- Man prieks, ka esat atgriezies sveiks un vesels.
- Paldies, ser.
- Kas tā par dubultslepkavību uz "Karalienes Elizabetes" klāja? Par to rakstīts visās avīzēs, - M. balsī ieskanējās kaut kas vairāk par aizdomām.
- Tie abi bija gangsteru sūtītie slepkavas, ser. Ceļoja ar izdomātiem vārdiem - kā Vinters un Kiteridžs. Manas kajītes stjuarts stāstīja, ka abi sastrīdējušies kāršu spēles laikā.
- Vai jums šķiet, ka stjuarta stāstītais atbilst patiesībai?
- Izklausījās ticami, ser.
Sekoja klusumbridis.
- Vai arī policija ir tādās pašās domās?
- Es neesmu ticies ar policistiem, kuri izmeklē šo lietu, ser.
- Es aprunāšos ar Vellensu.
- Jā, ser, - Bonds atbildēja. Viņš saprata, ka tā M. mēģina pateikt, ka - gadījumā, ja gangsterus nošāvis Bonds, - tiks darīts viss, lai ne aģents, ne Slepenais dienests izmeklēšanā netiktu pieminēti.
- Šā vai tā, - M. sacīja, - tie divi bija sīki ļautiņi. Ne lielās zivis kā tas Džeks Spengs vai Rufuss Seije, vai ABC, vai kā nu vēl viņš sevi dēvē. Gribu, lai jūs dabūjat viņu rokā. Cik noprotu, Spengs devies apmeklēt kontrabandas kanāla sākumu. Lai to likvidētu. Varbūt - lai kādu nogalinātu. Kanāla galā ir tas zobārsts. Mēģiniet saņemt ciet abus. Pagājušajā nedēļā šo zobārstu apmeklējuši divtūkstoš astoņsimt četri strādnieki, un viņi tur, Frītaunā, uzskata visu šo ainu par pietiekami skaidru. Bet es vēlos beidzot noslēgt lietu, lai jūs varētu atsākt savu tiešo pienākumu pildīšanu. Šī bija gaužām netīra lieta. Man tā nepatika kopš paša sākuma. Par to, ka esam tik tālu tikuši, varam pateikties drīzāk veiksmei, nevis labi izplānotai rīcībai.
- Jā, ser! - Bonds atteica.
- Un kas notiks ar to dāmu - mis Keisu? - M. noprasīja. - Tiku par viņu runājis ar Vellensu. Viņš neuzstāj, ka sieviete būtu noteikti jātiesā, ja nu vienīgi jūs esat pārliecināts par pretējo…
Vai M. balss neskanēja pārmēru vienaldzīgi?
Bonds centās runāt tā, lai atbilde neizklausītos pārāk aizrautīgi.
- Tā sieviete man daudz palīdzēja, ser, - viņš sacīja. - Vajadzētu izlemt, vai viņu vispār pieminēt manā gala atskaitē.
- Kur viņa ir tagad?
Melnā klausule Bonda rokā kļuva slidena.
- Viņa ir ceļā uz Londonu, ser. Piedāvāju viņai apmesties manā dzivoklī. Tas ir, viesistabā. Man ir lieliska saimniecības vadītāja. Tā viņu pieskatīs līdz brīdim, kad es atgriezīšos. Varu likt galvu ķīlā, ka ar viņu viss būs labi, ser. - Bonds izvilka no kabatas mutautu un norausa no sejas sviedrus.
- Jā, domāju gan, - M. attrauca, un viņa balsī nebija ironijas. - Lieliski, tad jau viss kārtībā. Vēlu veiksmi. - Sekoja klusumbri- dis. - Esiet uzmanīgs! Un, - balss klausulē pēkšņi kļuva īdzīga, - nedomājiet, ka neesmu apmierināts ar to, kā viss risinās. Jūs, protams, esat pārsniedzis savas pilnvaras, bet šķiet, ka tikāt galā ar šiem zeļļiem gluži labi. Palieciet sveiks, Džeims.
- Uz redzēšanos, ser.
Bonds paskatījās augšup, vizuļojošajās debesīs, domādams par M. un par Tifāniju, un cerēja, ka visa šī jezga beigsies ātri un bez sarežģījumiem, jo tad viņš varētu doties mājās.
Kontrabandists no raktuvēm stāvēja un gaidīja, turēdams rokā ceturto lukturi. Tas bija klāt. Lidoja tieši pāri mēness ceļam. Kā vienmēr saceldams elles troksni. Arī šis bija risks, no kura viņš ar prieku atteiksies.
Helikopters laidās lejā, tagad tas jau karājās divdesmit pēdu augstumā tieši virs kontrabandista galvas. Pa lidaparāta logu izspraucās roka ar lukturi, uzmirdzināda- ma morzes ābeces burtu A. Virs no lejas atbildēja ar B un C. Tad propellera lāpstiņas pamazām mitējās griezties, un lielais dzelzs kukainis mīksti nosēdās zemē.
Putekļi izklīda. Dimantu kontrabandists atrāva roku no acīm un raudzījās, kā lidotājs pa mazajām kāpnītēm rāpjas lejā. Pilotam galvā bija ķivere un seju sedza aizsargbrilles. Neierasti. Šis vīrs izskatījās garāks par vācieti. Kontrabandistam pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tas tāds? Viņš lēnām devās lidotājam pretī.
- Vai prece jums ir līdzi? - Zem taisnajām, melnajām uzacīm aiz brillēm uz mirkli iemirdzējās aukstas acis. Tad tās atkal paslēpās aiz brillēm, jo pilots pagrieza galvu un aceņu stiklos uzplaiksnīja mēness gaisma. Tagad vairs bija redzami tikai divi apaļi, spoži riņķi spīdīgās, melnās ādas ķiveres vidū.
- Jā, - vīrs no raktuvēm satraukti atbildēja. - Bet kur tad vācietis?
- Viņš vairāk šurp nelidos. - Abi baltie ripuļi akli raudzījās kontrabandistā. - Esmu ABC. Un slēdzu šo kanālu.
Tas noteikti bija amerikānis, viņa balss skanēja cieti, neizteiksmīgi un izlēmīgi.
-Tā?
Kontrabandista roka kaut ko meklēja aiz krekla. Viņš izvilka mitro sainīti un pastiepa to uz priekšu gluži kā upurdāvanu. Tāpat kā skorpions pirms mēneša, arī viņš bija sajutis sev virs galvas paceltu akmeni.
- Palīdziet man iepildīt degvielu!
Tā bija uzrauga balss, tam izrīkojot kūli- ju, bet kontrabandists steigšus metās pildīt pavēli.
Abi darbojās klusēdami. Kad tas bija paveikts un viņi atkal atradās uz zemes, kontrabandists sajuta izmisīgas drosmes uzplūdu. Viņš saņēmās, lai balss skanētu kā līdzvērtīgam partnerim, kā vīram, kurš zina spēles noteikumus un kontrolē stāvokli.
Vīrs ielūkojās koši zilajā tumsā, kur, uzlicis roku uz kāpnītēm, stāvēja lidotājs.
- Es visu apdomāju un baidos, ka…
Tad viņa balss aprāvās, lūpas atsedza zobus, mute pavērās un palika vaļā. Pāri lūpām pārvēlās tāds kā kliedziens, kā gār- dziens.
Ierocis lidotāja rokā norībēja trīs reizes.
- Ak! - kontrabandists padevīgi izdvesa. Atmuguriski nokritis putekļos, vīrs noraustījās un palika nekustīgi guļam.