Ja šeit vismaz blakus istabā atrastos tētiņa gulta! Varbūt viņš krāktu. Tas būtu jauki! Tad zinātu, ka viņš ir pavisam tuvu. Taču viņš neguļ tuvumā, bet citā mājā, Kerntnera bulvāri. Varbūt viņš vispār vēl neguļ, bet sēž ar eleganto konfekšu jaunkundzi lielā, mirdzošā zālē, dzer vīnu, smejas, dejo ar viņu, viņai maigi pamāj, kā pirmīt operā, viņai, nevis mazajai meitenītei, kas laimīga slepus bija mājusi no ložas.
Lote iemieg. Viņa sapņo. Pasaka par nabadzīgajiem vecākiem, kuri tāpēc, ka viņiem nebija maizes, sūtīja Ansīti un Grietiņu uz mežu, jaucas kopā ar pašas bailēm un raizēm.
Šai sapnī Luīze un Lote izbaiļu pilnām acīm sēž kopējā gultā un cieši raugās uz durvīm, pa kurām nāk iekšā daudzi maiznieki ar baltām cepurēm galvā un nes maizes klaipus. Viņi krauj maizi gar sienām. Maiznieki nāk un iet arvien vairāk. Maizes kalni aug. Istaba kļūst arvien šaurāka.
Tad parādās tēvs frakā un sparīgiem žestiem diriģē maiznieku parādi. Iedrāžas māmiņa un noraizējusies vaicā:
— Bet, vīriņ, kas gan tagad notiks?
— Bērniem jāiet projām! — viņš dusmīgi kliedz. — Mums vairs nav vietas. Mums mājās ir pārāk daudz maizes.
Māmiņa lauza rokas. Bērni žēli šņukst.
— Ārā! — viņš iekliedzas un draudoši paceļ diriģenta zizli.
Te gulta paklausīgi pieripo pie loga. Logs atsprāgst vaļā. Gulta izlaižas pa logu ārā.
Tā lido projām pāri kādai lielai pilsētai, pāri upei, pāri pauguriem, laukiem, kalniem un mežiem. Tad tā atkal laižas zemē un nosēžas kādā varenā, mūžamežam līdzīgā koku biezoknī, kur baisi atbalsojas drausmīga putnu ķērkšana un plēsīgu zvēru rēcieni. Abas mazās meitenes sēž gultā, no bailēm kā paralizētas.
Biezoknī kaut kas sāk brikšķēt un krakšķēt.
Bērni atkrīt guļus un pārvelk segu pāri galvai. No krūmiem iznāk ragana. Taču tā nav ragana no operas skatuves, bet drīzāk gan līdzinās konfekšu dāmai. Ar savu binokli viņa skatās uz gultiņu, pamāj ar galvu, ļoti augstprātīgi pasmaida un trīs reizes sasit plaukstas.
Kā uz pavēli tumšais mežs pārvēršas saulainā pļavā. Un pļavā stāv no konfekšu kārbām uzcelta mājiņa ar šokolādes tāfelīšu sētu. Jautri čivina putni, zālē lēkā marcipāna zaķi, un visur vizuļo zelta ligzdas, kurās ir lieldienu olas. Mazs putniņš uzmetas uz gultas un tik skaisti dzied koloratūrā, ka Lote un Luīze, kaut arī sākumā tikai līdz degungalam, uzdrīkstas palīst ārā no segas apakšas.
Bet, kad viņas ierauga pļavu ar lieldienu zaķiem, šokolādes olas un konfekšu mājiņu, abas ātri izrāpjas no gultas un pieskrien pie sētas. Tur nu viņas stāv savos garajos naktskreklos un brīnās.
— Speciālmaisījums! — Luīze skaļi iesaucas. — Un asorti! Un rūgtā pildītā!
— Un speciāli rūgtā! — Lote iepriecināta piebilst. (Arī sapnī viņa labprāt neēd neko saldu.)
Luīze nolauž no sētas lielu šokolādes gabalu.
— Ar riekstiem! — viņa kāri piebilst un grib iekost.
Te no mājiņas atskan raganas smiekli! Bērni izbīstas. Luīze aizsviež šokolādi tālu projām.
Un nu pār pļavu elsdama pūzdama nāk māmiņa ar stumjamiem ratiem, kas pilni maizes klaipu.
— Sargieties, bērni! — viņa, baiļu pārņemta, sauc. — Viss ir saindēts!
— Mēs bijām izsalkušas, māmiņ!
— Te jums ir maize. Es ātrāk nevarēju tikt projām no redakcijas. — Viņa apkampj savus bērnus un grib tos vest projām. Bet te atveras konfekšu durvis. Parādās tēvs ar lielu zāģi, kādi ir malkas cirtējiem, un iesaucas:
— Atstājiet bērnus mierā, Kernera kundze!
— Tie ir mani bērni, Palfija kungs!
— Mani arī, — viņš atkliedz. Un, nākdams tuvāk, sausi paskaidro: — Es bērnus pārdalīšu uz pusēm! Ar zāģi! Man pienākas puse Lotes un puse Luīzes un jums arī, Kernera kundze!
Dvīņu māsiņas trīcēdamas ielēkušas gultā.
Māmiņa ar izplestām rokām kā sargādama nostājas gultai priekšā.
— Nekad, Palfija kungs!
Bet tēvs viņu pagrūž sānis un sāk no galvgaļa zāģēt gultu pušu. Zāģis tā šņirkst, ka pār kauliem skrien tirpuļi, un zāģē gultu centimetru pēc centimetra gareniski pušu.
— Laidieties vaļā! — pavēl tēvs.
Zāģis nāk arvien tuvāk un tuvāk kopā sakļautajām māsu rokām. Tūlīt tas iegriezīsies ādā. Māmiņa izmisīgi raud.
Dzird ņirdzīgi smejamies raganu.
Beidzot bērnu rokas padodas.
Zāģis starp viņiem pilnīgi pārzāģē gultu, līdz no tās ir izveidojušās divas gultas, katra uz četrām kājām.
— Kuru dvīni jūs gribat, Kernera kundze?
— Abus, abus!
— Ļoti žēl, — saka vīrs. — Taisnībai jābūt. Nu, ja jūs nevarat izšķirties, es ņemu to tur! Man ir vienalga. Es tā kā tā viņas nevaru izšķirt. — Viņš pieskaras vienai no gultām, — Kura tad tu esi?
— Luīziņa! — meitene atsaucas. — Bet tu to nedrīksti darīt!
— Nē! — tagad kliedz Lote. — Jūs mūs nedrīkstat dalīt uz pusēm!
— Turiet mutes! — vīrs bargi uzsauc. — Vecāki drīkst visu. — Tad viņš iet uz konfekšu mājiņu, vilkdams auklā sev līdzi vienu no gultām. Šokolādes sēta pati no sevis atsprāgst vaļā. Luīze un Lote izmisušas māj.
— Mēs rakstīsim viena otrai! — kliedz Luīze.
— Uz pieprasījumu! — atsaucas Lote. — Neaizmirstule, Minhene 18!
Tēvs un Luīze pazūd mājiņā. Tad izgaist arī pati mājiņa, it kā būtu noslaucīta no zemes virsas.
Māmiņa apkampj Loti un bēdīgi saka: