Sakāmo nepabeidzu. No purvu puses sadzirdēju dīvainas skaņas. Tanī pašā mirklī melnie karavīri pārbijušies, kliegdami iedrāzās pie mums alā.
— Purvu ļaunie gari! — Kvali iesaucās, un viņa seja kļuva pelēcīga.
— Nebļaujiet! — es pavēlēju.
Visi apklusa. Ļoti uzmanīgi klausījāmies, un tad atkal notālēm atplūda šī pati skaņa. Tā reizē atgādināja šņākšanu un svilpšanu, kas pamazām rimās, bet tad uzreiz atkal izvērtās it kā par kvākstēšanu, it kā par ņaudēšanu. Ērmīgas skaņas. Tajās izpaudās draudi, izaicinājums, nevaldāms, traks niknums. Svilpšana un ņaudēšana atkārtojās vairākas reizes un tad pēkšņi ap- ravās. Vērīgi klausījāmies vēl labu laiciņu, bet purvos viss bija klusu. Paskatījos uz nēģeriem. Sejas pelnu pelēkas, lūpas drebēja, acis bailēs izvalbītas. Kvali bija satraukts.
— Kas tur varētu būt? — jautāju Džonsonam.
Vecais mednieks paraustīja plecus.
— Savu mūžu neesmu dzirdējis neko līdzīgu.
— Tie ir ļaunie purvu gari, — Kvali aizsmakušā balsī sacīja. — Bet kāpēc viņi runā no rīts? Kvali nesaprot … Varbūt dusmojas, kāpēc mēs nākuši…
— Vai kāds šos «ļaunos garus» ir redzējis? — es iejautājos.
— Ļauns garus redzēt nevar. Kas redz — tūlīt mirst nost. ..
— Bet varbūt tā brēc tie zvēri? — es vaicāju, pamādams uz sienu, kur bija uzzīmēti dinozauri.
— Nē … Tie dara tā, — Kvali izstiepa lūpas un šņāca.
— Tāpat kā čūskas?
— Nē, čūskas klusu . . . Šitie dikti stipri.
— Varbūt tā bija kāda cita dinozaura — plēsdņas balss, — es piebildu, griezdamies pie Džonsona.
— Jūsu tirānozauram līdzīga nezvēra balss? Var būt, ka bija, var būt, ka nebija.
Attaisīju planšeti un izņēmu fotogrāfiju, uz kuras bija redzams tirānozaurs. Sniedzu kartīti nēģerim Kvali.
— Vai neesi ko dzirdējis par šādu zvēru?
Nēģeris piesardzīgi paņēma fotogrāfiju, vērīgi to
apskatīja un atdeva man atpakaļ.
— Kvali tāds nava redzējis… Dzirdējis arī nava.
Palūdzu Vufu, lai viņš iezīmē savā blokā uz alu
sienām esošos attēlus.
Mans vietnieks nepatikā saviebās.
— Vai jūs paliksiet tepat?
— Kaut arī mēs te nepaliktu. Jūs taču esat apbruņots.
— Viens es šeit nekvernēšu, — Persijs pateica.
— Neuztraucieties! Mēs nekur nepazudīsim. Apskatīsim pārējās alas. Varu norīkot pie jums nēģerus . .. apsardzībai.
Persijs kaut ko nopurpināja un vēlēja nesējam atgādāt šurp krāsu kasti.
Pie svētajiem akmeņiem sabijām līdz vakaram. «Ļauno garu» balsis vairs nedzirdējām. No purvu puses neatplūda neviena skaņa. Tikai niedres lāgiem iešalcās, vējam uznākot. Džonsons zvilnēja kraujas ēnā un vairākas stundas vēroja purvus, taču neko aizdomīgu nemanīja. Mēs ar Kvali izkāpelējām daudzas alas, izbiedēdami tikai čūskas, kuras tur slēpās no dienas tveices. Alu sienas lielākoties zīmējumiem klātas. Tajos bija attēloti dzīvnieki, kas arī tagad bieži sastopami Ekvatoriālajā Āfrikā. Kvali tēva zīmējums bija vienīgais neparastais.
Mēģināju uzzināt, kāda nozīme šiem attēliem, bet
Kvali nespēja izskaidrot. Viņa angļu valodas vārdu krājums bija pārāk mazs.
— Tavs tēvs, Kvali, lielos zvērus esot redzējis kur citur?
— Jā, priekšniek. Viņš tos redzējis pie ezers. Vienu dienu ko iet. Kvali tur nava bijis. Rītdien ies . .
— Kvali, pasaki — kāpēc beļģieši noslepkavoja tavu tēvu?
• Jaunā nēģera seja sadrūma, acīs pavīdēja dusmu dzirkstis.
— No kādas zemes esi, priekšniek? Anglis?
— Nē, es esmu polis. Ir tāda valsts — Polija, tur tālu, — es rādīju ar roku uz ziemeļiem. — Vai Padomju Savienību zini?
Kvali pamāja ar galvu.
