— Pajautājiet — cik tādus zvērus redzējis nēģera tēvs un kad viņš tos redzējis?
— Redzējis trīs zvērus. Divi liels zvērus un vienu ni<izs zvērus, — Kvali atbildēja, saprazdams manu jau- l.ijumu. — Tas bija sen sen: tēvs vēl bija jauns, Kvali nebija dzimis.
— Kur tagad ir tavs tēvs?
Nēģera acis piemiedzās, sejā pavīdēja sāpes. Viņš pagriezās pret Džonsonu un tam kaut ko satraukti skaidroja.
— Viņa tēvu noslepkavojuši beļģieši, — Džonsons pārtulkoja, acis nodūris. — Pirms dažiem gadiem beļģieši tēvu nošāvuši reizē ar citiem viņu sādžas vīriešiem.
Iestājās spriegs klusums.
— Vai pats esi bijis tanī apvidū, kur tavs tēvs redzējis lielos zvērus? — es jautāju, izvairīdamies raudzīties nēģerim acīs.
— Nē, — Kvali sacīja, — bet mans zina tur aiziet. Es… es aizvedīšu tur balto mednieku par vienu kara- bīns ar patronām. Es aizvedīšu līdz svētajiem akmeņiem. Tālāk jāiet vēl viena diena.
— Ļoti labi, — es teicu. — Tu aizvedīsi mūsu ekspedīciju līdz svētajiem akmeņiem. Rītdien dosimies atpakaļ uz Bumbu, un, tiklīdz beigsies lietus periods, tu aizvedīsi mūs turp, kur tavs tēvs redzējis briesmoņus.
— Un karabīns es dabūšu? — Kvali neticīgi jautāja.
— Lai gan nēģeri Kongo kolonijā nedrīkst turēt vītņu šautenes, — es sacīju, — tomēr tev uzdāvināšu karabīni un patronas, ja parādīsi man briesmoņu pēdas. Tikai pēdas .. .
Kvali saknieba lūpas un caur pieri palūkojās uz mani.
— Priekšniek, vai nepiekrāpsi?
— Ja pēdas parādīsi, nepiekrāpšu.
— Norunāts, — nēģeris svinīgi sacīja. — Kvali aizvedīs ekspedīciju un parādīs liels zvēru pēdas.
Pēc nedēļas mēs jau bijām Bumbā. Liku Vufam un Džonsonam iekraut kuģī sprostus ar reti sastopamiem dzīvniekiem, kurus sūtījām uz mistera Leslija Beiza zooloģiskajiem dārziem, bet pats iekāpu lidmašīnā un pēc dažām stundām jau soļoju pa Beļģijas Kongo galvaspilsētas Leopoldvilas ļaužu pilnajām ielām.
Pilsētā nesen bija notikuši nemieri. Par to vēl liecināja veikalu skatlogu izsistās rūtis, daudzās patruļas, kongojiešu drūmās sejas, balto iedzīvotāju satrauktā čukstēšanās. Šķita, ka stāvoklis joprojām ir gruzdošu politisku kaislību piesātināts un tās nespēj apslapēt pat lietus periods. Lidostā valdīja nervoza rosība. Daudzi belģieši sūtīja savas ģimenes uz dzimteni.
Dabūju istabu Grandhotelī. Dažas dienas pagāja, kamēr nokārtoju formalitātes sakarā ar jauno ekspedīciju, kamēr aizrakstīju vēstules un sastādīju pārskatu misteram Leslijam Beizam. Pēc tam ik dienas gāju uz Centrālo zinātnisko bibliotēku, lai izskatītu jaunākos ģeoloģijas un paleontoloģijas žurnālus. Vienā no tiem izlasīju kāda izcila, nesen no Abesī- mjas atbraukuša krievu paleontologa rakstiņu. Sibu kalnos smilšakmens plāksnē viņš atradis noslēpumainas, terciārā periodā iemītas pēdas, kuras, pēc viņa domām, atstājis kādas nezināmas sugas milzīgs zvīņ- nesis. Balstīdamies uz dažādiem materiāliem, ari uz Abesīnijas folkloru, zinātnieks izteica domu, ka Centrālās Āfrikas neizpētītajos rajonos lielie zvīņneši varbūt vēl dzīvojuši līdz kvartāra periodam un varbūt pat līdz mūsu laikmetam.
Iznācu no bibliotēkas pavisam saīdzis. Līgums mani saistīja, un man nebija ne vien tiesību publicēt to, ko zināju, bet es nedrīkstēju pat aizsūtīt vēstuli raksta autoram un pastāstīt viņam par saviem uzskatiem.
Drūmu domu nomākts, lēni gāju pa centrālo bulvāri, nelikdamies ne zinis par lietu, kas gāza arvien spēcīgāk. Pēkšņi kāds mani saņēma aiz piedurknes. Paskatījos atpakaļ. Tur stāvēja neliels, plecīgs vīrs caurspīdīgā pelēka mākslīga auduma lietus mētelī. Galvā tāda pati caurspīdīga kapuce, un uz mani raudzījās apbrīnojami pazīstamas acis, tālāk atvirzītas viena no otras, nekā tas parasti mēdz būt.
