— Ja jau viņus neviens nav redzējis, kā tad zināms, ka viņi te ir? — Džonsons patiesi brīnījās.
— Vai, iezemiešu teiksmās klausīdamies, neko līdzīgu neesat dzirdējis?
— Priekšniek, priekšniek, — Džonsons atmeta ar roku, — iezemiešu pasakās ir tādi zili brīnumi, ka … Šejienes nēģeriem vispār nevar ticēt. Vēl vakar viens no mūsu puišiem muldēja, it kā viņa tēvs purva malā redzējis briesmoņus, kas izskatījušies reizē gan pēc ziloņa, gan pēc krokodila un turklāt bijuši divdesmit metru gari. Ko tu tādam melsējam padarīsi? …
— Patiešām, ko tu padarīsi… — es teicu. — Bet ko jūs domājat par šo fotogrāfiju? — Es sniedzu tirānozaura uzņēmumu, ko man bija iedevis misters Leslijs Beizs.
Džonsons plati iepleta acis.
— Tas nu gan ir zvērs! — viņš iesaucās, un pēc Džonsona patiesās izbrīnās sapratu, ka viņš šo fotogrāfiju redz pirmoreiz. — Priekšniek, kur jūs to bildi ķērāt?
— Fotografējis pats Ričards, laikam sava pēdējā ceļojuma laikā.
— Nevar būt! Ričardam nekad nav bijis fotoaparāta. Un viņš arī neprata ar to rīkoties. Šef, tā nav viņa fotogrāfija.
Persijs nemierīgi pagrozījās uz brezenta saiņa.
— Un tomēr Ričards aizsūtījis šo fotogrāfiju misteram Beizam, — es neatlaidos.
— Var jau būt, bet Ričardā uzņemta fotogrāfija tā nav.
— Kas tad to uzņēmis?
— Nezinu, šef. Nekad neesmu redzējis Ričarda rokās šādu fotogrāfiju. Tiesa, viņš nebija nekāds vaļsirdīgais, bet par sastapšanos ar šādu elles izdzimteni Ričards droši vien man pastāstītu… Tātad jūs esat atbraucis medīt šito nezvēru?
— Šito arī.
Džonsons klusītēm iesvilpās.
— Ar to nu gan es negribētu tikties, — viņš purpināja, aplūkodams fotogrāfiju. — Paskatieties, kas palicis pāri no baltā degunradža!
— Džek, vai jūs domājat, ka tas ir baltais degunradzis?
— Skaidrs kā diena, paraugieties uz zvēra galvu.
Paņēmu fotogrāfiju, sīki aplūkoju to caur lupu un pārliecinājos, ka Džonsonam taisniba.
Sis atklājuiņs padarīja mani domīgu. Iezemiešus, kas pavadījuši Ričardu, esot saminis baltais degunradzis. Arī uzņēmumā redzams baltais degunradzis, bet tirānozaura saplosīts. Vai tā ir tikai sagadīšanās? Baltie degunradži Āfrikā kļuvuši par lielu retumu. Oficiālajā statistikā apgalvots, ka to skaits vairs nepārsniedzot simtu. Viņus medīt aizliegts, un noķeršanas licence maksā traku naudu. Turklāt Ričardam nemaz neesot bijis fotoaparāta . . .
Mans uzdevums negaidot sarežģījās, un es sūkstī- jos, ka šo sarunu nebiju sācis agrāk.
Džonsons arvien vēl rūpīgi aplūkoja fotouzņēmumu. Persijs Vufs snauda, atspiedies ar muguru pret manu ceļojumu koferi.
— Prātoju, kurā vietā šim mazulītim būtu jātēmē, lai uzreiz nogāztu no kātiem? — Džonsons domīgi sacīja, nenolaizdams acu no fotogrāfijas.
— Seiti Ja šāviens ir veiksmīgs, jūs caururbsiet sirdi un sadragāsiet mugurkaulu. Bet mums jāpapūlas, lai dzīvu dabūtu rokā šo briesmoni.
Džonsons sāka skaļi smieties. • ,
— Priekšniek, jūs jokojat! Pat ja izdotos to nezvēru ievilināt slazdos, kā mēs viņu sasaistīsim, kā pārvadāsim, ar ko barosim? Nē, nē! . . . Nošaut, par to vēl var būt runa, bet mēģināt notvert dzīvu — no tā es atsakos. Par to līgumā nekas nav teikts…
— Ja nokļūsim uz briesmoņa pēdām, noslēgsim citu līgumu, — es mierīgi sacīju. — Pamēģināsim notvert kādu no jaunajiem, ko no šejienes spējam izvest. Bet vispirms mums jāizpētī šo riebekļu parašas. Mūsdienu zinātne gandrīz neko nezin par viņiem. Līdz šim valda uzskats, ka dinozauri izmiruši pirms kādiem sešdesmit miljoniem gadu_ krīta perioda beigās. Taču tik vecā kontinentā kā Āfrikā dažas šo rāpuļu sugas varēja saglabāties līdz mūsu dienām. Šeit, kontinenta vidū, ģeogrāfiskie apstākļi, šķiet, nav krasi mainījušies daudzu miljonu gadu laikā. Tāpēc dinozauri varbūt varēja šcil patverties daudz ilgāk. Sāds atradums padarītu mūs slavenus un bagātus. Džonson, ja mums paveiktos, turpmāk jūs varētu dzīvot bez raizēm.
