— Jūs nu gan, mans dārgais Gabriel, nekad neapstāsieties tikai tāpēc, ka ir pārāk maz maizes un pārāk daudz ienaidnieku, — hercogs teica. — Ne velti jūs pēdējais atstājāt Mecu un pirmais iegājāt Valencā un Kampli! Ko jūs man atnesāt? Kādus jaunumus?
— Jā, monsenjor, — Gabriels atbildēja, — ieradies ziņnesis no Francijas un atvedis vēstuli, man šķiet, no jūsu godājamā brāļa, monsenjora Lotringas. kardināla. Vai aicināt viņu šurp?
— Nē, lai viņš jums atdod tās vēstules, bet jūs man, lūdzu, tās atnesiet pats.
Gabriels paklanījies izgāja un drīzumā atgriezās ar vēstuli, uz kuras zīmoga bija Lotringas kardināla ģērbonis.
Mūsu vecais draugs Gabriels gandrīz nebija pārvērties aizritējušajos sešos gados. Tikai sejas panti kļuvuši skarbāki, enerģiskāki. Bija redzams, ka viņš apzinās savu vērtību. Visādi citādi viņš bija tāds pats — tīrā, atklātā piere, skaidrais, godīgais skatiens un, pateiksim jau iepriekš, tā pati jaunā, karstu ilgu pilnā sirds. Starp citu, viņam taču bija tikai divdesmit četri gadi.
Hercogam de Gīzam bija trīsdesmit septiņi. Un lai gan pēc dabas viņš bija augstsirdīgs un ar plašu vērienu, viņa sirds jau bija daudzkārt jutusi vilšanos, kas vēl nebija noticis ar Gabrielu. No nepiepildītajām vēlmēm, apdzisušajām kaislībām, nesekmīgajām kaujām viņa mati bija kļuvuši retāki un acis zaudējušas mirdzumu. Viņš labi redzēja Gabriela bru- ņiniecisko un krietno raksturu. Tieši tāpēc pieredzējušajam vārām bija nepārvaramas simpātijas pret uzticīgo jauno cilvēku.
Viņš paņēma brāļa vēstuli no Gabriela rokām un, pirms to atvērt, sacīja:
— Lūk kas, vikont d'Eksmes, mans sekretārs Ervē de Telēns, kuru jūs labi pazināt, kritis Valencas ieņemšanā, mans brālis Omalas hercogs ir tikai drosmīgs, bet ne prātīgs. Man vajadzīgs palīgs, kam es varētu uzticēties, vajadzīga labā roka, Gabriel. Kopš tās dienas, kad jūs iera- dāties pie manis Parīzē, šķiet, pirms pieciem vai sešiem gadiem, man bija iespēja pārliecināties par jūsu izcilajām prāta spējām un, kas ir vēl labāk, uzticamo sirdi. Lai arī man jūs neviens nav rekomendējis, man jūs iepatikāties uzreiz. Es ņēmu jūs līdz uz Mecas aizstāvēšanu un, ja tā būs viena no manas biogrāfijas skaistākajām lappusēm, es neesmu aizmirsis, ka šo cīņu lielisko rezultātu ir sekmējis arī jūsu asais prāts un drošsirdība, kuru jūs nezaudējāt ne uz brīdi.
Gadu vēlāk jūs atkal bijāt man blakus, uzvarot kauju pie Renti, un ja ne tas ēzelis Monmoransī, kurš pareizi nodēvēts… Starp citu, es grasījos nenievāt savu ienaidnieku, bet gan uzlielīt draugu un lielisko cīņu biedru, vikontu Gabrielu d'Eksmesu.
Man jums, Gabriel, jāteic, ka visos apstākļos, un jo īpaši kopš mēs esam Itālijā, man jūsu padoms ir bijis ārkārtīgi noderīgs, tāpat kā jūsu draudzība un palīdzība. Es nevaru jums neko pārmest, varbūt vienīgi to, ka jūs esat noslēgts un jums ir noslēpumi no sava karavadoņa.
