Skaidrs, ka man ļoti patiktos redzēt un vēl vairāk — atvest no Āfrikas dzīvu tirānozauru. Tomēr, aukstasinīgi visu apdomājis, pats vairs lāgā neticēju, ka šādi nezvēri tagad varētu eksistēt. Mūsu dienās fotogrāfi dara īstus brīnumus. Un tās fotogrāfijas rašanās arī šķita pavisam neskaidra.
Tātad biju, acīm redzot, pārsteidzies. Tomēr tas man negadās pirmoreiz — pārsteidzies esmu daudzkārt. Karš sen jau beidzies, bet es arvien vēl klaiņāju pa ārzemēm. Gaidu, kamēr mani aicinās? . . . Sirds smeldz, kad atceros Karpatu nogāžu priežu smalces un vakara miglas virs klusās Vislas, pirmskara Varšavu un vecās Krakovas šaurās ieliņas. Ticu, ka atgriezīšos, sapņoju par to . . . Bet pats vilcinos ar atgriešanos, jo pūlos pabeigt pēc kara sāktos pētījumus. Ar misteru Lesliju Beizu noslēgtais līgums vēl noildzināja manu atgriešanos Polijā par trijiem gadiem… Bet vai par trijiem vien?…
Lielo purvu malā vairākkārt jau bijām pārvietojuši savu nometni. Mani mednieki nesapratnē brīnās. Mēs nevis tvarstām_ retus dzīvniekus, kas vēl paslēpušies šajā Centrālās Āfrikas nostūrī, bet brienam pa purviem, ieelpojam indīgus izgarojumus, stiegam līdz jostas vietai un vēl dziļāk smirdošās dūņās, biedējam čūskas un milzīgus purvu krupjus, mokāmies neciešamajā, valgajā tveicē, zaudējam pēdējos spēkus, negantām purva drudža lēkmēm uznākot. Pirmā sezona tuvojas beigām, bet mēs vēl neesam atraduši pat ne zobu, nemaz nerunājot par tirānozaura eksistences pazīmēm.
Kā par nelaimi mednieku, kas zvīņneša fotogrāfiju bija atsūtījis misteram Leslijam Beizam, lauva saplosījis dažas dienas pirms tam, kad es atbraucu Bumbas pilsētiņā.
Mednieka kompanjons vecais Džeks Džonsons man likās tikpat liels stulbenis kā mans vietnieks Persijs
Vufs, Persijs bija sastapis zvīņneša fotogrāfijas atsūtī- tāju dažas dienas pirms tam, kad tas kritis lauvas nagos, bet nepajautājis, kurā Lielo purvu stūrī mitinās šiszvīņ- nesis. Džeks Džonsons bija tāds nejēga un zināja tik maz, ka sākumā es pat neatzinu par vajadzīgu viņam stāstīt par mūsu ekspedīcijas patieso mērķi. Šos divus dīkdieņus — Džonsonu un Vufu, kuri gan nepavisam nelīdzinājās viens otram, tuvināja kopēja īpašība — kāre pēc viskija. Sīkais, kalsenais plikpauris Džeks Džonsons varēja izdzert tikpat daudz kā dūšīgais tēvainis Vufs. Visvairāk jābrīnās, ka viņi gandrīz nemaz neieskurba. Džeks, nosēdējis veselu nakti pie galda un kopā ar Persiju iztukšojis vairākas pudeles viskija, no savas bises ar lodi spēja trāpīt lidojošai meža pīlei, bet Persijs ņēma krāsu kasti un devās gleznot ainavas. Tās neizskatījās nemaz sliktākas par tām, kuras viņš gleznojis tajās nedaudzajās dienās, kad bij,is pilnīgi skaidrā.
Pirmā sezona tuvojās beigām. Tumšie, mutuļojošie mākoņi arvien biežāk aizsedza sauli. Naktīs aizvien skaļāk šalca lietus biezajā, necaurredzamajā lapotnē, kas mūsu teltis sedza kā ar zaļu velvi. Tiesa, lietus gāzes vēl nebija sākušās, bet to tuvošanos varēja nojaust pēc tālā negaisa dobjās ducināšanas, pēc dzelteniem tvaikiem, kas vakaros kūpēja pār bezgalīgajiem purviem, pēc neciešami smacīgās tveices, pēc dzīvnieku izturēšanās. Bija jādodas uz dienvidiem, tālāk no šā smirdošā dūksnāja, kas pēc nedēļas vai divām nedēļām pārvērtīsies par neizbrienamu līkšņu.
Galu galā nolēmu skaidri un gaiši aprunāties ar Džeku Džonsonu. Pagaidām viņam bija teikts, ka esam ieradušies pētīt, fotografēt un notvert milzīgos Jiroko- dilus, kas vēl patvērušies dažos Centrālās Āfrikas apvidos. Tiesa, interesējos arī par citiem retiem dzīvniekiem, kas sastopami Lielo purvu malā, bet šiem dzīvniekiem pievērsāmies starp citu, garām ejot. . .
