Kamēr Džonsons un Persijs Vufs ar saviem-palīgiem klaiņāja uz rietumiem no upes, mēs četratā krustām šķērsām izstaigājām savannu un ezera krastus uz dienvidaustrumiem no mūsu nometnes. Iedami ļoti uzmanīgi, klausījāmies un cerējām, ka atkal atskanēs dīvainās «ļauno garu» balsis. Tagad ļoti ļoti vēlējāmies tās dzirdēt. Bet viss veltīgi. Niedrāji klusēja. Virs ezera ne mazākā troksnīša. Naktīs skanēja tikai ziobgalīgie un skaļie hiēnu smiekli.
Jau vairākkārt aicināju ceļabiedrus atgriezties uz galveno nometni un meklēt nezvērus tur, kur purva malā pirmoreiz dzirdējām «ļauno garu» balsis, bet Kvali apgalvoja, ka tikai šeit, pie ezera, mēs varot gūt panākumus.
— Jāgaida, priekšniek, jāgaida, — viņš allaž atkārtoja.
Mēs klaiņājām pa ezera apkaimi un gaidījām.
Pienāca vēl viena svētdiena, un Persijs Vufs un Džonsons strupi pateica, ka viņi palikšot nometnē. Visi bijām pārguruši nemitīgos meklējumos un neciešamajā tveicē. Atpūtas diena visiem ļoti ļoti vajadzīga. Sākumā arī es šo svētdienu gribēju pavadīt nometnē, bet, paēdis brokastis, nolēmu aizstaigāt kādu gabalu pa upes ieleju augšpus ūdenskrituma, lai pavērotu plakankalnes ģeoloģisko uzbūvi. Kvali labprāt bija ar mieru nākt man līdzi. Paņēmu karabīni, pistoli un arī ģeologa āmuru. Kvali uzmeta plecos mugursomu, un mēs devāmies ceļā.
Dziļajā aizā pie trokšņainās, brāzmainās upes nebija gurdinošās tveices, kas mūs mocīja, klaiņājot gar ezeru. Šeit vietām mūs sargāja stāvo klinšu ēna.
Apskatīju iežu atsegumus, īsi pierakstīju novēroju
mus. Kvali atskaldīja paraugus. Strauji virzījāmies uz priekšu un līdz pusdienlaikam bijām aizgājuši kilometrus desmit no nometnes. Atsēdāmies atpūsties zem nokarenas kaļķakmens klints. Kyali izņēma no mugursomas brokastis. Ēdām ceptas pīles, ko Džonsons bija sašāvis pie ezera, un klāt piedzērām aukstu avota ūdeni. Es atlaidos pavēnī, palicis zem galvas mugursomu. Gluži nemanot aizsnaudos.
Mani pamodināja Kvali.
— Priekšniek, paskaties, — viņš teica un sniedza man spožu priekšmetu, — Kvali to atrada starp akmeņiem.
Viņš turēja rokā sadauzītu kinokameru.
Kamera izskatījās saplacināta, it kā to kāds būtu dragājis ar smagu akmeni. Objektīvā lēcas sadrupušas. Nebija arī kasetes. Tikai filmas gals rēgojās starp sašķiebtajām padeves spolēm. Sānos fabrikas marka «Vild. 1957.» un numurs.
— Kur tu to ņēmi?
— Iesim, Kvali parādīs!
Netālu no vietas, kur bija atrasta kamera, ieraudzīju starp akmeņiem vairākas stikla šķembiņas — objektīva drumslas.
Kvali noskārta, ka atradums mani ieinteresējis, un turpināja meklēšanu. Drīz sadzirdēju, ka viņš mani sauc, aicina pie sevis. Kvali sēdēja uz nogāzes izciļņa, kādus desmit metrus augstāk, nekā līkumoja mana taka, pie pašas kraujas. Virs viņa gaisos slējās gandrīz stateniska aizas siena. Kvali notālēm man kaut ko rādīja. Uzkāpu pie viņa, un nēģeris man sniedza saplacinātu objektīva gredzenu.,
— Te zemē bija, — viņš skaidroja, rādīdams ar pirkstu, kur gredzens atrasts.
Es paraudzījos apkārt un . . . sapratu . ..
— Aparāts sviests no turienes, — es teicu, — no upes stāvā pretējā krasta. Filmu kamera pārlidojusi pāri upei, atsitusies šeit, sadrupusi; gredzens palicis, bet aparāts noripojis starp akmeņiem, kur tu to atradi.
Kvali māja ar galvu, piekrizdams, ka tā tiešām varētu būt.
Aizu sīki jo sīki parmeklejam, bet neko vairak neatradām.
— Kāpsim augšā, — es teicu.