— Turskis?… Zbišeks! … Kas tad tevi šeit at- triecis?
Svešinieks atgrūda kapuci uz pleciem, un tagad uz- reiz viņu pazinu. Tas bija inženieris Marians Barščaks no Varšavas.
1939. gada vasarā mūs abus iesauca armijā kā reta* zervistus, un nokļuvām vienā pulkā. Kad Hitlers iebruka Polijā, mūsu pulks atradās pie Kališas un uztvēra pirmo ienaidnieka triecienu. Pulku iznīcināja, bet mēs kā par brīnumu izglābāmies no gūsta un slēpāmies Karpatos. Pirms kara biju tur strādājis un pazinu katru taku, katru kalnu pāreju. Pa kalniem vien aizgājām līdz Rumānijas robežai. Pēc tam daudzus mēnešus pavadījām Rumānijā un 1940. gada pavasarī abi jau bijām Marseļā. Tur mūsu ceļi šķīrās. Mani uzaicināja strādāt ģeoloģiskās pētniecības darbus Nīlas augštecē, bet Marians aizbrauca uz Londonu, lai iestātos Polijas armijā, kas tur tika komplektēta . ..
Tagad Āfrikā apkampāmies un sabučojāmies.
Pēc brīža jau sēdējām Grandhoteļa restorānā pie galdiņa.
— Kāpēc neesi atgriezies Polijā? — Barščaks vispirms jautāja.
— Bet tu?
— Es atgriezos četrdesmit sestajā gadā. Kalpoju jaunās Polijas karaspēka vienībās, pēc tam pārgāju diplomātiskajā dienestā. Pašlaik esmu demokrātiskās Polijas konsuls Konakri pilsētā. Leopoldvilā ierados komandējumā. Bet ko esi darījis tu?
Skopi pastāstīju par savām gaitām.
Barščaks pagrozīja galvu ar īsi apcirptajiem matiem, kas jau metās sirmi.
— Zbigņev, tev jāatgriežas dzimtenē^ — viņš teica, kad bija beidzis stāstīt. — Jaunajai Polijai vajadzīgi pieredzējuši ģeologi. Bet tu nīksti emigrācijā. Vai tiešām Polijā tevi neviens negaida?
— Neviens. Tuvinieki un radi nobendēti fašistu okupācijas laikā. Esmu palicis viens pats. Saproti, Ma- rian, viens kā koks. Bet šeit bija jāstrādā tūlīt pēc kara sāktie darbi. Gribēju tos pabeigt.. . Un tā gadi ir aizritējuši . . . Grūti atgriezties, ja mājās neviens negaida.
— Bet draugi, dzimtene? . . .
— Ar draugiem sakari pārtrūka jau kara laikā. Tu jau zini, kā tad bija . ..
— Vai esi vēlreiz precējies?
— Nē. Pat tam nav iznācis laika … Padarīšu visu darāmo šajā Kongo ekspedīcijā un katrā ziņā atgriezīšos Polijā. Es taču ļoti ilgojos vēl pastrādāt Karpatos.
— Zbigņev, viss atkarīgs tikai no tevis paša. Ja vēlies, aizrakstīšu par tevi uz Varšavu. Tiklīdz ieradīsies Polijā, tūlīt tev dos interesantu darbu.
Teicu, ka padomāšu. Nopļāpājām līdz vēlai naktij un apsolījāmies viens otram rakstīt.
Atvadoties Marians painteresējās, kur darbojusies mana ekspedīcija. Uzzinājis, ka nesen esmu atlidojis no Ekvatoriālās provinces, viņš sarosījās.
— Nudien, tevi atsūtījis pats liktenis, — Marians priecīgi sacīja. — Tu droši vien varēsi palīdzēt. Man ir uzdots noskaidrot, kur palicis kāds čehu kinooperators. Puisis apmēram pirms gada atbraucis uz Kongo un pazudis. Viņam vajadzējis uzņemt dažus simtus metru filmas kinohronikai, bet čehs apdullis vai nu no karstuma, vai viskija. Gribējis pieredzēt kaut ko eksotisku. Nez kāpēc devies uz Ekvatoriālo provinci, un tur viņa pēdas izgaist. Ir ziņas, ka viņš redzēts Bumbas pilsētiņā kopā ar kādu mednieku, bet tad iekritis kā ūdenī. Vietējās varas iestādes sākušas izmeklēšanu, taču tagad uz tām lāgā nevar paļauties. Pašām pārāk daudz savu raižu. Vaļsirdīgi sakot, nedomāju, ka beļģieši šeit noturēsies ilgāk kā gadu. Zeme viņiem deg zem kājām… Vai neesi ko dzirdējis par šo čehu kinooperatoru? Viņa vārds un uzvārds — Miroslavs Grdička.