Paklausot Kvali padomam, nometni iekārtojām plakankalnes malā zem milzīgiem, kupliem kokiem — džungļu pēdējā priekšposteņa ēnā. Turpat blakus urdzēja avots ar dzestru, skaidru ūdeni. Kamēr strādnieki izkrāva no mašīnām mantas un uzstādīja teltis, Džonsons kopā ar vienu no melnajiem karavīriem, kurus bijām salīguši par nesējiem, aizgāja paskatīties, vai tuvumā netrāpīsies kāds medījums. Drīz nodārdēja šāviens, un pēc brīža mednieki jau nesa uz nometni lielu plankumaino antilopi.
Nometni pāršalca jūsmīgi saucieni.
Pie manis pienāca Džonsons, viņš bija kļuvis gluži priecīgs. Acis dzirkstīja.
— Šeit ir mednieku paradīze, — viņš teica. — Antilopi nošāvu tepat līdzās nometnei. Tālāk klajumā redzēju žirafes un zebru baru. Zvēri pat nesatrūkās no šāviena.
— Vai jūs šinī apvidū esat pirmoreiz?
— Nebija ne jausmas, ka šāda paradīze vispār pa- stav, Kvali ir dūšīgs puisis. Ja tāpat viss ritēs arī
turpmāk, jūs, šef, varbūt sagūstīsiest arī savu nezvēru.
— Vai Ričards te nav bijis?
Džonsons izvairījās no mana skatiena.
— Kas viņu zin? . . . Laikam jau nav bijis.
— Jūs runājat diezgan nenoteikti.
— Neesmu Ričardam nekāda aukle! — Džonsons pēkšņi aizsvilās. —• Kā es varu zināt, kur viņš bijis, kur nav bijis… Mēs kopā darbojāmies, tas ir tiesa. Bet ne jau vienmēr. Pēdējo gadu viņš vairāk braukāja viens pats.
— Bet pirms desmit mēnešiem?
— Es tak teicu, ka nezinu, kur viņš tolaik braukāja. Nezinu! . . . Neko es nezinu … — Džonsons sadusmojās un sāka gandrīz kliegt.
— Džonson, kāpēc jūs uztraucaties?
— Nepatīk, ja mani tincina . . .
Viņš izņēma pīpi un bāza tajā tabaku. Pirksti Džonsonam trīcēja. Šķita, ka vecā mednieka dīvainā izturēšanās nav izskaidrojama tikai ar pēdējās dienās radušos nogurumu un nervu sasprindzinājumu. Aiz visa tā kaut kas slēpās. Bet kas? … ~
Garām gāja Kvali. Paaicināju viņu, lai panāk šurp.
— Rītdien atpūtīsimies tepat, šinī plakankalnē, — es viņam sacīju. — Parīt brauksim tālāk. Kurp Kvali vedīs mūs tagad?
— Nometne būs te vairākas dienas, — Kvali atbildēja. — Tālāk mašīnām ceļa nava. Iesim, parādīšu…
— Džek, iesim paskatīsimies, — aicināju veco mednieku.
Džonsons uzmeta plecā savu bisi un klusēdams nāca mums pakaļ.
Kvali veda mūs uz vakaru pusi. Oranžsarkanā saules ripa nebija vairs nekāda spožā, bet arvien vēl žilbināja acis, un tās gribot negribot piemiedzās. Apmēram kilometru gājām pa garu zāli, bet pēkšņi tā beidzās un zem kājām jutām pelēkā kaļķakmens raupjo virsmu. Paspērām vēl dažus soļus un jau atradāmies plakankalnes malā.
Klinšainās nogāzes stāvās terases beidzās lejā pie plaša, zema līdzenuma. Tas sniedzās tālu tālu līdz pat dūmakainam apvārsnim. Sākumā man likās, ka tā ir savanna, bet, uzmanīgāk paraudzījies, sapratu — apakšā ir milzīgi purvi, kas plešas daudzus desmitus vai pat simtus kilometru uz visām pusēm.
Vakara vēja pūsma atnesa no lejas raksturīgo niedrāja šalkoņu. Aiz bezgalīgā, niedrēm aizaugušā klaida pašlaik grima saule.
— Tā ir visur, — Kvali sacīja, pamādams ar roku uz plakankalnes kraujām. — Mašīnām ceļš nava . . .
Džonsons klusēdams sūca apdzisušo pīpi.
— Kur ir svētie akmeņi? — jautāju nēģerim.
— Are, tur, — Kvali rādīja uz stāvu nogāzi. — Rītdien Kvali nokāps parādīs.
— Kurp iesim meklēt pēdas?
— Tur, — nēģeris pamāja kraujas virzienā. — Viens diena ko iet. Liels ezers. Tur . . .
Saule norietēja, tūliņ mūs apņēma tumsa. Debesīs iemirdzējās zvaigznes.
— Jāiet atpakaļ, — Džonsons ņurdēja.