Džeks jau vairākkārt bija man rādījis lielo kroko- dilu pēdas, bet es tās tūlīt nopēlu, apgalvodams, ka rāpuļi, kuri atstājuši šis pēdas, nav pietiekami lieli un viņiem laiku šķiest nav vērts.
Persijs Vufs laiski atnāca kopā ar Džonsonu un, ne vārda neteicis, noslīga uz ceļojumu kofera, kas bija nolikts pie manas telts. Koferis nokrakšķēja.
Vufs bažīgi paraudzījās lejup uz koferi un pārvācās uz salocīta brezenta saiņa.
Džeks Džonsons pietupās un, kūpinādams īsu, melnu pīpi, nogaidoši uzmeta man pa mirklim.
— Drīz sāksies lietus- periods, — es teicu, — bet neesam vēl sastapuši neko tādu, kas segtu ekspedīcijas izdevumus un kastēm izdzertā viskija vērtību.
Persijs Vufs pamāja ar galvu, Džonsons izņēma no mutes pīpi un sāka to centīgi tīrīt.
— Paklausieties, Džonson, — es turpināju, — vai nelaiķis Ričards jums ko stāstīja par savu pēdējo ceļojumu uz šo apvidu?
— Par kādu apvidu jūs runājat, šef?
— Par to, kur pašlaik atrodamies.
— Stāstīt jau stāstīja, — Džonsons negribīgi atbildēja, joprojām dauzīdams pīpi. — Kas tad īsti jūs interesē? Vai krokodili?
— Nu, pieņemsim, ka milzīgie krokodili.
— Nē, par krokodiliem viņš nestāstīja.
— Bet par kādiem citiem retiem, lieliem dzīvniekiem, kurus viņš manījis vienīgi šinī apvidū, stāstīja?
— Neatceros, šef. Laikam nebūs stāstījis . . . Viņa pēdējais ceļojums uz šejieni beidzās neveiksmīgi. Abi iezemieši, kas viņu pavadīja, gāja bojā. Ja tie nebūtu nēģeri, Ričardam varētu draudēt visvisādas nepatikšanas. Bumbas pilsētiņā viens otrs jau sāka runāt nezin ko. Tikai tur nekas nesanāca. Gubernators ir bargs vīrs: par baltajiem tur rūpi, nejaus viņiem pāri darīt.
— Par iezemiešu bojā eju līdz šim jūs nebijāt stāstījis. Pirmā dzirdēšana.
— Tāpēc ka jūs neprasījāt. . .
— Bet tagad prasu un lūdzu izstāstīt visu, ko zināt par Ričarda pēdējo ceļojumu. Kāpēc nebraucāt viņam līdzi?
— Biju saslimis ar dizentēriju.
— Un pēc tam?
— Ričards lika, lai es viņu gaidot Bumbā.
— Tātad viņš aizbrauca no Bumbas pilsētiņas kopā ar diviem iezemiešiem? …
— Šef, viņš aizbrauca no Bumbas viens ar kādu mašīnu, kas devās uz šo pusi. Iezemiešus Ričards salīga Ngoā — tajā sādžā, kurā apmetāmies pārnakšņot trešās ceļojuma dienas vakarā. Ričards gribēja izpētīt jaunus novadus, kur varētu ķert reti sastopamus zvērus. Tā viņam pavēlējis Viklands — mistera Beiza aģents Ugandā. Bet Ričards gandrīz neko nepaspēja izdarīt. Abi iezemieši aizgāja pie tēviem, un Ričards atgriezās Bumbā. Pēc mēneša mums vajadzēja braukt kopā ar viņu, bet tad gadījās tā vecā amerikāniete, kas bija atceļojusi lauvas šaudīt. Viņa salīga Ričardu uz veselām trīsdesmit dienām. Jau pirmajās medībās amerikānietes ievainotais lauva Ričardu saplosīja.
— Bet amerikāniete? — es iejautājos.
— Atgriezās Bumbā, salīga citu mednieku un atkal aizbrauca lauvas trenkāt.
— Vai jūs zināt, kāpēc gāja bojā iezemieši?
— Ričards teica, ka viņus saminis baltais degunradzis.
— Abus divus uzreiz?
— It kā …
— Tatad Ričards jums neko nav stāstījis par brīnumainajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kurus viņš redzējis sava pēdējā ceļojuma laikā?
— Nē, šef. . . Vai tad viņš kaut ko tādu redzējis?
— Sakiet, Džonson, — vai pats nekad neesat dzirdējis par šiem bībeles laiku briesmoņiem, kas mitinoties Lielajos purvos?
— Par bībeles laiku briesmoņiem neesmu dzirdējis… Un es arī neatminos, kādi briesmoņi aprakstīti bībelē … Varbūt ^valzivis?
Persijs Vufs ņirdzīgi iesmējās.
Jutu, ka mana pacietība izsīkst. Dzedri sacīju:
— Es runāju par dzīvniekiem, kurus līdz šim Āfrikā neviens nav redzējis. Par dzīvniekiem, kuri citos kontinentos izmiruši pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos.