— Par atriebību jā, taču ne par atklātu. Kā tev šķiet, Aloīze, vai mana nelaimīgā tēva ienaidnieki vēl ir dzīvi?
— Monsenjor, to es nezinu. Taču labāk rēķināties ar to, ka ir dzīvi. Un ja jūs, pieņemsim, ieradīsieties galmā ar savu spožo vārdu, bet bez draugiem un sabiedrotajiem, pat bez nopelniem, kas tad notiks? Tie, kas jūs ienīst, tūdaļ pamanīs jūsu ierašanos, bet jūs tos nepamanīsiet. Viņi dos jums triecienu, bet jūs nemaz nezināsiet, no kuras puses tas nācis, un ne tikai paliks neatriebts jūsu tēvs, bet iesiet bojā arī jūs, monsenjor.
— Tieši tāpēc, Aloīze, man ir tik ļoti žēl, ka man nav laika iegūt draugus un mazliet slavas. Ak, ja es to būtu zinājis pirms diviem gadiem! Bet, vienalga! Tas ir tikai laika jautājums, un gan es to atgūšu. Man tikai nāksies virzīties divreiz ātrāk uz priekšu. Es braukšu uz Parīzi, Aloīze, un neslēpjot to, ka es esmu Montgomerijs, es noklusēšu, ka mans tēvs ir grāfs Žaks. Starp citu, es varu sevi nosaukt par vikontu d'Eksmesu, Aloīze. Tā es neslēpšos, bet arī nepievērsīšu sev uzmanību. Tad es lūgšu palīdzību… Pie kā lai es galmā griežos? Varbūt pie konetabla* Mon- moransī, nežēlīgā Dieva zaimotāja? Nē, es pats sapratu, kāpēc tavs vaigs sadrūma, Aloīze… Pie maršala de Sentandrē? Viņš nav sevišķi jauns un nav īpaši uzņēmīgs… Vai nebūtu labāk pie Fransuā de Gīza? Jā, tā būtu vislabāk. Boloņā jau viņš parādīja, uz ko ir spējīgs. Es došos pie viņa, zem viņa karoga iekarošu sev vārdu.
— Ļaujiet man, monsenjor, vēl jums ko sacīt, — Aloīze teica. — Godīgajam un uzticamajam Elio bija laiks atlikt savu kungu bērnam krietnu naudas summu. Jūs varēsiet dzīvot karaliski, monsenjor, bet jūsu jaunie vasaļi, kuri ir mācījušies kara mākslu, būs priecīgi par savu pienākumu pa īstam cīnīties jūsu vadībā. Jums ir visas tiesības saukt viņus pie ieročiem, jūs to zināt, monsenjor.
— Un mēs šīs tiesības izmantosim, Aloīze, izmantosim!
— Vai monsenjoram labpatiks tūlīt pieņemt visus savus galminiekus, kalpus un vasaļus, kas grib paklanīties jums? *
— Pagaidi vēl mazliet, mana labā Aloīze. Liec labāk Martēnam apseglot zirgu. Man ir darīšanas tepat netālu.
— Vai tas gadījumā nav uz Vimutjē pusi? — Aloīze šķelmīgi pasmaidīja.
— Varētu būt. Vai tad man neklātos apmeklēt veco Angerānu un pateikties viņam?
— Un pie reizes apciemot mazo Diānu?
— Bet viņa taču ir mana sieviņa, — Gabriels iesmējās, — es jau trīs gadus, citiem vārdiem sakot, kopš brīža, kad man palika piecpadsmit, bet viņai deviņi gadi, esmu viņas vīrs.
Konetabls — armijas virspavēlnieks viduslaiku Francijā.
Aloīze kļuva domīga.
— Monsenjor, — viņa sacīja, — ja es nezinātu, cik cēlas un dziļas ir jūsu jūtas, es atturētos no padoma, kuru uzdrošināšos jums tagad sniegt. Taču tas, kas citiem ir tikai rotaļa, jums ir nopietnība. Neaizmirstiet, monsenjor, ka Diānas izcelsme nav zināma. Reiz Angerāna sieva, kas tajā laikā kopā ar vīru atradusies Fonteblo sava pavēlnieka, grāfa Vi- mutjē, svītā, atgriezusies mājās, atrada zīdaini šūpulītī un ieraudzīja smagu maku ar zeltu uz galda. Makā vēl bez zelta naudas bija gredzena pusīte un papīra lapa ar vienu pašu vārdu „Diāna". Bertai, Angerāna sievai, bērnu nebija, un viņa ar prieku sāka rūpēties- par mazulīti. Taču pēc atgriešanās Vimutjē viņa nomira. Tāpat kā es uzaudzināju bāreni puisīti, viņas vīrs uzaudzināja meiteni bārenīti. Vienādas rūpes uzgūla maniem un Angerāna pleciem, un mēs abi kopā tikām ar tām galā. Es centos Diānai ieaudzināt labsirdību un krietnumu, Angerāns mācīja jums zinātnes un ķermeņa veiklību. Gluži saprotams, ka jūs iepazināties ar Diānu un pieķērāties tai. Taču jūs esat grāfs de Montgomerijs, bet pēc Diānas vēl neviens nav nācis ar zelta gredzena otru pusi. Esiet uzmanīgs, monsenjor. Es zinu, ka Diāna ir tikai divpadsmitgadīgs bērns, bet viņa izaugs un būs īsta skaistule. Ar tādu raksturu, kāds ir jums, jokot nedrīkst ne ar ko, es to saku vēlreiz. Sargieties! Var gadīties, viņa savu mūžu nodzīvo kā atradene, bet jūs esat pārāk ievērojams augstmanis, lai ņemtu viņu sev par sievu.
— Bet es taču gribu braukt prom. Man nāksies pamest gan tevi, gan Diānu, — Gabriels domīgi iebilda.
— Tas tiesa. Piedodiet savai vecajai Aloīzei par tās pārāk lielo piesardzību un brauciet apciemot šo jauko mīļo meiteni. Taču atcerieties, te jūs ar nepacietību gaida atgriežamies.
— Apskauj mani vēlreiz, Aloīze. Sauc mani vienmēr par savu dēlu, es tev tūkstoškārt pateicos, mana dārgā.
— Esiet tūkstoškārt svētīts, mans dēls un mans kungs!
Martēns jau gaidīja Gabrielu pie vārtiem. Viens acumirklis, un abi jau bija zirgos.
II
Līgava ar lelli
Gabriels pa zināmām takām ātrāk steidzās uz priekšu. Un tomēr pa laikam viņš apvaldīja sava zirga skrējienu. Starp citu, dižciltīgā dzīvnieka gaita bja atkarīga no jātnieka domu gaitas.
Patiešām, visdažādākās jūtas — prieks un skumjas, sajūsma un nomāktība, nomainīja cita citu jaunekļa sirdī. Kad viņš sajuta sevi par grāfu de Montgomeriju, acīs tam iedegās liesmas un viņš dzina zirgu uz priekšu, kā reibdams no vēja, kas sitās sejā. Tad viņš pēkšņi atcerējās: „Mans tēvs ir nogalināts un nav atriebts," un atlaida pavadu vaļīgāk. Bet tad uzreiz atcerējās, ka nolēmis cīnīties, ka viņa vārds kļūs varens un draudīgs, ka viņš pēc nopelniem atmaksās saviem ienaidniekiem, — un atkal zirgs sāka auļot, it kā steigtos pretī slavai.