— Bet jūs, šef?
— Es sarakstītu par tirānozauriem biezu grāmatu ar krāsainām ilustrācijām.
Persijs Vufs it kā nopūtās, it kā ierukšķējās, un es sapratu, ka viņš tikai izliekas par aizmigušu, bet īstenībā uzmanīgi klausās mūsu sarunā.
«Varbūt viņš tikai tēlo stulbeni,» es domāju, pavērdamies uz Persija plato, gauži veselīgo ģīmi, tik bezrūpīgu kā dusošam zīdainim.
— Cik es varētu dabūt par to nezvēru? — Džonsons taujāja.
— Tagad vēl pārāk agri runāt par summu, — es iebildu. — Vispirms jāuzzin, vai šeit tiešām dzīvo dinozauri un kādi dinozauri. Piemēram, zvērs, par kuru jums stāstījis nēģeris, arī var būt dinozaurs, taču nevis plēsoņa kā tas, kurš redzams fotogrāfijā, bet zālēdājs. Varbūt brontozaurs vai diplodoks. Iztaujājiet pamatīgāk to nēģeri, kur un kad viņa tēvs redzējis šo dzīvnieku un kāds tas izskatījies.
— Pasaukšu to 'nēģeri. Viņš mazliet runā angliski.
— Pasauciet!
Pēc brīža Džonsons atgriezās kopā ar slaidu, jaunu nēģeri, pāri plecam melnais afrikānis bija pārsviedis togai līdzīgu baltas drānas gabalu. Nēģera tumšie, cirtainie mati bija izrotāti ar divām cepurītes veidā saliektām strausa spalvām. Ovālo, tumšbrūno seju ar augstu pieri un smalkiem vaibstiem šķērsoja dziļa rēta no deniņiem līdz zodam . . .
— Viņa vārds ir Kvali, — Džonsons skaidroja. — Aizvakar pārnācis mājās kopā ar citiem nesējiem un gribētu palikt mūsu nometnē.
— Labdien, priekšniek, — Kvali sacīja, pielikdams plaukstas pie krūtīm un mazliet pieliekdams galvu. — Mans labi zina medību vietas. Mans var puh-puh . . . šaut. Lūdzu, dod man karabīni, patronas, un mans parādīs labas vietas. Daudz lauva, bifelis, zilonis, baltais degunradzis . . .
— Man vajadzīgs krokodils, milzīgs krokodils, — es sacīju. — Tāds krokodils, kam aste būtu zem tā koka, bet galva tur, kur sēž lielais, baltais vīrs. — Es parādīju ar roku uz Persija Vufa pusi.
Persijs sakustējās un parāva sev apakšā kājas.
— Tāds krokodils te nav, — Kvali noteikti sacīja, un Džonsons apmierināti pamāja ar rudo, plikpauraino galvu.
— Bet zvērs, par kuru vakar stāstīji baltajām medniekam?
— Ahā, tas zvērs nav te, — Kvali teica. — Divi, pieci, desmit, — viņš skaitīja uz pirkstiem, laikam pūlēdamies atcerēties angļu vārdus, — piecpadsmit dienas jāiet. .. Ļoti slikta vieta . . . Viens iesi, pagalam esi. . . Tur, .— viņš gauži piepūlējās, mēģinādams izraudzīties vajadzīgos vārdus, bet nespēdams tos atminēties vai nemaz nezinādams. — Tur … — un viņš sāka Džonsonam kaut ko skaidrot vietējo bantu nēģeru izloksnē.
Mednieks uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam šaubās pašūpodams galvu.
— Ko nēģeris stāsta?
— Viņš apgalvo, ka lielie zvēri dzīvojot divu nedēļu gājienā no šejienes, bet tuvoties viņu mitināša- nās vietām esot bīstami. Ļaunie gari sargājot to apvidu. Viņu balsis vakaros skanot pāri purviem. Melnie mednieki nekad neejot dziļi purvos, jo atceļa no turienes neesot. . . Viņa tēvs redzējis milzīgos zvērus, kad tie lielās bailēs bēguši. Viņš domā, ka šādus briesmoņus varējuši nobiedēt tikai ļaunie gari. Bet ļaunos garus viņa tēvs neesot redzējis. Lielajiem zvēriem rumpis un kājas esot kā ziloņiem, aste kā krokodi- liem, galva un kakls kā čūskām. Uz muguras rēgojoties asi puni, tādi kā degunradžiem uz purna, lai gan purva nezvēriem šo punu esot vairāk un tie daudz lielāki nekā degunradžiem. Kad tie zvēri skrējuši, zeme drebējusi un koki līgojušies.