- Ne no vietas! - tukšumā noskanēja apdullinoši skaļa pavēle, ko vairākkārt atbalsoja pastiprinātājs. - Jūs esat ielenkts! - Un ierūcās mašīnas motors.
Pilots negaidīja, lai tiktu skaidrībā, kam pieder balss. Viņš uzlēca uz kāpnēm. Kabīnes durvis aizcirtās. Motors ierūcās, abu rotoru lāpstiņas sāka griezties, lēnām uzņemdamas apgriezienus, līdz virpuļoja kā divi sudraba apļi. Helikopters noraustījās un atrāvās no zemes, celdamies stāvus debesīs.
Lejā starp zemajiem krūmiem spēji nobremzēja armijas auto, un Bonds steigšus ielēca zenītlielgabala dzelzs seglos.
- Uz augšu, kaprāli - viņš uzsauca vīram pie sviras. Pēc tam piespieda aci pie tēmēkļa, vērdamies koordinātu tīklā, kamēr stobrs cēlās augšup pret mēnesi. Bonds atbrīvoja drošinātāju un noregulēja ieroci uz rokas vadību. - Atstājiet uz desmit! - viņš pavēlēja.
- Tās būs trasējošās lodes. - Virsniekam, kas atradās līdzās Bondam, rokās bija divas aptveres ar pieciem dzelteniem šāviņiem katrā.
Bonds ar kājām sataustīja pedāļus. Tagad helikopters atradās tēmēkļa tīkliņa vidū.
- Tā turēt! - Bonds klusi norūca.
Bums!
Šāviņš aiztraucās debesīs, atstādams aiz sevis mirdzošu asti.
Nedaudz par zemu un pa kreisi no mērķa.
Kaprālis uzmanīgi pārbīdīja sviras.
Bums!
Šāviņš novilka spožu švīku virs helikoptera, kurš turpināja celties augstāk. Bonds noliecās uz priekšu un pārslēdza ieroci uz automātisko šaušanu. Viņa roka kustējās negribīgi. Pilotam tas nozīmēja drošu nāvi. Un atkal viņam nākas nogalināt.
Bum! Bum! Bum! Bum! Bum!
Debesis iekrāsojās liesmaini sarkanas. Lidaparāts tomēr vēl cēlās augšup pret mēnesi un pagriezās uz ziemeļiem.
Tad pie astes rotora uzplaiksnīja dzeltena uguns, un nogranda sprādziens.
- Trāpīts! - virsnieks noteica. Un paņēma nakts binokli, ar kuru var redzēt tumsā. - Astes propellers ir norauts, - viņš sacīja un satraukti piebilda: - Velns lai parauj! Izskatās, ka tagad kabīne griežas līdzi lielajam rotoram. Pilotam tā ir īsta elle.
- Vēl kaut kas? - Bonds noprasīja, joprojām skatīdamies uz lidaparātu, kurš virpuļoja gaisā.
- Nē, ser, - virsnieks atbildēja. - Gribētos notvert viņu dzīvu, ja vien varēsim. Izskatās gan, ka… jā, viņš ir zaudējis kontroli pār lidaparātu. Ātri gāžas lejā. Laikam kaut kas lēcies ar galvenā rotora lāpstiņām. Lūk, kur nāk.
Bonds atrāva galvu no tēmēkļa un ar plaukstu piesedza acis, lai tās neapžilbinā- tu mēness spožā gaisma.
Jā. Tur tas bija. Aptuveni tūkstoš pēdu augstumā rēca lidaparāta motors un griezās propellera lāpstiņas, taču no tā vairs nebija nekāda labuma. Helikopters, vairāk atgādinādams dzelžu mudžekli, kūleņoja lejup no debesīm kā piedzēries.
