— Jā, Gabriel, mēs satiksimies, es tevi mīlēšu mūžīgi! — Diāna iesaucās, ar asarām acīs apskaudama jaunekli.
Šajā brīdī alejā parādījās Angerāns, bet viņam pa pēdām sekoja Le- vistona kundze.
— Te viņa ir, — Angerāns teica, norādīdams uz Diānu. — Ak, tas esat jūs, Gabriel! — viņš teica, pamanījis jauno grāfu. — Es braucu uz Montgomeriju, lai sastaptu jūs, taču pa ceļam ieraudzīju Levistona kundzes karieti un man nācās atgriezties atpakaļ.
— Hercogien, — Levistona kundze teica Diānai, — karalis ir devis ziņu manam vīram, ka viņš grib jūs drīzāk redzēt un pavēlējis pasteidzināt mūsu aizbraukšanu. Mēs dosimies ceļā pēc stundas, ja jūs esat ar mieru.
Diāna paskatījās uz Gabrielu.
— Stiprinieties! — viņš tai kvēli iečukstēja ausī.
Diāna elsojot aizskrēja uz māju.
Pēc stundas, kad karietē jau kravāja mantas, viņa atkal parādījās dārzā, tērpusies ceļojuma drānās.
Levistona kundzei, kas sekoja tai kā ēna, viņa palūdza atļauju pēdējo reizi iziet cauri dārzam, kur pavadījusi visus divpadsmit tik bezrūpīgos un tik laimīgos gadus.
Gabriels un Angerāns gāja viņai līdzi.
Diāna apstājās pie balto rožu krūma, kuru tā kopā ar Gabrielu pagājušajā gadā bija iestādījusi, norāva divus ziedus, vienu piesprauda sev pie tērpa, bet otru pastiepa Gabrielam.
Jauneklis juta, ka kopā ar rozes ziedu viņš saņem mazu vēstulīti, un ātri paslēpa to. Pēc tam, atvadījusies no alejām, jaunaudzēm un puķu dobēm, Diāna piegāja pie karietes un paspieda roku kalpotājiem un ļaudīm, kas viņu pazina un mīlēja.
Nabaga meitene nespēja izrunāt ne vārda, viņa tikai draudzīgi māja ar galvu pavadītājiem.
Tad viņa noskūpstīja Angerānu un Gabrielu, nemaz nemulstot no Levistona kundzes klātbūtnes. Viņa pat atguva runas spējas, kad drauga pēdējam „Paliec sveika!" — iebilda: „Nē, uz redzēšanos!"
Beidzot viņa iekāpa karietē un, savilkusi sejiņu kaprīzā grimasē, kas tik ļoti piestāvēja viņas bērna sejiņai, vaicāja Levistona kundzei:
— Vai jūs manu lielo lelli neaizmirsāt uzlikt pašā virsū?
Kariete aiztraucās.
Gabriels atvēra Diānas doto aploksnīti — tur iekšā bija viņas skaisto gaišo matu sproga, kurus viņam tā patika skūpstīt.
Pēc mēneša Gabriels iebrauca Parīzē un ieradās Gīzu pilī, kur stādījās priekšā hercogam Fransuā de Gīzam* kā vikonts d'Eksmess.
III
Nometnē
— Jā, mani kungi, — hercogs de Gīzs sacīja saviem virsniekiem, ienākdams teltī, — jā, šovakar 1557. gada 24. aprīlī, atgriezušies Neapoles teritorijā un sagrābuši Kampli, mēs sākām Čivitellas aplenkšanu. 1. maijā, ieņēmuši Čivitellu, mēs ierīkosim nometni pie L'Akvilas, 10. maijā mēs būsim Arpino, bet 20. maijā — Kapujā, kur arī nakšņosim, gluži kā Han- nibals. 1. jūnijā, mani kungi, es gribu jums dot iespēju ieraudzīt Neapoli, ja tā vēlēsies Dievs Kungs.**
— Un pāvests, mans brāli, — piebilda Omalas hercogs. — Ja es nemaldos, viņa ekselence pēc visiem solījumiem palīdzēt ar karavīriem vēl līdz šim laikam neko nav darījis, bet mūsu armija nav tik stipra, lai tik dziļi ieietu svešā teritorijā.