-— Polija turpat blakus. Tikai Padomju Savienība ir liela zeme, tikpat liela kā visa Āfrika, bet mana dzimtene ir maza . . .
— Zinu, — Kvali sacīja, — skolotājs teica. Kvali gāja skolā. . . Viens gads, — viņš stāstīja un pēkšņi pasmaidīja. — Skolā ļoti labi. Padomju Savienība — ļoti labi, un tava dzimtene — labi. — Kvali dziļi nopūtās, seja atkal sadrūma. — Beļģiešu velns noslepkavoja manu tēvu. Tēvs aizstāvēja manu māte. Tēvs iesita beļģiešu zaldātam. Tēvu nošāva, piecpadsmit Ngoa cilts karavīrs arī. . . Kāpēc?
Ko es varēju atbildēt? Sniedzu viņam roku, un Kvali to cieši paspieda.
— Kvali tavs draugs, — viņš sacīja. — Tu ir labs cilvēks. Priekšniek, Kvali tev palīdzēs. — Viņš satvēra manas labās rokas īkšķi un stipri parāva, pēc tam pastiepa man savu īkšķi, un es to savukārt paraustīju.
Mēs noslēdzām draudzīgu savienību.
Vakarā ar Džonsona starpniecību laimējās uzzināt no Kvali, kāda nozīme alās esošajiem zīmējumiem. Sini augstienē senāk notikušas karavīru iesvētīšanas ceremonijas. Lozējuši, un ikvienam jaunam medniekam vajadzējis nošaut ar bultu to zvēru, kas viņam pe< lozes norādīts. Ja zvēru izdevies nošaut, mednieks zīmējis uz alas sienas nomedītā dzīvnieka attēlu un iecelts karavīra kārtā. Ja no saules lēkta līdz rietam mednieks nenošāvis savu zvēru, iecelšanas ceremonija atlikta uz gadu. So nomedīto dzīvnieku gaļu nēģeri neēdot. Kamēr mednieks zīmējis nošauto zvēru, tikmēr vecākie karavīri aiznesuši medījumu uz ezera krastu un atstājuši tur kā upuri Lielo purvu ļaunajiem gariem. Senāk šinī augstienē iesvētīšanas ceremonijas bijušas sevišķi svinīgas un notikušas reizi ik pa pieciem gadiem. Vēlāk, kad beļģieši sagrābuši savā varā medību novadus un aizlieguši nēģeriem šaut lielos zvērus, plakankalne kļuvusi par īpatnēju rezervātu, kur eiropieši nespējuši atbraukt, un iesvētīšanas ceremonijas šeit notikušas katru gadu. Ari Kvali šeit iecelts karavīra kārtā. Viņš nošāvis lauvu un uzzīmējis to uz alas sienas blakus lielajiem zvēriem, kurus attēlojis viņa tēvs. Kvali iesvētīšanas ceremonija bijusi pēdējā, kura notikusi šinī augstienē. Beļģieši aizlieguši nēģeriem doties tālu projām no saviem ciemiem. Drīz ciematā, kurā dzīvojis Kvali, norisinājusies traģēdija: beļģiešu zaldāti apšāvuši gandrīz visus vīriešus. Beļģieši gribējuši noslepkavot arī Kvali. Bet viņš izrāvies un aizbēdzis. Rēta vaigā esot piemiņa no tiem laikiem . . .
Mēs sēdējām pie ugunskura. Augšā melna debess un ārkārtīgi spožas zvaigznes. Viegls vējiņš nesa no džungļiem nezināmu ziedu saldeno smaržu. Tālē skanēja pretīgie hiēnu smiekli.
— Smej ieties, smej ieties, — ņurdēja Persijs Vufs, vērīgi klausīdamies. — Pa īstam smejas tas, kas smejas pēdējais.
Kad austrumos svīda rīta blāzma, abi ar Džonsonu paņēmām karablnes un devāmies uz augstienes malu. Drīz aiz muguras sāka dipēt soļi. Mūs panāca Kvali, turēdams rokā garu šķēpu. Iedevu viņam panest manu karabīni. Kvali to satvēra steigšus, bet saudzīgi, noglauda oksidētā tērauda stobru un uzmanīgi uzkara šauteni plecā. Apstājāmies pie kraujas' malas. Viss klusu. Lejā čabēja niedrāji.
Vērīgi klausījos snaudošo purvu skaņās un domāju, ka nezināmais vienmēr ir valdzinošs, ka daba noslēpumu pilna un ka vislielākā laime piešķirta tiem, kas, atrazdamies turpat pie noslēpuma sliekšņa, nešaubīgi sper nākamo soli.
Līdz ezeram gājām veselu dienu. Ceļā devāmies rītausmā. Karstākajās dienvida stundās atpūtāmies stāvās nogāzes ēnā un, kad tveice rimās, atkal devāmies gar augstienes malu uz rietumiem. Pa kailajām kaļķakmens plāksnēm bija viegli iet. Svītraino zebru bari paskrēja garām turpat netālu pa lielo zāli un, šķiet, nelikās par karavānu ne zinis.