- Nē, ser, - seržants Denkverts izturēti atbildēja.
Vellenss kaut ko pateica klausulē, un pēc neilga brīža uz sliekšņa parādījās vienkāršā, bet elegantā uzvalkā ģērbies vīrs ar nelielu koferīti padusē un pieglaimīgu smaidu dzeltenbālajā sejā. Viņš nostājās pie durvīm un gaidīja.
- Labdien, seržant. Nāciet iekšā un apskatiet manu draugu! - Vellenss ierunājās.
Seržants tuvojas, nostājās līdzās Bondam un pieklājīgi palūdza pagriezties pret gaismu. Viņa vērīgās, tumšās acis pētīja Bonda seju veselu minūti. Tad vīrs atkāpās.
- Nevaru apgalvot, ka rētu izdosies noslēpt ilgāk par sešām stundām, ser, - viņš paziņoja. - Tādā karstumā grims nav noturīgs. Bet viss pārējais liekas viegli save- dams kārtībā. Kas viņš būs, ser?
- Seržants Džeimss no seržanta Denk- verta brigādes. - Vellenss ieskatījās pulkstenī. - Pietiks ar trīs stundām. Vai tiksim galā?
- Noteikti, ser. Vai drīkstu sākt? - Tā kā Vellenss pamāja ar galvu, policists aizveda Bondu pie loga, apsēdināja krēslā, nolika mazo koferīti uz grīdas turpat līdzās krēslam, bet pats nometās uz viena ceļa un atvēra to. Pēc tam minūtes desmit policista veiklie pirksti rosīgi rīkojās ap Bonda matiem un seju.
Bonds mierīgi sēdēja un klausījās, kā Vellenss runā pa telefonu ar "Dimantu nama" pārstāvi.
- Ne ātrāk par piecpadsmitiem trīsdesmit? Tādā gadījumā - vai jūs nepateiktu, lai misters Seije gaida manus vīrus tieši pusčetros? Jā, baidos gan, ka tas ir ārkārtīgi svarigi! Nē, protams, tikai formalitātes. Parastie jautājumi. Nedomāju vis, ka misters Seije būs aizņemts vairāk par desmit minūtēm. Es jums pateicos. Jā. Pilnvarotā palīgs Vellenss. Tieši tā. No Skotlendjarda. Jā. Pateicos jums. Uz redzēšanos.
Vellenss nolika klausuli un pagriezās pret Bondu.
- Sekretāre sacīja, ka misters Seije atgriezīšoties ne ātrāk kā pulksten pusčetros pēcpusdienā. Es ieteiktu jums būt tur jau trijos piecpadsmit. Nekad nav par ļaunu iepriekš izpētīt apkārtni, iejusties situācijā. Un kā jums veicas?
Seržants Lobinjērs mirkli paturēja Bondam acu priekšā kabatas spogulīti.
Deniņos uzradies sirmums. Rēta pazudusi. Acu un mutes kaktiņos parādījušās dzīves pieredzes radītas krunciņas. Tumšākas ēnas zem vaigu kauliem. Nekas īpaši nebija mainījies, bet viss kopā radīja iespaidu par gluži citu cilvēku, kurš noteikti vairs nebija Džeimss Bonds.
4. nodala
"KAS ŠEIT NOTIEK?"
Sēžot patruļmašīnā, seržants Denkverts likās nogrimis domās, un viņi klusēdami aizbrauca līdz Hetongārdenai, kur auto apstājās pie skaistajām, baltajām Londonas "Dimantu kluba" parādes durvīm.
Bonds sekoja savam pavadonim, kurš pa bruģētu celiņu tuvojās greznai ieejai ar spoži nospodrinātu misiņa plāksnīti, uz kuras bija iegravēti vārdi "Dimantu nams". Un zem šī uzraksta otrs: "Rufuss B. Seije. Eiropas biroja viceprezidents." Seržants Denkverts nospieda zvana pogu, un glīta ebreju meitene atvēra durvis. Viņa izvadīja apmeklētājus cauri bieziem paklājiem izklātam vestibilam un ieveda paneļiem izliktā uzgaidāmajā telpā.
- Es domāju, ka misters Seije kuru katru bridi būs klāt, - meiča vienaldzīgi noteica un izgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.
Uzgaidāmā istaba bija grezna un - tā kā kamīnā neatbilstoši gadalaikam dega malkas pagales - tropiski karsta. Tumšsarkanā paklāja vidū stāvēja apaļš no rožkoka darināts šeratona* galdiņš, bet ap to - seši pieskaņoti atzveltnes krēsli, un Bonds iedomājās, ka šīs mēbeles varētu būt vismaz tūkstoš mārciņu vērtas. Uz galdiņa bija izvietoti jaunākie žurnāli, kā arī vairāki Kim- berlijas "Diamond News" numuri. Tos ieraugot, Denkverta acis iedegās, viņš tūlīt apsēdās un sāka šķirstīt jūnija numuru.
Pie katras no četrām sienām karājās pa lielai gleznai zeltītā rāmī. Tajās bija attēloti ziedi, un Bonda uzmanību piesaistīja šo puķu neparastais izskats - it kā tām būtu trīs dimensijas. Tās tiešām nemaz nebija gleznas - ziedi izrādījās īsti, nesen griezti, mākslinieciski sakārtoti Vezerforda porcelāna vāzēs un novietoti stiklotās nišās, kuru malas bija apvilktas ar kaparkrāsas samtu. Nišas bija vienādas, visas četras porcelāna vāzes veidoja saskaņotu, vienotu komplektu.
Telpā valdīja pilnīgs klusums - ja neņēma vērā lielā, žilbinošā sienas pulksteņa iemidzinošos tikšķus un klusināto balsu murdoņu aiz durvīm, kas atradās pretī ieejai. Atskanēja klikšķis, durvis pavērās par dažām collām, un balss ar jūtamu ārzemniecisku akcentu sacīja:
- Tomērt, mister Granspen, kāpēc jūs esat tik nepiekāpīgs? Mums visiem kaut kādīgi jānopelna, vai ne? Es jums teikš', ši- tas brīnišķīgais akmens man pašam maksāja desmit tūkstošus mārciņu. Desmit tūkstošus! Jūs negrib' ticēt? Esmu gatavs zvērēt! Dot jums godavārdu!
Iestājās noraidošs klusumbridis, pēc tam balss izdarīja pēdējo mēģinājumu pakaulēties:
- Šis ir vislabākais piedāvājums! Varam derēt uz piecām mārciņām!
Šajā brīdī atskanēja smiekli.
- Villij, jums rokā ir stipra kārts, - atbildēja balss ar amerikāņu akcentu. - Bet šī nav spēle. Es ar prieku jums palīdzētu, bet tas akmens nemaksā vairāk par deviņiem tūkstošiem. Došu jums vienu simtu klāt, bet tikai tāpēc, ka tas esat jūs. Tagad ejiet un padomājiet par manu priekšlikumu! Labāku jums neviens ari Volstritā neizteiks.