Aleksandrs Dimā
Divas Diānas
Rīga 1996
Romāns
Izdevniecība AEROEKSPRESS"
Tulkojusi: G. Kalniņa Redaktors: H. Jubels Korektore: M.Steiča
5-7049-0047-X
PIRMĀ DALA
.
I Grāfa dēls un karaļa meita
Tas bija 1551.gada 5. maijā. Astoņpadsmitgadigs jauneklis un sieviete ap gadiem četrdesmit iznāca no pieticīgas lauku mājiņas un nesteidzīgi sāka iet pa Montgomerija miestiņa ielu.
Jaunais cilvēks bija lielisks normandiešu tipa pārstāvis — kastaņbrūni mati, zilas acis, balti zobi un spilgtas lūpas. Ādas svaigums un samtai- nums vērsa viņa skaistumu gandrīz vai sievišķīgu. Arī augums tam bija neparasti labi veidots — samērīgs, spēcīgs un slaids kā niedre. Apģērbs bija vienkāršs, taču gaumīgs. Viņam labi piestāvēja tumši violetas vadmalas kamzolis, izšūts ar tādas pašas krāsas zīdu, no tās pašas vadmalas un ar tādu pašu apdari bija arī bikses. Garie melnie zābaki, kādus mēdza valkāt pāži un ieroču nesēji, sniedzās pāri ceļiem. Samta berete, nobīdīta uz sāniem, atklāja viņa augsto pieri, kurā jautās ne tikai jaunekļa nosvērtība, bet arī dvēseles miers.
Jājamzirgs, kuru viņš veda pavadā, pa laikam pameta augšup galvu un, nāsis iepletis, iezviedzās.
Sieviete pēc izskata piederēja ja ne zemnieku kārtai, tad slānim starp zemniekiem un pilsētniekiem. Jauneklis vairākas reizes piedāvāja viņai savu elkoni atbalstam, taču viņa ikreiz atteicās, it kā uzskatītu, ka viņai šāds gods nepienāktos.
Kamēr viņi gāja pa ielu uz pili, kura majestātiski pacēlās pār nelielo miestiņu, nebija grūti pamanīt, ka ne vien jaunieši un pieaugušie, bet arī sirmgalvji zemu klanījās garāmejošajam jauneklim. Katrs it kā atzina viņā
kungu un pavēlnieku. Bet šis jaunais cilvēks, kā mēs to tūlīt uzzināsim, pats nezināja, kas viņš ir.
Izgājuši cauri miestiņam, viņi nogriezās uz ceļa vai, pareizāk sakot, uz takas, kas veda stāvus kalnā. Iet pa to abiem blakus vienkārši nebija iespējams, un tāpēc, starp citu, tikai pēc vilcināšanās un paklausot jaunekļa neatlaidīgam lūgumam, sieviete gāja pa priekšu.
Jauneklis klusēdams viņai sekoja. Viņa domīgajā sejā bija smagu rūpju ēna.
Pils bija skaista un šķita viesmīlīga. Abi mūsu ceļinieki, tik atšķirīgi pēc vecuma un stāvokļa, devās uz to. Bija vajadzīgi četri gadsimti un desmit paaudzes, lai šis milzu akmens krāvums valdītu pār šo kalnu.
Tāpat kā visas tā laikmeta celtnes, grāfu Montgomeriju pils nebija vienots arhitektūras ansamblis. Pils gāja mantojumā no tēva dēlam, un katrs īpašnieks, vadoties no savām vēlmēm un vajadzībām, kaut ko pievienoja šai milzīgajai būvei. Kvadrātveida tornis, pils galvenā citadele, tika uzcelta jau Normandijas* hercogu laikā. Pēc tam drūmajam milzenim tika piebūvēti citi mazāki tornīši ar graciozi robainām malām un mākslinieciski izveidotām logu ailām. Ar gadiem akmeņkaļu meistardarbu skaits pieauga. Visbeidzot, lielā galerija ar gotiskajiem logiem, kuru izbūvēja Ludviķa XII valdīšanas beigās un Fransuā I** valdīšanas sākumā, pabeidza šīs pils gadsimtiem ilgušo celtniecību.
