— Nē, neesmu dzirdējis. Kā sauc to mednieku?
— Šķiet, par Ričardu.
Es strauji pagriezos uz sava krēsla.
— Par Ričardu?
— Vai tu viņu pazīsti?
— Jā . . . Patiesību sakot, nē . . . Bet zinu, ka pirms mēnešiem pieciem šo Ričardu saplosījis lauva. Tas noticis, kamēr vēl nebiju ieradies Beļģijas Kongo kolonijā.
— Par mednieka bojā eju esmu dzirdējis arī es,— Barščaks domīgi sacīja. — Tomēr kopā ar Grdičku viņi redzēti daudz agrāk, pirms kādiem astoņiem mēnešiem . .. Vai atgriezīsies Bumbā?
— Iekām vēl nebūs beidzies lietus periods. Un
tūlīt došos uz ziemeļiem, uz Ekvatoriālās provinces neizpētītiem novadiem.
— Pamēģini tur kaut ko uzzināt un arī pa ceļam sādžās, kurām cauri dosies ekspedīcija. Cilvēks ar kino- aparātu nevarēja palikt nepamanīts.
— Marian, izdarīšu visu! Šā kinooperatora gaitas interesantas arī man pašam. Tiklīdz kaut ko uzzināšu, tūlīt ziņošu tev.
Tonakt ilgi nespēju aizmigt. Saruna ar Barščaku atkal uzvandīja domas par atgriešanos dzimtenē. Varbūt tiešām Polijā iemantošu draugus. Izgaisīs šī vientulības sajūta . . . Bet tirānozauri? Vai šādi briesmoņi patiesi eksistē? Ričards redzēts kopā ar kinooperatoru. Droši vien viņi kopā ceļojuši. Pēc tam Ričards būs aizsūtījis tirānozaura uzņēmumu misteram Beizam, un kinooperators pazudis. Ričards nemaz neesot pratis fotografēt . . . Bijuši vēl arī divi iezemieši, kurus saminis baltais degunradzis. Saplosītais baltais degunradzis redzams uzņēmumā… Ir arī vēl nēģeris Kvali, kas mazliet prot runāt angliski un apsolīja man parādīt lielo zvēru pēdas. Var būt, ka šie zvēri ir dinozauri. Lai gan dinozauriem jau sen sen vajadzētu būt atrodamiem tikai pārakmeņojumos. Bet kāds krievu paleontologs raksta, ka viņi vēl varētu būt kaut kur sastopami. Arī es domāju tāpat, bet rakstīt par to nedrīkstu. Un nēģeris Kvali… Viņš grib dabūt kara- bīni. Diez kādēļ?. .. Un Ričards neesot pratis fotografēt . . .
Istabā bija smacīgs gaiss. Aiz loga šalca lietus. Grozījos no vieniem sāniem uz otriem un iegrimu
murgainā miegā tikai uz rīta pusi.
*
Atkal mēs esam zaļajā džungļu okeānā. Lēnītēm virzās automašīnu kolona. Braucam pa šaurām takām, kuras iemītas necaurejamos liānām pieaugušos biezokņos; dažreiz mēs dodamies uz priekšu, paši iz- cirzdami ceļu mūžamežā. Katru rītu ar sirds drebēšanu gaidu, ka Kvali sacīs:
«Mašīnai ceļš vairs nava.»
Tad visas mantas būs jākrauj uz nesēju kamiešiem un kājām jādodas tālāk cauri tropu meža tveicei. Bet Kvali klusē. Katru rītu viņš apsēžas blakus pirmās mašīnas šoferim, un mēs atkal braucam. Kā Kvali spēj atrast ceļu šajā bezgalīgajā, zaļajā labirintā? Viņš ved ekspedīciju uz ziemeļrietumiem. Man sen vairs nav nekāda priekšstata, kur mēs atrodamies. Karšu nav. Šķiet, virzāmies apkārt Lielajiem purviem no ziemeļu puses. Jau vairākas dienas neesam manījuši nevienu mītni. Tikai šauras, tikko saskatāmas takas. Kas tās ieminis, cilvēki vai zvēri, to es nezinu.
Daždien pārbraucam pāri zemu pakalnu grēdai, cauri niedrājiem šķērsojam strautus vai upītes. Mašīnas iestieg, tās jāceļ laukā un gandrīz vai uz rokām jāaiznes līdz sausai nogāzei. Zaļajam okeānam nav ne gala, ne malas. Redzamība daži desmiti metru, tālāk milzīgi, pelēki, liānām apvīti stumbri.
Lielus zvērus nemanījām. Tos atbaida nevienmērīgā, trauksmainā pārkarsēto motoru gaudoņa. Tikai laiku pa laikam klusītēm aizslīd pa sūnaino paklāju straujas čūskas, bīstamas kā pati nāve. Gauži gribas izkļūt no zaļā gūsta, ieraudzīt debesi virs galvas un saulainas savannu tāles, redzēt pazīstamos zvaigznājus; just sejā atsvaidzinošas vēja brāzmas. Bet džungļi ir bezgalīgi. Iepinuši karavānu savā tīmeklī, tie negrib mūs vairs laist vaļā, un tā aizrit diena pēc dienas.