— Pāvils IV neatstās mūs bez atbalsta, — Fransuā iebilda, — viņš ir pārāk ieinteresēts mūsu ieroču panākumā… Cik brīnišķīga nakts! Caur-
Fransuā de Gīzs, Lotringas hercogs (1519-1563), franču karavadonis.
1494.-1559.g. Francijas karaļi karoja ar Spāniju par Itālijas iegūšanu (tā sauktie Itālijas kari). Indriķa II kara laikā pret vācu imperatoru un Spānijas karali Kārli V 1552.-1556.g. franči sagrāva Mecu, Tulu un Verdenu (tagad šīs pilsētas atrodas Francijas Ziemeļaustrumos), un hercogs Gīzs veiksmīgi aizstāvēja Mecu, kuru 1552. gadā Kārlis V bija okupējis. Galvenās cīņas notika pie Renti 1554. gadā, taču neatnesa uzvaru nevienai no karojošajām pusēm. Indriķa II karā pret Spānijas karali Filipu II 1556.-1559.g. karadarbība sākās Itālijā. Hercogs de Gīzs darbojās neveiksmīgi un pēc spāņu karapulka iebrukuma Ziemeļfrancijā viņa armija tika atsaukta no Itālijas.
spīdīga un gaiša… Marķīz d'Elbet, — viņš turpināja, — kas dzirdams par provianta un šāviņu vezumiem no Askonas, kuri mums tika solīti? Ceru, kaut kad tie mūs sasniegs?
— Jā, es par tiem dzirdēju jau Romā, monsenjor, taču kopš tā brīža — man ļoti žēl!..
— Vienkārša aizkavēšanās, tas arī viss, — viņu pārtrauca hercogs de Gīzs, — un, galu galā, mēs vēl neesam gluži nabagi. Kapli ieņemšana mazliet papildinājusi mūsu pārtikas krājumus, un ja es pēc stundas ieskatītos jūsu teltīs, esmu pārliecināts, es atrastu jūs baudām labas vakariņas. Ejiet mieloties, mani kungi, es jūs nekavēšu vairs. Rīt no rīta es jūs aicināšu, un mēs kopā apspriedīsim, no kuras malas labāk iekosties saldajā pīrāgā, ko sauc par Civitellu. Bet līdz tam laikam jūs esat brīvi, kungi. Labu apetīti un ar labu nakti!
Hercogs smiedamies pavadīja virsniekus līdz telts izejai, bet kad tie bija prom un Fransuā de Gīzs palika viens, viņa apņēmība pagaisa un seja ieguva rūpju pilnu izteiksmi. Apsēdies pie galda un saņēmis galvu rokās, viņš uztraucies čukstēja:
— Vai tiešām man vajadzēja atteikties no godkārīgajiem sapņiem un palikt tikai par Indriķa II karavadoni, apmierinoties ar Milānas atgūšanu un Sjēnas atbrīvošanu? Lūk, es taču jau esmu šeit, Neapoles karalistē, šis tronis ir manu sapņu virsotne. Jā, esmu te, taču bez sabiedrotajiem, gandrīz bez provianta, bet visi vecākie virsnieki, pirmkārt, jau mans brālis, ir pasīvi un aprobežoti… Un visbriesmīgākais — viņi sāk zaudēt dūšu…
Šajā brīdī hercogs de Gīzs aiz muguras izdzirdēja soļus. Viņš strauji pagriezās, sadusmojies uz nekaunīgo traucētāju, bet, ieraudzījis to, ne tikai neuzkliedza, bet pastiepa roku.