- Šie dimanti noteikti nāk no Āfrikas. - Vel- lensa acis likās kļuvušas nespodras. - Visdrīzāk ne no Savienoto Valstu raktuvēm. Ticamāk, ka lielā noplūde notiek Sjerraleo- nē, kur tās aizsākumu mēģina uziet jūsu draugs Silito. Akmeņi varētu būt izvesti caur Libēriju vai - vēl ticamāk - Franču Gviānu. Varbūt caur Franciju. Tā kā sūtījums parādījies Londonā, tad šķiet, ka arī Londona ir daļa no šī kanāla.
Vellenss mitējās soļot un pievērsās Bondam.
- Un tagad mēs zinām, ka sūtījums ir ceļā uz Ameriku. Kas ar to notiks tur, mēs varam tikai minēt. Operācijas dalībnieki, bez šaubām, taupīdami naudu un laiku, ar slīpēšanu nebūs noņēmušies - tā veido pusi no dimantu cenas. Tāpēc liekas, ka akmeņi nonāks kādā legālā tirgū tāpat kā visi citi, - Vellenss uz mirkli apklusa. - Vai neņemsiet ļaunā, ja došu jums padomu?
- Nekļūstiet smieklīgs!
- Tātad, - turpināja Vellenss, - visos kontrabandas braucienos parasti vājākais posms ir atlīdzības saņemšana. Kā Pīteram tiks izmaksāti šie pieci tūkstoši dolāru? Kurš maksās? Un - ja viņš būs sekmīgi paveicis šo uzdevumu - vai saņems nākamo? Ja es būtu jūsu vietā, tad pievērstu uzmanību šiem punktiem. Koncentrējieties uz vājo vietu, kurai varētu piekļūt, kad notiks naudas izmaksa, - uz to, kurš maksās, un mēģiniet izsekot kanālu lidz lielajiem dūžiem. Ja jūs tiem patiksiet, tad tas nenāksies grūti. Labi kurjeri apkārt nemētājas, tādēļ lielie viri ir ieinteresēti vervēt jaunus.
- Jā, - Bonds domīgi apstiprināja. - Izklausās prātīgi. Lielākās nepatikšanas sāksies, kad Amerikā būšu ticis garām pirmajai kontaktpersonai. Cerēsim, ka viss darbiņš nepajuks Aidlvaildas muitā. Izskatīšos pēc gatavā muļķa, ja mani tur atmaskos. Es gan ceru, ka mis Keisai būs kādas spožas idejas, kā nemanot izdabūt nesamo cauri kontrolei. Un tagad pastāstiet, kāds būs pirmais solis? Kā jūs domājat apmainīt šo Pīteru Frenku pret mani?
Vellenss atkal sāka staigāt šurpu turpu.
- Manuprāt, viss būs kārtībā, - viņš sacīja. - Šovakar mēs Frenku arestēsim, uzrādot apsūdzību par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. - Viņš tikko jaušami pasmaidīja. - Es baidos, ka tāpēc var pajukt mūsu jaukā draudzība ir ziņu pienesēju. Bet ar to ir jārēķinās. Un pēc tam jums būs jādodas uz tikšanos ar mis Keisu.
- Kas viņai zināms par Frenku?
- Mēs domājam, - Vellenss attrauca, - ka tikai mutisks apraksts un vārds. Es pat šaubos, vai viņa pazīst to vīru, kurš sameklēja Frenku. Ik pēc posma ķēdē ir pārrāvums. Katrs darbojas savā ūdensdrošajā nodalījumā. Tātad pat tajā gadījumā, ja kaut kur gadās caurums, nerodas pārāk liela noplūde.
- Kas ir zināms par šo sievieti?
- Pases dati. Amerikas pilsone. Divdesmit septiņi gadi. Dzimusi Sanfrancisko. Gaišmate. Zilas acis. Garums - piecas pēdas un sešas collas. Neprecējusies. Pēdējo triju gadu laikā šķērsojusi robežu duci reižu. Varbūt vēl biežāk, tikai ar citu vārdu. Allaž mēdz apmesties "Trafalgar Pala- ce". Viesnīcas detektīvs man pastāstīja, ka viņa reti izejot. Apmeklētāju esot maz. Nekad neuzkavējoties viesnīcā ilgāk par divām nedējām. Nekad neesot sagādājusi nekādas nepatikšanas. Tas ir viss. Tikai neaizmirstiet pirms tikšanās izdomāt kādu labu stāstu. Kāpēc uzņēmāties šo uzdevumu un tamlīdzīgi.