Džeks Spengs. Vīrs, kurš bija pavēlējis nogalināt Bondu. Kurš bija pavēlējis nogalināt Tifāniju Keisu. Virs, kuru Bonds bija redzējis tikai vienu reizi, pavadot dažas minūtes viņa pārkurinātajā Hetongārdenas birojā. Misters Rufuss B. Seije. No "Dimantu nama". Eiropas biroja viceprezidents. Vīrs, kurš katru svētdienu spēlēja golfu Sa- ningdeilā un reizi mēnesī brauca uz Parīzi. "Priekšzīmīgs pilsonis" - par viņu bija teicis M. Misters Spengs no Mirdzošās bandas, kurš tikko bija noslepkavojis cilvēku. Savu pēdējo upuri. Bet cik daudzus viņš bija nogalinājis iepriekš?
Bonds spēja iztēloties ainu šaurajā pilota kabīnē, kur lielais vīrs ar vienu roku turas pie vadības paneja, bet ar otru vēl rausta kloķus, skatīdamies uz augstuma mērītāja adatu, kura strauji slīd pāri simtu atzīmēm. Viņa acīs noteikti parādījies šausmu spīdums, bet simttūkstoš mārciņu vērtie dimanti kabatā ir tikai lieks svars. Tāpat kā ierocis, ko viņš bija tik stingri turējis labajā rokā jau kopš jaunības gadiem.
- Laikam viņš iekritīs atpakaļ tajā pašā krūmā, - sauca kaprālis, cenzdamies pārkliegt motora klaboņu debesīs.
- Ar viņu ir cauri, - kapteinis atbildēja, taču runāja tā, it kā teiktu to drīzāk pats sev, nevis Bondam.
Viņi nolūkojās, kā helikopters kumuro- dams gāžas lejup, un aizturēja elpu, kad tas ar negantu brīkšķi nogāzās uz priekšgala, ienirdams krūmā tik nikni, it kā mestos virsū ļaunākajam ienaidniekam, un tad dārdēdams šļūca vēl divdesmit jardus uz priekšu, kamēr rotora lāpstiņas kapāja dzeloņainos zarus.
Katastrofas izraisītā trokšņa atbalsis vēl nebija apklusušas, kad pašā krūma vidū atskanēja dobjš rībiens, un tam sekoja uzliesmojums, kas iepletās debesīs kā aizvien pieaugoša uguns lode, padarot mēnesi blāvu un nespodru, bet viss līdzenums ietinās oranžā spožumā.
Kapteinis ierunājās pirmais.
- Uh! - viņš izjusti izdvesa un, lēni nolaidis nakts binokli, pagriezās pret Bondu.
- Tā, ser, - viņš skumji noteica. - Tas nu ir padarīts. Es baidos, ka pienāks rīts, līdz mēs varēsim tikt tur klāt. Un paies vēl vairākas stundas, kamēr pabeigsim rakņāša- nos pelnos. Un šis blīkšķis noteikti jau ir sacēlis kājās franču robežsargus, kuri metīsies šurp neiedomājamā ātrumā. Laimīgā kārtā mums ar viņiem ir visai labas attiecības, bet, lai tās saglabātu, šoreiz nāksies papūlēties. - Virsnieks iedomājās tos papīru plūdus, kuri sekos, rakstot nebeidzamos ziņojumus. Viņš, jau tos apcerēdams vien, jutās noguris vēl vairāk. Tomēr viņš izturējās pavisam lietišķi. Šai dienai notikumu jau tāpat bija diezgan. - Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs mazliet no- snaustos, ser?
- Ejiet vien! - Bonds atbildēja un ieskatījās pulkstenī. - Jūs darīsiet prātīgi, apguldamies zem mašīnas. Saule lēks apmēram pēc četrām stundām. Es pats vēl nejūtos noguris. Labāk uzmanīšu, lai uguns nesāk plesties plašumā.
Virsnieks veltīja izbrīna pilnu skatienu šim mierīgajam, noslēpumainajam vīram, kurš tik pēkšņi bija ieradies protektorātā tieši tad, kad saņemtie signāli par kontrabandistu tikšanos izraisīja lielu jezgu. Šis misters Bonds bija atlidojis veikt misiju, kurai piešķirts "absolūtas prioritātes" statuss. Ja viņam pat miegs nav nepieciešams… Taču tam visam nav nekāda sakara ar Fritaunu. Tā bija vienīgi Londonas darīšana.