- Un kā ar bērniem?
- Daži man patiktu, - Bonds īsi noteica. - Bet tikai tad, kad būšu aizgājis pensijā. Citādi tas nebūtu taisnīgi pret šiem bērniem. Mana darba dēļ viņi nekad nebūtu drošībā. - Viņš ieskatījās savā glāzē un pēc tam iztukšoja to. - Un kā ar jums, Tifānij? - Bonds jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.
- Laikam jau pasaulē nav tādas sievietes, kurai nepatiktu pārnākt mājās un atrast priekšistabā uz galda vīrieša platmali, - Tifānija nomākti atbildēja. - Nelaime ir tāda, ka nekad neesmu atradusi zem cepures pienācīgu galvu. Iespējams, ka neesmu meklējusi pietiekami cītīgi vai īstajās vietās. Jūs taču zināt, kā tas ir, kad dzīve rit pa vienām un tām pašām sliedēm. Un nemaz negribas lūkoties, kas notiek ārpus ierastajām robežām. Ar Spengiem vismaz bija kāda drošibas sajūta. Vienmēr zināju, kad būs nākamā maltīte. Varēju iekrāt mazliet naudas. Taču tādā sabiedrībā sievietei draugu nav. Vai nu jums jāizliek uzraksts: "Ieeja aizliegta", vai ar! iekulsieties pamatīgās nepatikšanās. Taču nu man jau ir līdz kaklam tā rūpēšanās pašai par sevi. Vai zināt, kā mēdz teikt Brodveja koristes? "Ir loti skumji mazgāt veļu, ja tajā nav neviena vīrieša krekla."
Bonds iesmējās.
- Labi, tātad jūs tagad esat izsista no sliedēm, - viņš noteica. Un jautājoši nopētīja jauno sievieti. - Kā tad ar misteru Serafimo? Tās divas guļamistabas viņa lieliskajā vagonā un klātais galds ar šampanieti divām personām…
Bonds nepaguva pabeigt teikumu, kad Tifānijas acis īsi nozibsnīja. Viņa piecēlās no galda un devās ārā no bāra.
Bonds domās nolamāja pats sevi un, atstājis uz galda dažas monētas, metās meitenei pakaj. Viņš panāca Tifāniju uz pastaigu klāja.
- Paklausieties, Tifānij, - viņš iesāka.
Viņa ātri apcirtās un nostājās Bondam pretī.
- Cik gan jūs varat būt Jauns! - Tifānija noteica. Viņas skropstās iemirdzējās asaras. - Kāpēc jums vajadzēja visu sabojāt ar šo nejauko piezīmi? Ak vai, Džeims, - viņa bēdīgi pagriezās pret logu, sameklēja somiņā mutautu un sāka slaucīt acis, - jūs nesaprotat…
Bonds aplika roku Tifānijai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt.
- Mana dārgā! - Viņš saprata, ka šo pārpratumu varētu nolīdzināt vienīgi ar kādu jūtamāku mīlestības izpausmi, bet, lai nonāktu līdz tai, vajadzīgi vārdi un laiks. - Es negribēju jūs aizvainot. Es tikai vēlējos uzzināt patiesību. Nakts tajā rotaļvilcienā bija briesmigi nelāga, un tas smalkais, diviem ēdājiem klātais vakariņu galds mani sāpināja vairāk nekā tas, kas notika vēlāk. Man vajadzēja jums to pajautāt.
Mis Keisa aizdomīgi uzlūkoja Bondu.
- Tad tā tas bija domāts? - viņa novilka, pētīdama Bonda seju. - Vai jūs gribējāt sacīt, ka es jums patiku jau tad?
- Netēlojiet rriiiļķi! - Bonds viņu nepacietīgi pārtrauca. - It kā jūs pati neko nesaprastu!
Tifānija atkal novērsās un palūkojās ārā pa logu - uz bezgalīgo, zilo ūdeni un kaiju bariņu, kuras lidoja un nira, pavadīdamas šo lielisko, grezno kuģi. Pēc kāda brīža jaunā sieviete ierunājās:
- Vai esat lasījis grāmatu "Alise Brīnumzemē"?
- Pirms daudziem gadiem, - Bonds atbildēja. - Bet kāpēc jūs jautājat?
- Tur bija kāda rindkopa, par kuru es bieži prātoju, - viņa paskaidroja. - Tā skan apmēram šādi: "Ai, Pele, vai tu zini ceļu, kā izkļūt no šī asaru dīķa? Esmu aplam nogurusi pa to peldēt, ak, Pele!" Atceraties? Labi, tātad es biju iedomājusies, ka jūs būsiet tas, kas man pateiks, kā izkļūt no asaru lāmas. Taču jūs mani iegrūdāt tur vēl dziļāk. Tāpēc es jutos tik sarūgtināta. - Tifānija uzlūkoja Bondu. - Bet es tomēr ticu, ka negribējāt mani sāpināt.
Bonds klusēdams paskatījās uz viņas muti, pēc tam noskūpstīja jauno sievieti uz lūpām.
Tifānija neatbildēja uz skūpstu un atbrīvojās no apskāviena. Viņas acis atkal zobgalīgi mirdzēja. Ieķērusies Bondam elkonī, viņa pagriezās pret atvērtajām lifta durvīm.
- Vediet mani lejā, - viņa sacīja. - Man jādodas atjaunot sejas krāsu, un vispār būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai iegūtu labas preces izskatu. - Tifānija aprāvās. Viņa tuvināja muti Bonda ausij. - Ja nu gadījumā jūs par to interesējaties, Džeims Bond, - viņa klusi turpināja, - es nekad mūžā neesmu "gulējusi ar vīrieti", kā jūs to saucat. - Tifānija paraustīja Bondu aiz rokas. - Un tagad nāciet, - viņa pēkšņi izrīkoja. - Šā vai tā, ir pienācis laiks "karstajai mājas peldei". Jādomā, ka jūs vēlaties, lai es izsakos tā, kā te pieņemts. Jūs, lietišķie angļi, reizumis mēdzat izkarināt vannasistabās visai dīvainus uzrakstus.
Bonds pavadīja Tifāniju līdz viņas kajītei, pēc tam devās uz savējo un iegremdējās "karstā sāls vannā", kurai sekoja "auksta mājas duša". Tad viņš atlaidās gultā un, klusībā pasmaidījis par šo to no Tifānijas teiktā, iedomājās jauno sievieti, kura paš- riez guļ vannā, aplūko daudzos krānus un prāto, cik gan angļi ir traki.
Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca stjuarts ar nelielu paplāti, ko nolika uz galda.
- Kas, pie velna, tur ir? - Bonds noprasīja.
- To atsūtīja šefpavārs, ser, - stjuarts paskaidroja un izgāja, aizvērdams durvis.
Bonds izkāpa no gultas, piegāja pie galda un aplūkoja paplātes saturu. To izdarījis, viņš pasmaidīja. Tur bija ceturt- daļpudele šampanieša "Bollinger", četri kanapē grauzdiņi ar plānām gaļas strēmelītēm un mazs mērces trauciņš. Tam līdzās atradās zīmīte, kura vēstīja: "Šo Bearnas mērci bez manas palīdzības gatavoja mis T. Keisa." To bija parakstījis "Šefpavārs".