Mazā dedzīgi pamāj.
— Varbūt pat vēl labāk! — viņa mazliet izaicinoši piebilst.
Pēc ēšanas viņas par abām nomazgā traukus. Un Luīze pastāsta, cik jauki bijis bērnu vasaras nometnē. (Par meiteni, kas viņai izskatījusies tik līdzīga, ka abas varētu samainīt, viņa gan nemin ne pušplēsta vārda!)
Pa to laiku Lotiņa, tērpusies Luīzes skaistākajā kleitā, sēž Vīnes valsts operas balkona ložā, atspiedusies pret barjeru, kas pārvilkta ar samtu, un degošām acīm skatās lejup, kur diriģents Palfijs diriģē «Ansīša un Grietiņas» uvertīru.
Cik brīnišķīgs tētiņš izskatās frakā! Un kā mūziķi viņam klausa, kaut gan viņu vidū ir gluži veci kungi! Kad viņš spēcīgi draud ar zizli, viņi spēlē, cik stipri vien var. Un, kad viņš vēlas, lai spēlētu klusāk, viņi žūžina kā vakara vējiņš. Tiem gan laikam no viņa lielas bailes! Pie tam viņš pirmīt tik jautri pamāja augšup uz ložu.
Ložas durvis atveras.
Eleganta jauna dāma ieslīd ložā, apsēžas pie barjeras un uzsmaida bērnam, kas pacēlis uz viņu acis.
Lote kautri novēršas un atkal skatās, kā tētiņš dresē mūziķus.
Jaunā dāma izņem binokli. Un konfekšu kārbu. Un programmu. Un pūdernīcu. Viņa ātrāk nemitas, kamēr samta barjera izskatās kā skatlogs. Kad uvertīra beigusies, publika skaļi aplaudē. Diriģents Palfija kungs dažas reizes paklanās. Un tad, no jauna paceldams zizli, palūkojas augšup uz ložu.
Lote kautri pamāj ar roku. Tētiņš pasmaida vēl maigāk nekā pirms tam.
Te Lote ievēro, ka māj ne tikai viņa, bet arī viņai blakus sēdošā dāma.
Dāma māj tētiņam? Varbūt viņas dēļ tētiņš tik maigi bija smaidījis? Un nemaz ne savas meitas dēļ? Jā, un kā gan Luīze par svešo sievieti nav neko stāstījusi? Vai tētiņš viņu neilgi pazīst? Bet kā tad viņa drīkst tam tik draudzīgi māt?
Bērns cenšas paturēt prātā: «Šodien pat jāaizraksta Luīzei. Vai viņa par to kaut ko zina. Rīt pirms skolas jāaiziet uz pastu. Nodot uz pieprasījumu: «Neaizmirstule, Minhene 18.»
Tad paceļas priekškars — un meitenes uzmanību piesaista Ansīša un Grietiņas liktenis.
Lotiņa elpo aizgūtnēm. Tur, lejā, vecāki sūta savus divus bērnus uz mežu, lai tiktu no viņiem vaļā. Pie tam vecāki viņus taču mīl! Kā tad viņi var būt tik ļauni? Vai viņi nemaz nav ļauni? Vai ļauns ir tikai tas, ko viņi dara? Viņi ir bēdīgi. Bet kāpēc tad viņi tā dara?
Lotiņa arvien vairāk uztraucas. Pašai to skaidri neapzinoties, pretrunas viņas jūtās sāk arvien mazāk attiekties uz abiem bērniem tur, uz skatuves, bet arvien vairāk uz sevi pašu, dvīņu māsu un pašas vecākiem.
Vai viņi drīkstēja darīt to, ko ir izdarījuši? Māmiņa noteikti nav ļauna sieviete, un arī tētis, zināms, nav ļauns. Taču tas, ko viņi izdarīja, — tas bija ļauni! Malkas cirtējs un viņa sieva bija tik nabagi, ka viņi bērniem nevarēja nopirkt maizi. Bet tētiņš? Vai viņš bija tik nabags?