Lūk, mūsu ceļotāji jau ir pie pils galvenajiem vārtiem.
Dīvaina lieta! Jau piecpadsmit gadu šai lieliskajai pilij nebija saimnieka. Vecais pārvaldnieks joprojām ievāca nodevas, bet kalpotāji, jau paspējuši novecot, turpināja uzturēt pili kārtībā, katru rītu atslēdzot vārtus, it kā gaidīdami saimnieka atnākšanu, un katru vakaru tos aizslēdzot, it kā saimnieks savu ierašanos būtu atlicis līdz nākošajam rītam.
Pārvaldnieks pieņēma abus apmeklētājus ar laipnību, kādu visi izrādīja šai sievietei, un cieņu, ar kādu acīmredzot visi izturējās pret jaunekli.
Normandija X-XI gs. bija patstāvīga hercogiste. Ludviķis XII — Francijas karalis 1498.-1515. gadā, Fransuā I — Francijas karalis 1515.-1547. gadā, Indriķa II (valdīja 1547.-1559. gadā) tēvs.
— Elio kungs, — sieviete vērsās pie pārvaldnieka, — vai jūs neļautu mums ieiet pilī? Man kaut kas ir jāpavēsta Gabriela kungam, — viņa norādīja uz jaunekli, — bet es to varu pateikt viņam tikai parādes zālē.
— Bez vārda runas, Aloīzes kundze! Protams, nāciet iekšā, — Elio sacīja, - .un visu, kas jums ir uz sirds, sakiet šim jaunajam kungam kur vien vēlaties.
Viņi pagāja garām vārtu sardzei, izgāja cauri galerijai un beidzot iegāja zālē.
Tā bija iekārtota tieši tāpat kā tajā dienā, kad to pameta pēdējais pils īpašnieks. Bet šeit, kur kādreiz pulcējās viss Normandijas zieds, jau piecpadsmit gadus neviens nebija ienācis, izņemot kalpotājus.
Ne bez satraukuma šajā zālē ienāca arī Gabriels (ceram, ka lasītājs nebūs aizmirsis, ka tieši tā sieviete nosauca jaunekli). Taču iespaids, ko viņā izraisīja drūmās sienas, majestātiskais baldahīns un dziļās logu ailas, nespēja viņa domas atraut no galvenā iemesla, kas atvedis viņus šurp, un tikko viņiem aiz muguras aizvērās durvis, viņš sacīja:
— Nu, mana mīļā audžumāte, lai arī tu, šķiet, esi satraukta vēl vairāk nekā es, tagad vairs atkāpšanās ceļa nav — tev būs jāizstāsta man viss, ko tu solīji. Runā nekā nebaidoties, bet, galvenais — nevilcinies. Jābeidz šaubīties, un es vairs ilgāk nevaru gaidīt. Kad es tev vaicāju, kāds ir mans vārds, no kādas ģimenes es esmu cēlies, kas ir mans tēvs, tu man atbildēji: „Gabriel, es jums to visu pateikšu tajā dienā, kad jums būs astoņpadsmit gadu. Tad jūs kļūsiet pilngadīgs un tiesīgs nēsāt zobenu." Šodien, 1551. gada 5. maijā man aprit astoņpadsmit, un es pieprasīju, lai tu pildi solīto, taču tu ar šausminošu svinīgumu man atbildēji: „Ne jau nabaga zirgu kopēja atraitnes mazajā namiņā man jums jāatver acis uz to, kas jūs patiesībā esat, bet grāfu Montgomeriju pils parādes zālē!" Un tā mēs esam uzkāpuši kalnā, gājuši pār grāfu pils slieksni un atrodamies parādes zālē. Runā taču!