Luīzelote Kernera kundze tik tikko paguva atvest savu meitu uz mazo dzīvoklīti Makša Emanuēla ielā. Viņai tūlīt, lai cik tas nepatīkami, ar lielu steigu bija jābrauc atpakaļ uz redakciju. Darbs viņu gaidīja, un darbs nedrīkst gaidīt.
Luīze — ak, nē! — Lote iepazīšanās nolūkā uz ātru roku apskatīja dzīvokli. Tad viņa paņēma atslēgas, naudas maku un iepirkumu tīkliņu. Un tagad Lote iepērkas. Pie miesnieka Hubera Prinča Eižena ielas stūrī viņa nopērk pusmārciņu liellopu gaļas, ribas, labi cauraugušas, nieres un dažus kaulus. Un nu viņa cītīgi meklē Vāgentālera kundzes pārtikas preču veikalu, lai iegādātos garšsaknes, nūdeles un sāli.
Un Annija Haberzecere ir ne mazums izbrīnījusies, ka viņas klases biedrene Lote Kernere stāv ielas vidū un centīgi šķirsta kādu piezīmju burtnīcu.
— Vai tu uz ielas gatavo skolas uzdevumus? — viņa ziņkārīgi jautā. — Vēl jau ir brīvdienas!
Luīze samulsusi uzlūko meiteni. Ir jau arī pārāk muļķīgi, ja tevi uzrunā cilvēks, kuru tu nekad dzīvē neesi redzējis, bet kurš tev labi jāpazīst!
Beidzot viņa saņemas un jautri saka:
— Labdien! Nāksi līdzi? Man jāiet pie Vāgentālera kundzes nopirkt garšsaknes.
Tad viņa paņem otro meiteni zem rokas — kaut viņa vismaz zinājusi, kā šo vasarraibumaino radījumu sauc! — un ļauj, tai nemanot, sevi aizvest uz Vāgentālera kundzes veikalu.
Vāgentālera kundze, protams, priecājas, ka Lotiņa Kernere ir no brīvdienām mājā un dabūjusi tik sārtus vaigus. Kad viss ir nopirkts, katra meitene saņem pa konfektei un bez tam vēl uzdevumu nodot sirsnīgu sveicienu Kernera kundzei un Haberzecera kundzei.
Luīzei noveļas akmens no sirds. Beidzot viņa zina, ka otrai jābūt Annijai Haberzecerei. (Piezīmju burtnīcā rakstīts: Annija Haberzecere — trīs reizes biju uz viņu dusmīga, viņa nemīl mazākos bērnus, sevišķi Ilzi Merku, pašu mazāko klasē.) Nu, ar to jau var kaut ko iesākt!
Atvadoties pie mājas durvīm Luīze tad arī paziņo:
— Ka es neaizmirstu, Annij, — trīs reizes esmu bijusi uz tevi dusmīga Ilzes Merkas dēļ un tā, tu jau zini! Nākošo reizi es ne tikai būšu dusmīga, bet... — Pie tam viņa izdara nepārprotamu rokas kustību un aizskrien.
«To mēs vēl redzēsim,» saniknota domā Annija. «Rīt pat redzēsim. Tā jau brīvdienās prātu izdzīvojusi!»
Luīze vāra. Viņa ir aizsējusi māmiņas priekšautu un šaudās kā atspole šurp un turp starp gāzes pavardu, kur virs liesmām stāv kastroļi, un galdu, uz kura ir atvērta pavārgrāmata. Pastāvīgi viņa cilā kastroļu vākus. Kad verdošais ūdens šņākdams skrien pāri, viņa satrūkstas. Cik daudz sāls jāpieliek nūdeļu ūdenim? Pusēdamkarotes! Cik selerijsāls? Viena šķipsniņa! Cik tad galu galā ir viena šķipsniņa?
Un tālāk: jāsarīvē muskatrieksts! Kur tad ir muskatrieksts? Kur sakņu rīve?