Kad vēlāk Ansītis un Grietiņa pienāk pie brūni apceptās piparkūku mājiņas, paskrubina to un izbīstas no raganas balss, Gerlahas jaunkundze, tā sauc eleganto dāmu, noliecas pie bērna, piebīda tam konfekšu kārbu un čukst:
— Vai tu arī gribi mazliet paskrubināt?
Lotiņa satrūkstas, paceļ uz augšu acis, ierauga sev priekšā sievietes seju un izdara strauju, atvairošu kustību. Pie tam viņa nejauši no ložas malas nogrūž konfekšu kārbu, un lejā, parterā, kā uz burvju mājienu nolīst īslaicīgs konfekšu lietus!
Uz augšu pavēršas galvas. Apslāpēti smiekli iejaucas mūzikā. Gerlahas jaunkundze smaida — pa pusei apjukusi, pa pusei dusmīga. Meitene no bailēm sastingst. Ar vienu rāvienu viņa izrauta no mākslas bīstamās burvestības. Un pēkšņi attopas bīstamajā īstenībā.
— Es ļoti, ļoti atvainojos, — čukst Lotiņa.
Dāma piedodoši smaida.
— Ak, tas jau nekas, Luīziņ, — viņa mierina.
Varbūt šī arī ir ragana? Tikai skaistāka nekā tā uz skatuves?
Luīze pirmoreiz guļ gultā Minhenē. Māmiņa sēž uz gultas malas un saka:
— Tā, mana Lotiņa, tagad dusi saldi! Un sapņo kaut ko jauku.
— Vai tu arī drīz nāksi? — bērns nomurmina.
Pie pretējās sienas stāv lielāka gulta. Uz atlocītas segas nolikts māmiņas naktskrekls, sagatavots uzvilkšanai.
— Tūlīt, — māmiņa atbild, — tiklīdz tu būsi iemigusi.
Bērns apvij rokas mātei ap kaklu un viņu noskūpsta. Tad vēlreiz. Un vēl trešo reizi...
— Ar labu nakti!
Jaunā sieviete spiež sev klāt mazo būtni.
— Es tā priecājos, ka tu atkal esi mājās, — viņa čukst.
— Tu man vienīgā esi palikusi.
Bērna galva miegaini atslīgst atpakaļ. Luīzelote Palfija, dzimusi Kernere, sakārto segu un brīdi klausās savas meitas elpas vilcienos. Tad viņa uzmanīgi pieceļas. Un uz pirkstgaliem ieiet atpakaļ dzīvojamā istabā.
Zem stāvlampas guļ aktu vāki. Ir vēl tik daudz, ko darīt.
Īgnā Rēzija ir pirmo reizi apguldījusi Loti. Tūlīt pēc tam Lote atkal slepus piecēlās un uzrakstīja vēstuli, ko viņa agri no rīta grib aiznest uz pastu. Tad viņa klusi ielīda atpakaļ Luīzes gultā un pirms gaismas izdzēšanas vēlreiz mierīgi apskatīja bērnistabu.
Tā ir plaša, skaista telpa ar pasaku tēliem uz sienām, rotaļlietu skapi, grāmatu plauktu, rakstāmpulti skolas darbiem, lielu rotaļlietu veikalu, glītu, vecmodīgu tualetes galdiņu, leļļu ratiem, leļļu gultu — netrūkst nekā, izņemot pašu galveno!
Vai gan Lotiņa kādreiz — klusībā, lai tikai māmiņa to nemanītu, — nav sev vēlējusies tik skaistu istabu? Tagad, kad viņai tā ir, Lotiņā urbjas dzeļošas, ilgu un skaudības asinātas sāpes. Viņa ilgojas pēc mazās, vienkāršās guļamistabiņas, kur tagad guļ māsa, pēc māmiņas vakara skūpsta, pēc gaismas stara, kas atspīd no dzīvojamās istabas, kur māmiņa vēl strādā, pēc tā, lai tad klusi atvērtos durvis un viņa dzirdētu, kā māmiņa brītiņu apstājas pie bērna gultas, uz pirkstgaliem aizslīd uz savu gultu, uzvelk naktskreklu un ietinas segā.