- Es par to padomāšu.
- Kā vēl mēs varam jums palīdzēt?
Bonds īsu bridi domāja. It kā nekas
īpašs vairs nebija palicis. Kolīdz viņš būs iekļuvis kanālā, nāksies improvizēt. Tad Bonds atminējās juvelierizstrādājumu koncernu.
- Kā īsti ir ar to "Dimantu namu"? - viņš jautāja. - Vai viņu saistība ar šo lietu nav Valsts kases ierēdņu fantāzijas auglis? Izskatās visai tālu no patiesības. Ko teiksiet?
- Godīgi sakot, neesmu par to īpaši lauzījis galvu. - Vellensa balsī varēja saklausīt taisnošanos. - Pārbaudīju ziņas par to vīru, kuru sauc Seije, taču neko daudz vairāk par pases datiem neatradu. Amerikānis. Četrdesmit pieci gadi. Dimantu tirgotājs. Un tā tālāk. Viņš bieži brauc uz Parīzi. Precīzāk sakot, pēdējo trīs gadu laikā viņš devies turp vismaz reizi mēnesī. Iespējams, ka viņam tur ir mīļākā. Es jums teikšu, lūk, ko. Kāpēc lai jūs neaizietu turp un neaplūkotu visu pats? Nekad neko nevar zināt.
- Un kā lai es to izdaru? - Bonds šaubīgi pajautāja.
Vellenss neatbildēja. Viņš pievērsās iekšējās saziņas aparātam uz sava galda un nospieda kādu pogu.
- Jā, ser? - atsaucās metāliska balss.
- Seržant, lūdzu, tūlīt pat atsūtiet pie manis Denkvertu. Un Lobinjēru. Pēc tam sazvaniet "Dimantu namu". Tā ir dārgakmeņu tirdzniecības firma Hetongārdenā. Vaicājiet pēc mistera Seijes.
Vellenss piegāja pie loga un palūkojās uz upi. Viņš izvilka no vestes kabatas šķiltavas un nevērīgi uzšķīla uguni. Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm, tās pavērās, un spraugā parādījās Vellensa privātsekre- tāra galva.
- Seržants Denkverts, ser! - viņš paziņoja.
- Sūtiet iekšā! - Vellenss pavēlēja. - Lo- binjērs lai pagaida, kamēr zvanīšu.
Sekretārs atvēra durvis plašāk un ielaida neizteiksmīga izskata cilvēku bezpersoniskā apģērbā. Vīram bija plāni mati, acenes un bāla seja. Viņa runasveids bija laipns un lietpratīgs. Tā varēja izskatīties jebkurš ierēdnis jebkurā uzņēmumā.
- Labdien, seržant! - Vellenss sacīja. - Šis ir kapteinis Bonds no Aizsardzības ministrijas. - Seržants pieklājīgi pasmaidīja. - Es gribu, lai jūs aizvedat kapteini Bondu uz "Dimantu namu" Hetongārdenā. Viņš būs, pieņemsim, seržants Džeimss no jūsu brigādes. Jūs domājat, ka Eskotā nozagtie dimanti tiks caur Ameriku izvesti uz Argentīnu. Tā jūs sacīsiet misteram, kuru sauc Seije - viņš tur ir galvenais. Apjautājieties, vai šis misters Seije nav par tiem kaut ko dzirdējis no otras puses. Vai par tiem nav runāts viņu Ņujorkas birojā. Jūs jau zināt - visam jānotiek patīkami un pieklājīgi. Papētiet viņu rūpīgi! Bet rūpējieties, lai nerastos ne mazākais iemesls sūdzēties, ka mēs esam izdarījuši spiedienu. Pēc tam atvainojieties, atvadieties un aizmirstiet to visu! Vai skaidrs? Vai ir vēl kādi jautājumi?