Kaut kur dienvidos plūst platā, dziļā Kongo upe, ziemeļos savus ūdeņus veļ Kongo pieteka Ubangi. Bet līdz šīm upēm daudzas dienas ko ceļot, un mēs no tumsas līdz tumsai veicam tikai četrdesmit vai piecdesmit kilometrus.
Bieži domāju par Miroslava Grdičkas likteni. Kas apmaldās šajos bezgalīgajos mūžamežos, tas ir pagalam. Pat vismodernākās lidmašīnas nespēj palīdzēt. Džungļos var dzirdēt tās dunam tur augšā, bet saredzēt nevar, un arī no lidmašīnas nevar ieraudzīt pazudušo. Viņš varētu pavēstīt par sevi, tikai mūžamežu aizdedzinot, bet tad arī pats aizdedzinātājs ietu bojā ugunsgrēkā.
Bumbas pilsētiņā neizdevās uzzināt par čehu neko vairāk kā vienīgi to, ko bija stāstījis Barščaks. Per
sijs Vufs, kuram uzdevu ievākt ziņas, pēc pāris stundām jau pateica, ka Grdička vispār neesot redzēts Bumbā. Laikam mans vietnieks negribēja piepūlēties, darīdams vēl vienu darbu. Es pats tūlīt noskaidroju, ka kinooperators nodzīvojis Bumbas pilsētiņā vairākas dienas tanī pašā viesnīcā, kur bijām apmetušies mēs. Tas noticis pirms kādiem desmit mēnešiem. Kurp kinooperators devies no Bumbas, to neviens nezināja. Arī Džonsons neko nezināja vai arī negribēja stāstīt…
Vecais mednieks bija stipri pārvērties, kļuvis drūms, nerunīgs. Viņš gribēja atteikties no piedalīšanās jaunajā ekspedīcijā. Tik tikko spēju viņu pierunāt. Tagad ceļā Džonsons visvisādi vairījās no sarunām ar mani vai Persiju Vufu. Sapratu, ka starp viņu un Persiju, kamēr es biju projām, kaut kas noticis. Bet kas īsti? . . . Man tā bija mīkla. Viņi vairs nepavadīja vakarus kopā pie viskija pudelēm. Pēc vakariņām Džonsons steigšus iegāja teltī, un Persijs ilgi viens pats sēdēja pie saliekama galda, atspiedis četrkantaino zodu pret milzīgajām dūrēm. Pūkaini naktstauriņi riņķoja ap lukturi, bet Persijs sēdēja nepakustēdamies, vērdamies viņos stingām acīm. Reizēm man šķita, ka Persijs uzmanīgi- klausās noslēpumainajās džungļu balsīs. Bet, tiklīdz nometne apklusa, Persijs piecēlās un' smagiem soļiem iegāja savā teltī. Viņš vairs ne- gleznoja ainavas; no snaudulīgās vienaldzības tagad nebija ne vēsts, Persijs bija kļuvis nikns un nekaunīgs.
Reiz es Persiju pārsteidzu, kad viņš bļāva uz kādu strādnieku un jau gribēja laist darbā dūres. Biju spiests teikt savu vārdu un Persiju apvaldīt. Nēģeris atzina par prātīgāku tūlīt pazust, bet Persijs caur pieri uzmeta man ļaunu skatienu, kaut ko noņurdēja, zobus sakodis, un iegāja teltī. Attiecības ekspedīcijā kļuva neciešamas. Sapratu, ka pēc iespējas drīzāk jāizkļūst ar karavānu no šīs zaļās elles saules gaismā. Džungļi bija saindējuši mūs ar saviem tvaikiem. Ja netiksim laukā no džungļiem jau tuvākajās dienās — paši varam kļūt par meža zvēriem. Nākamajā atpūtas brīdī sāku runāt par to ar Kvali.
— Vēl viens diena, — sacīja jaunais nēģeris.
— Rīt — vakar būs kalns, tad ezers un Lielais purvs. Mežs beidzas rītdien . . .
Nākamās dienas pievakarē džungļi kļuva retāki. Starp koku vainagiem blīvās lapotnes spraugās arvien biežāk ieraudzījām zilas debess plankumus. Mašīnas uzbrauca sausā, lēzenā nogāzē. Šeit mežs nebija tik biezs kā lejā un automobiļi virzījās ātrāk.
Džungļi pašķīrās, kļuva gaišāks, mežs atkāpās uz abi pusēm. Beidzot apvārsni aizsedza vairs tikai daži milzīgi koki, un aiz tiem jau vīdēja plaša plakankalne, apaugusi biezu zāli, sārtenas rieta saules apmirdzēta.
Visi ekspedīcijas dalībnieki atviegloti uzelpoja. Pat nēģeri, kuriem džungļi ir tikpat kā tēva mājas, kļuva jautrāki. Pārlaidu acis karavānai un gribot negribot biju spiests atzīt, ka tikai ar mūsu ceļveža izcilo prasmi un melno šoferu drosmi mūsu mašīnas izturējušas šo desmit dienu ilgo braucienu. Paveiktais likās gluži pēc brīnuma. Nebojātu bijām atveduši visu kravu, pat metāla sprostu smagos režģus, un ceļā nebijām atstājuši nevienu auto.