Jūsos noteikti ir kādas jūtas, kāda ideja, ko jūs man negribat atklāt, Gabriel. Nu ko, gan jau jūs to reiz izdarīsiet. Man būtiski ir tas, ka jūsu dzīvei ir mērķis. Un Dievs ir liecinieks, ka arī man tāds ir. Ja vēlaties, mēs varam savus centienus apvienot — es palīdzēšu jums un jūs man. Ja jums būs nepieciešams ietekmīgs aizbildnis, nāciet pie manis. Vai esat ar mieru?
— Monsenjor, — Gabriels atbildēja, — esmu jūsu ar sirdi un dvēseli! Mana pirmā vēlēšanās bija rast iespēju noticēt saviem spēkiem un likt citiem noticēt. Esmu zināmā mērā drošs par sevi, un jūs esat mani pagodinājis ar savu cieņu… Mans līdzšinējais mērķis ir sasniegts. Iespējams, nākotnē es ar to vien neapmierināšos un tad, ja jau jūs man piedāvājat tik lielisku savienību, es griezīšos pie jums pēc palīdzības… Līdz tam laikam varat būt pārliecināts par manu uzticību jums.
— Per Bacco*, kā saka tie plenči kardināli. Gabriel, vari būt mierīgs, Fransuā de Gīzs jebkurā pasākumā atbalstīs tevi gan tavā naidā, gan mīlestībā. Mūs taču virza viena vai otra no šīm jūtām, vai tā nav?
— Iespējams gan viens, gan otrs, monsenjor.
— Lūk, kā? Bet ja sirds ir tik pilna, kā lai to neatklāj draugam?
— Bēda tā, monsenjor, ka es gandrīz skaidri zinu, ko es mīlu, taču nemaz nepazīstu tos, ko es ienīstu.
— Vai tas var būt? Bet ja nu mums ir kopīgi ienaidnieki? Vai tur nav iejaukts vecais neģēlis Monmoransī?
— Pilnīgi iespējams, un ja manas aizdomas apstiprināsies… Taču pašlaik runa nav par mani, bet gan par jums un jūsu lielajiem plāniem. Kā es jums varu palīdzēt, monsenjor?
— Pirmkārt, izlasi mana brāļa, Lotringas kardināla, vēstuli.
Atplēsis un atlocījis vēstuli, Gabriels ieskatījās tajā un atdeva hercogam atpakaļ.
— Piedodiet, monsenjor, vēstule rakstīta ar šifru, es nepratīšu to izlasīt.
— Ā, jā, jā! Tātad tā ir sevišķa vēstule, nepieciešams šifrs… Pagaidiet, Gabriel.
Paldies Dievam (latīņu).
Viņš atslēdza izrakstītu lādīti, izņēma no tās papīra lapu ar noteiktā secībā izgrieztiem lodziņiem un, uzlicis lapu uz kardināla vēstules, sacīja Gabrielam:
— Ņemiet un lasiet tagad!
Tas, šķiet, vilcinājās. Tad Fransuā paņēma viņa roku, paspieda un atkārtoja, uzticīgi skatīdamies jauneklim acīs:
— Lasiet gan, mans draugs.
Vikonts d'Eksmess skaļi lasīja:
— „Mans kungs, godātais un slavenais brāli (kad gan es jūs varēšu saukt īsi „valdniek")…"
Gabriels atkal apstājās, bet hercogs pasmaidīja:
— Jūs esat pārsteigts, Gabriel, bet es ceru, jūs mani aizdomās neturat. Lai Dievs sargā mūsu karaļa Indriķa II kroni un dzīvību. Bet Francijas tronis nav vienīgais pasaulē. Ja jau gadījums mūs izaicina uz atklātību, es negribu no jums neko slēpt un atklāšu, Gabriel, savus sapņus.
Hercogs piecēlās un sāka staigāt turp atpakaļ.