No akmens uz akmeni lēkdami, tikām pāri upei un ķepurojāmies augšup pa stāvo nogāzi. Pēc brīža jau stāvējām aizas malā virs tās vietas, kur Kvali bija atradis kinokameru. Tur bija neliela, zaļa pļaviņa un tai visapkārt neparastas sarkanīgas klintis. Starp klintīm auga dzeloņaini krūmi ar lieliem, dzelteniem ziediem. Zem krūmu saknēm burbuļoja avots.
«Lieliska nometnes vieta,» es domāju.
— Priekšniek, skaties, — Kvali sacīja.
Viņš paņēma lielu akmeni, atvēzējās un iesvieda to aizā. Akmens pārlidoja pāri upei, atsitās pret klints izcilni, uz kura pirmīt atradām objektīva gredzenu, sadrupa, un šķembas noripoja tur, kur bija kinokamera.
— Viss pareizi. Labi, — es uzlielīju.
— Labi, — piekrita Kvali.
Uzdevuma pirmā daļa bija atrisināta.
Pļaviņas malā uzgājām ugunskura atliekas.
— Kad tas te kuries? — jautāju ceļabiedram.
Kvali iegrima domās. Viņš pašķīra jaunās zāles
stiebrus, kas jau bija saauguši ugunskura pelnos, berza pirkstos ar pelniem sajaukušās iesarkanas augsnes piciņas. Kvali atrada dažas oglītes, nez kādēļ tās pārbaudīja, uzlikdams uz zoba.
— Mēness pieci seši reizes piedzimis, — viņš beidzot sacīja.
— Bet varbūt mazāk, — es pašaubījos.
— Nē…
Arī šis laika posms atbilda manām aizdomām. Tagad vajadzēja pārliecināties, vai nelaimīgais Grdička tiešām bijis šeit kopā ar kādu citu balto.
— Kvali ir drosmīgs karavīrs un veikls mednieks, — es teicu. — Bet vai Kvali var pateikt, cik vīri kurinājuši šo ugunskuru?
Jaunais nēģeris sarauca pieri, pagrozīja galvu, pēc tam nometās ceļos un vēlreiz pārmeklēja pelnu kārtiņu. Es vērīgi apskatīju pļaviņu, bet neatradu neko it veribas cienīgu. Pēc tam kad šajā pļaviņā bijuši cilni.
vēki, ir lijušas tropu lietus gāzes. Tās aizskalojušas visas pēdas.
Kvali arvien vēl rāpoja pa pļaviņu, uzmanīgi pašķirdams zāles stiebrus un vērīgi lūkodamies sarkanajā augsnē. Atsēdos uz akmens un gaidīju. Beidzot nēģeris piecēlās kājās un pienāca pie manis.
— Kvali domā tā, — viņš sāka. — Cilvēki te bijuši divas reizes. . . Kvali atrada otru ugunskuru. Vienu reizi bija divi baltie un nēģeris. Otru reizi — divi baltie. Viens baltais pīpē pīpe, otrs pīpē papirosu, lūk! —- Kvali sniedza man papīra iemuti, uz kuras vēl varēja saskatīt čehu lauvas zīmējumu un uzrakstu «Brno». — Viens baltais valkā zābaku ar dzeltens naglu. — Kvali man iedeva vara naglas galviņu; tādas naglas daudzi Āfrikas mednieki sadzen zābaku zolēs. — Viens baltais, — Kvali turpināja, — šāva ar lielu karabīni, tādu te! — Kvali sniedza man lodi, tā bija gandrīz vai astotā kalibra.
Tas viss izskatījās pēc brīnuma.
— Kā tu uzzināji, ka te bijuši gan baltie, gan nēģeri? — es šaubīdamies jautāju.
— Kauli, — Kvali skaidroja. — Baltais cilvēks kaulu negrauž; nēģeris grauž. Viens ugunskurs — ēdis baltais un nēģeris… Otrs ugunskurs — ēdis baltais. Nēģeris ēdis nava.
— Saprotu, — es sacīju. — Bet kurš ugunskurs bijis pirmais?
— Tas, kur ēdis nēģeris un baltais, — Kvali nešaubīgi atbildēja.
— Kur palikuši nēģeri?
— Priekšniek, Kvali nezina.
— Man šķiet, — es lēni sacīju, raudzīdamies acīs ceļabiedram, — ka viens baltais šeit noslepkavots… Tas, kuram bijis aparāts, ko tu atradi aizā. Sīs aizdomas jāpārbauda.
— Kā jāpārbauda? — Kvali nesaprata.
— Jāatrod viņa līķis vai kauli.
— Nevar jāatrod? — nēģeris iebilda. — Hiēnas, priekšniek. Ļoti daudz hiēnas. Visu aizstiepj, neko neatstāj .
— Tomēr pameģinasim. Kvali ir ļoti veikls pedu izsekotājs.
Nēģeris pašapzinīgi izslējās vēl staltāks.