— Mazliet pagaidīt, — Kvali ieteicās.
Apsēdamies stāvuma malā uz saulē sasilušiem akmeņiem. Vējš no purva nesa šurp niedrāju čaboņu. Kaut kur tālu plakankalnē derdzīgi smējās hiēna, pēc brīža tā apklusa.
— Mazliet klausīties, — Kvali čukstēja.
Mēs sēdējām, elpu aizturējuši, vērīgi klausīdamies niedrāja šalkšanā.
Beidzot Kvali piecēlās.
— Ļaunie gari šovakar nerunā, — viņš svinīgi teica, un mēs devāmies atpakaļ uz ugunskuriem, kas
spoži apgaismoja laukumiņu visapkārt nometnei.
*
Nākamajā rītā piecēlāmies līdz ar saules lēktu. Nolēmu tūliņ pat apskatīt svētos akmeņus un izplānot turpmāko rīcību. Pēc brokastīm es, Kvali, Džonsons, Persijs Vufs un četri melnie karavīri devāmies uz svētajiem akmeņiem. Nēģeri nez kāpēc izskatījās satraukti. Dzirdēju, ka Kvali viņus paklusām mierināja un mēģināja par kaut ko pārliecināt.
Persijs bija paķēris līdzi savu krāsu kasti un svilpoja marša meldiju.
Drīz mēs jau bijām plakankalnes malā. Kvali paraudzījās visapkārt un devās gar kraujām uz ziemeļrietumiem. Ne vārda neteikdami, viņam sekojām. Saule kāpa arvien augstāk, karstums kļuva aizvien svelmaināks. Sviedri aumaļām plūda pār seju. Biju spiests bieži apstāties un slaucīt brilles. Tropu saules kveldēti, nogājām dažus kilometrus un sasniedzām dziļu plaisu, kas līkumoja iekšā plakankalnē. Kvali steigšus iekāpa plaisā, bet drīz bija atkal laukā un māja, lai mēs viņam sekojot. Pa plaisu nokļuvām līdz kraujas pakājei. ,Lejā ieraudzījām akmeņu nogruvumu, kas sniedzās līdz pat niedrājiem. Virs nogruvuma kraujas sienā rēgojās tumšas alu ieejas.
— Šeit, — Kvali sacīja, rādīdams uz alām.
Uzkāpām pie vienas no tām. Melnie karavīri nometa nastas stāvās klintssienas ēnā un bažīgi lūkojās visapkārt."
Devos iekšā alā. No tās starp akmeņiem izslīdēja resna, pelēka čūska un pazuda biezajā zālē. Uz alas sienām cits pie cita bija saskatāmi nemākulīgi, sarkanā un dzeltenā krāsā darināti zīmējumi.
Redzējām savvaļas dzīvnieku attēlus un medību ainas. Cits zīmējums bija labāk saglabājies, cits sliktāk, un tas liecināja, ka tie zīmēti dažādos laikos.
Visbiežāk atkārtojās bifeļu, žirafu un ziloņu attēli.
«Šķiet, šie zīmējumi ir ļoti seni,» es domāju. «Tie atgādina paleolita mākslu un varētu būt divdesmit piecus līdz trīsdesmit tūkstošus gadu veci.»
— Šie zīmējums pavisam jauni, — Kvali iebilda. — Šie zīmējums taisīja manas cilts karavīri. Te ir mana tēva zīmējums. — Viņš rādīja alas dibenā uz attēliem, ko sākumā nebiju pamanījis.
Piegāju tuvāk. Uz kaļķakmens sienas ar sarkanu krāsu bija uzzīmēti apbrīnojami dzīvnieki ar ziloņa rumpi, krokodila asti, gariem, tieviem kakliem, mazām galvām. Virs muguras prāvi, asi trīsstūraini kaula izaugumi. Zīmējumā dīvainie dzīvnieki bija attēloti skrejot. Pavisam tie bija trīs: divi lielāki, viens mazāks. Nebija vairs nekādu šaubu. Mākslinieks uz alas sienas attēlojis trīs skrejošus dinozaurus.
— Nu, ko jūs teiksiet? — jautāju Džonsonam.
— Nesaprotama būšana, — mednieks norūca, vērīgi aplūkodams zīmējumu. — Tava tēva darbs? — viņš uzrunāja Kvali.— Kā tu zini, ka to zīmējis tavs tēvs?
Kvali kaut ko atbildēja vietējā izloksnē.
Džonsons sarauca saulē izbalējušās uzacis.
— Tēvs pats esot rādījis dēlam šos zīmējumus, kad tas iecelts karavīra kārtā, — Džonsons skaidroja, pamādams ar galvu uz Kvali pusi.
— Lai nu būtu kā būdams, — es sacīju, — bet šis zīmējums neapšaubāmi pierāda, ka dinozauri vēl tagad ir Āfrikas vidienē vai arī ir šeit bijuši pavisam nesen.