— Nu mēs abas esam gluži vienas.
Piepeši viņa nedroši uzlūko bērnu.
— Kurš no maniem bērniem tu esi? Tu izskaties kā Lote!
— Es jau esmu Lote!
— Nē, tu izskaties kā Luīze!
— Es taču esmu Luīze!
Māte izbijusies lūkojas bērna sejā un dīvainā kārtā ierunājas tēva balsī:
— Vienai cirtas! Vienai bizes! Tie paši deguni! Tās pašas galvas!
Lotei tagad kreisajā pusē ir bize, labajā — cirtas kā Luīzei. No acīm viņai rit asaras. Un viņa izmisusi murmina:
— Nu es vairs pati nezinu, kura no mums abām esmu! Ak, nabaga pusītei
Septītā nodaļa
Ir aizritējušas nedēļas kopš tās pirmās dienas un tās pirmās nakts svešajā pasaulē starp svešajiem cilvēkiem. Nedēļas, kurās katrs acumirklis, katra nejaušība varēja atnest līdzi briesmas un atklāsmi. Nedēļas ar ļoti biežu sirds dauzīšanos un dažu labu vēstuli uz pieprasījumu, kura prasīja jaunas, steidzošas ziņas.
Viss izdevās labi. Mazliet laimes jau arī tur bija. Luīze ir «atkal» iemācījusies vārīt. Minhenes skolotājas ir zināmā mērā samierinājušās, ka mazā Kernere no brīvdienām atgriezusies mazāk čakla, kārtīga un uzmanīga, toties dzīvāka un atjautīgāka.
Un viņu Vīnes kolēģēm nav itin nekā, ko iebilst, ka diriģenta Palfija meita tagad ir uzmanīgāka un prot labāk reizināt. Vēl vakar Gestneres jaunkundze skolotāju istabā bija diezgan uzpūtīgi sacījusi Brukbauras jaunkundzei:
— Novērot Luīzes attīstību, mīļā kolēģe, ir pamācoši ikvienai pedagoģiskai acij. Kā še no temperamenta pārpilnības ir izveidojies kluss, savaldīgs spēks, no pārgalvības, jautrības un gadījuma zināšanu slāpēm — pastāvīga, visu aptveroša griba mācīties, — tātad, mīļā kolēģe, tas ir vienreizēji. Un neaizmirstiet vienu — šī pārvēršanās, šī rakstura metamorfoze uz augstāku, apvaldītu formu ir notikusi pilnīgi pati no sevis, bez jebkāda audzinoša spiediena no ārienes.
Brukbauras jaunkundze bija enerģiski pamājusi un atbildējusi:
— Šī rakstura pašattīstīšanās, šī formas patvaļa parādās arī Luīzes rokraksta izmaiņā! Es vienmēr saku, ka rokraksts un raksturs... — Bet neklausīsimies šoreiz, ko Brukbauras jaunkundze vienmēr saka!
Labāk ar patiesu prieku uzzināsim, ka Peperls, ārsta Strobla suns, kopš kāda laika ir atkal atsācis pēc vecā paraduma sveicināt mazo meitenīti pie diriģenta kunga galda. Viņš ir samierinājies, kaut gan tas iet pāri viņa suņa saprātam, ka Luiziņa vairs neož pēc Luīziņas. Cilvēkiem ir daudz kas pa spēkam, kas tur ko brīnīties? Bez tam tagad mazā vairs tik bieži neēd pankūkas, to vietā viņa ar lielu patiku ēd gaļas ēdienus. Ja nu apdomā, ka pankūkām kaulu nav, turpretī karbonādēm ir iepriecinoši bieži, tad var divkārt saprast, ka dzīvnieks savu atturību ir pārvarējis.
Ja Luīzes skolotājas atzīst, ka Luīze pārsteidzošā kārtā ir pārvērtusies, tad ko gan viņas teiktu par Rēziju, ja viņas Rēziju, saimniecības vadītāju, pazītu tuvāk? Jo Rēzija nudien kļuvusi pavisam cits cilvēks. Varbūt viņa pēc dabas nemaz nebija blēdīga, nolaidīga un slinka? Bet tāda kļuva tāpēc, ka trūka vērīgas acs, kas visu uzrauga un redz?
Kopš mājā ir Lote un klusu, bet rūpīgi visu pārbauda, visu atklāj, visu zina, kas jāzina par virtuvi un pagrabu, Rēzija ir izvērtusies par priekšzīmīgu mājas kopēju.
Lote ir pierunājusi tēvu saimniecības naudu vairs neizsniegt Rēzijai, bet gan Lotei pašai. Un ir mazliet komiski, kad Rēzija pieklauvē un ieiet bērnu istabā, lai saņemtu saimniecības naudu no deviņus gadus veca bērna, kas nopietns sēž pie pults un gatavo skolas uzdevumus. Rēzija paklausīgi ziņo, kas viņai jāpērk, ko viņa domā likt galdā vakariņās un kas bez tam vēl vajadzīgs saimniecībā.
Lote ātri aprēķina izdevumus, izņem no pults naudu, noskaita Rēzijai, summu ieraksta burtnīcā, un tad vakarā pie virtuves galda ir rūpīga norēķināšanās.
Pat tēvam ir dūries acīs, ka saimniecība agrāk izmaksājusi vairāk, ka tagad, kaut gan viņš dod mazāk naudas, uz galda vienmēr ir puķes, arī tur, studijā Kerntnera bulvārī, un ka Rotenturma ielā ir kļuvis īsti mājīgi. (Tā, it kā viņam mājās būtu sieva, — viņš nesen bija nodomājis. Un par šo domu ne mazumu izbijies!)
Ka viņš tagad biežāk un ilgāk uzturas Rotenturma ielā, savukārt ir dūries acīs Irēnai Gerlahas jaunkundzei, konfekšu dāmai. Un viņa par to ir pieprasījusi no diriģenta kunga paskaidrojumus. Protams, ļoti uzmanīgi, jo mākslinieki ir jūtīgi!
— Jā, zini, — viņš teica, — nesen es tomēr ieraudzīju, ka Luīziņa sēž pie klavierēm un līksmi savā nodabā plinkšķina. Un turklāt dzied kādu dziesmiņu, nu, vienkārši aizkustinoši! Agrāk viņa taču nekad nebūtu piegājusi pie klavierēm, pat ja viņu pie tām dzīšus dzītu!
— Nu un? — Gerlahas jaunkundze jautāja, uzrāvusi uzacis līdz pat matiem.
— Nu un? — Palfija kungs apjucis pasmējās. — Kopš tā laika es viņai dodu klavierstundas! Viņai tas ļoti, ļoti patīk. Man, starp citu, arī.
Gerlahas jaunkundze ļoti nicinoši paskatījās. Jo viņa ir cilvēks ar augstiem ideāliem. Tad viņa zobgalīgi paskaidroja:
— Es domāju, ka tu esi komponists, nevis klavierskolotājs mazām meitenēm.
Agrāk neviens māksliniekam Ludvigam Palfijam to nebūtu iedrošinājies pateikt acīs. Šodien viņš par to kā skolas puika pasmējās un iesaucās:
— Bet es vēl nekad dzīvē neesmu tik daudz komponējis kā tieši tagad! Un nekad tik labi!
— Ko tad tu komponē?
— Bērnu operu, — viņš atbildēja.