Neatradis atbildi, Bonds padevās un pievērsās otram virietim pie tā paša galdiņa. Atkal tā pati sajūta - it kā arī ar šo vāru jau būtu gadījies tikties. Pārsteidzoši jauna seja zem atpakaļ atķemmētiem gluži sirmiem matiem. Maigas, brūnas acis ar garām skropstām. Kopiespaids bija diezgan glīts, ja vien to neizbojātu gaļīgais deguns un platā mute ar plānajām lūpām, kas patlaban bija pavērusies platā, tukšā smaidā.
- Divsimt piecdesmit, - tuklais neizteiksmīgi sacīja.
Bonds pievērsās Tifānijai.
- Vai kādreiz esat redzējusi tos abus? - viņš pajautāja, un jaunā sieviete pamanīja, ka Bonda pierē starp uzacīm parādījusies rūpju rieva.
- Nē, - Tifānija noteikti atteica, - bet izskatās, ka tie varētu būt no Bruklinas. Kādēļ jūs tā vaicājat? Vai viņi jums kādu atgādina?
Bonds vēlreiz nopētīja abus vīriešus.
- Nē, - viņš šaubīgi atbildēja. - Nē, nedomāju vis.
Telpā nošalca aplausi, izsolītājs atplauka un ar āmuru uzsita pa galdu.
- Lēdijas un džentlmeņi, - viņš uzvaras priekā paziņoja, - tas patiesi ir spožs piedāvājums! Trīssimt mārciņas, kuras piedāvā tā apburošā dāma jaukajā, sārtajā vakarkleitā! - Galvas pastiepās, kakli saspringa.
Bonds redzēja, kā mutes kustējās, jautādamas: "Kas viņa ir?" - Un tagad, ser, - ūtrupnieks iesaucās, pagriezdamies pret resnuļa galdiņu, - vai drīkstu nosaukt trīssimt divdesmit piecas mārciņas?
- Trīssimt piecdesmit, - atteica tuklais.
- Četri simti! - iespiedzās dāma sārtajā kleitā.
- Pieci simti! - Resnuļa balss bija neskanīga, pilnīgi vienaldzīga.
Jaunā dāma sārtajā tērpā kaut ko dusmīgi teica savam pavadonim, bet tas pēkšņi izskatījās gaužām garlaikots. Viņš pārtvēra izsolītāja skatienu un neuzkrītoši papurināja galvu.
- Vai neviens nepiedāvās vairāk par piecsimt mārciņām? - ūtrupnieks noprasīja. Viņš zināja, ka no šajā telpā sēdošajiem jau ir izspiedis visu iespējamo. - Pirmoreiz! Otrreiz! - Noklaudzēja āmurs. - Pārdots tur tam džentlmenim, un es uzskatu, ka viņš pelnījis aplausus! - Izsolītājs sāka aplaudēt, un pūlis paklausigi pievienojās, kaut gan droši vien labprātāk būtu plaukšķinājis jaunajai dāmai sārtajā tērpā.
Resnais vīrs par dažam collām pacēla sēžamvietu no krēsla, pēc tam atkal apsēdās. Viņa spīdošajā sejā nemanīja nekādu prieku par aplausiem, un skatiens palika kā piekalts ūtrupniekam.
- Un tagad mums, kā to prasa noteikumi, jāpavaicā šim džentlmenim, kuru lauku viņš izvēlēsies. (Smiekli.) Ser, vai vēlaties augšlauku vai apakšlauku? - Izsolītāja balss skanēja ironiski. Jo šis jautājums bija lieka laika tērēšana.
- Apakšlauku.
Ļaužu pilnajā smēķējamajā istabā iestājās kapa klusums. Pēc tam uzvirmoja balsu murdoņa. Tāda atbilde nebija iespējama. Jo visiem taču bija skaidrs, ka vīrs domājis augšlauku. Laiks ir lielisks. "Karaliene Elizabete" šobrīd traucas uz priekšu ar vismaz trīsdesmit mezglu lielu ātrumu stundā. Vai šis cilvēks zina kaut ko tādu, par ko citiem nav ne jausmas? Varbūt viņš uzpircis kādu uz komandtiltiņa? Vai tuvojas vētra? Vai kuģis būtu nomaldījies no kursa?
Ūtrupnieks pieklauvēja ar āmuriņu pie galda, pieprasīdams klusumu.
- Es lūdzu piedošanu, ser, - viņš sacīja. - Vai jūs tiešām runājāt par apakšlauku?
-Jā.
Izsolītājs atkal pieklaudzināja pie galda.
- Tādā gadījumā, lēdijas un džentlmeņi, mēs tagad varam pāriet pie augšlauka izsoles. Madame, - viņš pievērsās jaunajai dāmai sārtajā kleitā, - vai jūs negribētu sākt ar savu piedāvājumu?
Bonds pagriezās pret Tifāniju.
- Tas tiešām ir dīvaini, - viņš novilka. - Kaut kas neredzēts. Jūra ir tik gluda kā spogulis. - Viņš paraustīja plecus. - Vienīgā atbilde ir tāda, ka viņi kaut ko zina. - Tas tomēr nelikās īpašas intereses vērts. - Laikam kāds viņiem kaut ko pastāstījis. - Bonds pagriezās un palūkojās uz abiem vīriem, ļaudams skatienam bezrūpīgi slīdēt tiem pāri. - Man liekas, ka tie abi interesējas par mums.
Tifānija pāri Bonda plecam paraudzījās turp.
- Patlaban neviens no viņiem uz mums neskatās, - meitene sacīja. - Es domāju, ka tie ir tikai divi dumiķi. Sirmais izskatās pēc muļķa, bet resnais kodī īkšķi! Viņi abi ir ķerti! Šaubos, vai vispār saprot, ko pērk! Viņi vienkārši ir visu saputrojuši.
- Kodī īkšķi? - Bonds noprasīja un izklaidīgi izvilka pirkstus caur matiem. Viņam uzmācās kādas neskaidras atmiņas.
Ja Tifānija būtu ļāvusi Bondam izdomāt šo domu līdz galam, viņš droši vien būtu atcerējies. Taču Tifānija uzlika roku uz Bonda elkoņa un pieliecās tik tuvu, ka mati skārās pie viņa sejas.
- Aizmirstiet to, Džeims, - viņa nomurmināja. - Neprātojiet tik daudz par šiem stulbajiem tipiem! - Viņas acis pēkšņi bija kļuvušas dedzīgas un alkainas. - Man vairs negribas te palikt. Aizvediet mani uz kādu citu vietu!
Nesakot vairs ne vārda, viņi piecēlās no galdiņa un izgāja no trokšņainās smēķējamās telpas. Kāpjot lejā uz apakšējo klāju, Bonda roka apņēma Tifānijas vidukli, bet jaunās sievietes galva noslīga uz viņa pleca.
Tā viņi nonāca pie Tifānijas kajītes durvīm, taču tur viņa Bondu atstūma un devās tālāk pa kluso, klusi krakstošo gaiteni.
- Es vēlos ieiet pie jums, Džeims! - viņa paziņoja.
Bonds neko neatbildēja līdz brīdim, kad aiz viņiem aizvērās kajītes durvis, abi pievērsās viens otram un palika stāvam šīs mazās, brīnišķi intīmās un apbrīnojami anonimās telpas vidū. Un tikai tad Bonds spēja klusi pateikt: - Mana dārgā! - un ieslidināja vienu roku Tifānijas matos, pagriezdams viņas galvu tā, lai piekļūtu lūpām.