— Sēdieties, Gabriel. Jūs taču man ļausiet vēl reizi sevi tā uzrunāt?
Jauneklis dziļas pateicības uzplūdā spieda viņas rokas.
— Nesēdieties uz šī krēsla, — viņa turpināja.
— Kur tad lai es sēžu? — jauneklis brīnījās.
— Zem šī baldahīna, — Aloīze pateica īpaši svinīgi.
Jauneklis paklausīja.
Aloīze viņam pamāja:
— Tagad uzklausiet mani.
— Bet sēdies tu ari, — Gabriels sacīja.
— Jūs man atļausiet?
— Tu joko, audžumāt?
Aloīze apsēdās uz kāpnītēm pie jaunekļa kājām, un viņš paskatījās uz viņu uzmanīgi, ar labvēlīgu un ziņkārīgu skatienu.
— Gabriel, — viņa iesāka, nolēmusi runāt, — jums tikko palika seši gadi, kad jūs zaudējāt tēvu. Tajā pašā gadā es kļuvu par atraitni. Es jūs esmu barojusi ar krūti. Jūsu māte nomira, jūs dzemdējot, bet es, jūsu zīdītāja, iemīlēju jūs kā pašas bērnu. Atraitne visu savu dzīvi ir veltījusi bārenim.
— Dārgā Aloīze, — jauneklis iesaucās, — zvēru tev, ne katra māte sava bērna labā būtu izdarījusi tik daudz, cik tu man!
— Starp citu, — Aloīze turpināja, — ne jau es viena rūpējos par jums. Žamē de Kruazina kungs, šīs pils cienījamais kapelāns*, viņš jums pacietīgi mācīja gudrības un, pēc viņa sacītā, neviens nevar jums neko pārmest lasīšanas, rakstīšanas un vēstures zināšanu sakarā… Angerāns Loriāns, tuvs mana nelaiķa vīra draugs, iemācīja jums jāt ar zirgu un rīkoties ar ieroci, bultu un zobenu — vārdu sakot, visas bruņinieku mākslas. Jau pirms diviem gadiem Alansonā, sacīkstēs par godu mūsu karaļa Indriķa II kronēšanai, jūs pierādījāt, ka esat bijis labs skolnieks Ange- rānam. Es, nabaga lasītnepratēja, varēju jūs tikai mīlēt un mācīt bīties Dieva. Un tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, jūs esat krietns kristietis, mācīts kungs, kara mākslu zinātājs, un, es ceru, ka ar Dieva palīgu jūs būsiet savu senču cienīgs, monsenjor Gabriel de Lorž, grāf Montgome- rij!
Gabriels pieleca kājās:
— Es esmu grāfs de Montgomerijs!
Bet tad viņš cienīgi pasmaidīja.
— Es jau tā domāju, es to gandrīz droši nojautu. Zini, Aloīze, par šiem bērnišķīgajiem sapņiem es reiz stāstīju mazajai Diānai… Bet kāpēc tu sēdi man pie kājām, Aloīze? Celies, apskauj mani, svētā sieviete. Vai
Kapelāns — mājas baznīcas garīdznieks.
tiešām tu pārtrauksi uzskatīt mani par savu bērnu tikai tāpēc, ka es esmu Montgomeriju dzimtas turpinātājs! Iznāk, ka es nesu vienu no senākajiem un skaļākajiem Francijas uzvārdiem… Vienu no Vilhelma Iekarotāja armijām komandēja Rožē Montgomerijs, vienu no krusta karagājieniem par saviem līdzekļiem veica Gijoms Montgomerijs… Mūs vieno radniecīgas saites ar Skotijas un Francijas karaļnamiem. Mani par savu radinieku sauks ievērojamākie Londonas lordi un Parīzes dižciltīgākie kungi! Galu galā mans tēvs…
Te jauneklis aprāvās, it kā uzdūries kādam šķērslim. Bet tad tūdaļ atkal ierunājās:
— Diemžēl, Aloīze, neskatoties uz to visu, es esmu vientuļš šai pasaulē. Es, tik daudzu karalisku senču pēctecis — esmu nabaga bārenis, palicis bez tēva! Bet mana māte! Arī tā ir mirusi! Ak, stāsti man par viņiem, lai es zinātu, kādi viņi bija! Sāc ar tēvu. Kā viņš gāja bojā? Pastāsti man par to.