Mazā meitenīte rokas atvilktnēs, rāpjas uz krēsliem, ielūkojas visos traukos, paveras pulkstenī pie sienas, nolec no krēsla, paķer dakšiņu, paceļ kādu vāku, apdedzina pirkstus, iespiedzas, ar dakšiņu padursta gaļu — nē, tā vēl nav mīksta!
Ar dakšiņu rokā viņa paliek kā pienaglota stāvot. Ko gan viņa nupat gribēja meklēt? Ak, pareizi! Muskatriekstu un sakņu rīvi! Ai, kas tur tik mierīgi guļ blakus pavārgrāmatai? Garšsaknes! Ak manu dieniņ, tās taču jānotīra un jāpieliek buljonam! Tātad — prom dakšiņu, šurp nazi! Bet vai tikai gaļa jau nebūs gatava? Un kur sakņu rieksts un rīvmuskats? Muļķības — sakņu rīve un muskatrieksts! Garšsaknes vispirms jānomazgā zem krāna. Un burkāns jānokasa. Au, nedrīkst, protams, sev iegriezt pirkstā! Un, kad gaļa mīksta, tā no kastroļa jāizņem. Un, lai vēlāk izkāstu kaulus, vajadzīgs siets. Un pēc pusstundas pārnāks māmiņa. Un divdesmit minūtes pirms tam nūdeles jāielaiž verdošā ūdeni! Un kā izskatās virtuvē! Un muskatrieksts! Un siets! Un sakņu rīve! Un... Un... Un...
Luīze atkrīt virtuves krēslā. Ak, Lotiņ! Nav viegli būt tavai māsai! «Imperiāla» viesnīca... ārsts Strobls... Peperls... Franča kungs... Un tētiņš... tētiņš... tētiņš...
Un pulkstenis tikšķ.
Pēc divdesmit deviņām minūtēm pārnāks māmiņa! Pēc divdesmit astoņām ar pusi minūtēm! Pēc divdesmit astoņām! Luīze apņēmīgi sažņaudz rokas dūrēs un pieceļas, sagatavojusies jauniem darbiem. Pie tam viņa murmina:
— Tas taču būtu smieklīgi!
Bet vārīšana ir savāda lieta. Ar apņēmību vien varbūt pietiek, lai nolēktu no augsta torņa. Bet, lai izvārītu nūdeles un liellopu gaļu, ar gribasspēku vien nepietiek.
Un, kad Kernera kundze, no dienas kņadas piekususi, atgriežas mājās, viņa vis neatrod priekšā smaidošu saimniecīti — nekā tamlīdzīga, bet galīgi nogurušu nelaimes čupiņu, mazliet saskrambātu, apmulsušu, nomāktu būtni, no kuras mutes, kas savilkta uz raudāšanu, viņai pretī skan:
— Nebaries, māmiņ! Man liekas, es vairs neprotu vārīt!
— Bet, Lotiņ, vārīšanu taču nevar aizmirst! — māte izbrīnījusies iesaucas. Tomēr brīnīties nav laika. Jānožāvē bērna asaras, jānogaršo buljons, jāieliek tanī izvārītā gaļa, jāizņem no skapja šķīvji, naži, dakšiņas un karotes un jādara vēl daudz kas cits.
Kad viņas beidzot sēž dzīvojamā istabā zem lampas un strebj nūdeļu zupu, māte mierinādama saka:
— Garšo taču ļoti labi, ko?
— Jā? — Kautrīgs smaids iezogas bērna sejā. — Patiesi?
Māte pamāj ar galvu un atbildei pasmaida pretī.
Luīze uzelpo vieglāk, un uzreiz viņai pašai garšo tik labi kā vēl nekad mūžā. Par spīti «Imperiāla» viesnīcai un pankūkām.
— Nākošās dienās es vārīšu pati, — māte saka. — Tad tu vērīgi sekosi. Un drīz vien tu to atkal pratīsi tikpat labi kā pirms brīvdienām.