Aloīze neko neatbildēja. Gabriels pārsteigts skatījās uz viņu.
— Es tev jautāju, kā mira mans tēvs? — viņš atkārtoja.
— Monsenjor! To zina tikai Dievs Kungs. Grāfs Žaks de Montgomerijs reiz izgāja no savas savrupmājas Parīzē un neatgriezās. Draugi un radi veltigi viņu izmeklējās. Viņš pazuda, monsenjor. Karalis Fransuā I lika sākt meklēšanu, taču tas neko nedeva. Ja viņš kļuva par sazvērestības upuri, tad viņa ienaidnieki bija ļoti veikli vai arī ļoti ietekmīgi. Tēva jums nav, monsenjor, bet tajā pat laikā jūsu pils kapenēs nav Žaka Mont- gomerija kapa. Ne dzīvu, ne mirušu viņu nekur neatrada.
— Tas ir tādēļ, ka viņu nemeklēja paša dēls! — Gabriels iesaucās. — Ak, kāpēc tu man tik ilgi par to neteici? Vai ne tāpēc, ka mans pienākums ir atriebt tēvu… vai viņu glābt?
— Nē, tikai tādēļ, ka mans pienākums bija glābt jūs pašu, monsenjor. Uzklausiet mani. Vai jūs zināt, kāda bija mana vīra, lieliskā Pero Traviņī, pēdējā vēlēšanās? „Sieva, — viņš man sacīja pirms nāves, — negaidi manas bēres, aizver man acis un tūlīt brauc prom no Parīzes ar visu bērnu. Apmeties Montgomerijā, taču ne pilī, bet namā, kurš mums ir monsenjora atvēlēts. Tur tu uzaudzināsi mūsu kunga mantinieku, neko īpaši neslēpjot, taču arī lieki nepļāpājot! Mūsu novadnieki mīlēs viņu un nenodos. Galvenais — noslēpt viņa izcelsmi no viņa paša, citādi viņš parādīsies atklātībā un ar to pašu sevi pazudinās. Lai viņš zin tikai to, ka ir dižciltīgs. Tad, kad viņš pieaugs un kļūs piesardzīgs, varonīgs un godīgs cilvēks — vārdu sakot, kad viņam būs astoņpadsmit gadu, nosauc viņam viņa vārdu un dzimtu, Aloīze. Tad viņš pats izlems, kas viņam jādara un ko viņš var izdarīt. Bet līdz tam laikam esi piesardzīga — drausmīgs naids viņu piemeklētu, ja viņu atrastu! Tas, kurš ir uzvarējis ērgli, nežēlos arī viņa dzimtu." Pasacījis to, viņš nomira, monsenjor, bet es, paklausot viņam, paņēmu jūs, nabaga sešgadīgu bārenīti, kurš tikai retu reizi bija redzējis savu tēvu, un aizvedu no Parīzes. Te jau zināja par grāfa mīklaino pazušanu, un bija aizdomas, ka nežēlīgie ienaidnieki draud katram, kas nes viņa vārdu. Šejienes ļaudis ieraudzīja jūs un, protams, pazina, taču pēc klusas vienošanās neviens mani neizjautāja, neviens nebrīnījās par manu nerunīgumu. Pēc kāda laika mans vienīgais dēls, kas bija vienos gados ar jums, nomira no drudža. Dievam acīmredzot bija labpaticies, lai es pilnībā piederētu tikai jums. Visi izlikās, ka tic tam, ka dzīvs palicis mans dēls nevis jūs. Taču jūs kļuvāt arvien līdzīgāks savam tēvam — gan pēc izskata, gan pēc rakstura. Jūsos modās lauva. Visiem bija skaidrs, ka jūsu liktenis ir kļūt par valdnieku. Bez prasīšanas manā mājā parādījās nodevas no ražas labākajiem augļiem. Labāko zirgu vienmēr atveda jums. Žamē kungs, Angerāns un visi pils kalpotāji redzēja, ka jūs augat par viņu likumīgo pavēlnieku. Viss jūsu uzvedībā liecināja par vērienu, drošsirdību un varenību… Un, visbeidzot, jūs sveiks un vesels sasniedzāt to vecumu, kad es varu uzticēties jūsu veselajam saprātam, bet jūs, parasti tik piesardzīgs un savaldīgs, uzreiz sākat runāt par atklātu atriebību!