Skolotāju acīs Luīze tātad ir pārvērtusies. Bērna acīs ir pārvērtušies Rēzija un Peperls. Tēva acīs ir pārvērtusies Rotenturma iela. Tās tik ir pārvērtības!
Un arī Minhenē, protams, ir notikušas pārvērtības. Kad māte bija pamanījusi, ka Lotiņa vairs nav tik saimnieciska un skolā vairs nav tik uzcītīga, toties dzīvāka un jautrāka nekā agrāk, viņa, pārdomājusi savu rīcību, pati sev atzinās: «Luīzelote, no mazas pakļāvīgas būtnes tu esi izveidojusi saimnieci, bet ne bērnu! Tikai dažas nedēļas pabijusi kopā ar sava vecuma bērniem kalnos pie ezera, viņa jau kļuvusi tāda, kādai viņai vienmēr vajadzēja būt, — jautra, tavu rūpju nenomākta meitenīte. Tu esi bijusi pārāk egoistiska! Priecājies, ka Lotiņa ir jautra un laimīga! Lai viņa mazgājot saplēš kādu šķīvi! Lai viņa pat atnes mājā no skolotājas vēstuli:
«Lotes uzmanība, kārtības mīlestība un uzcītība diemžēl pēdējā laikā ir visai neapmierinoša. Klases biedrene Annija Haberzecere vakar atkal no viņas dabūjusi četras pamatīgas pļaukas. Mātes pienākums, lai cik daudz rūpju viņai būtu, vispirms ir pasargāt savu bērnu no tā, lai bērns par agru netiktu izdzīts no bērnības paradīzes!»»
Tā un līdzīgi Kernera kundze runāja pati ar sevi un beidzot kādu dienu arī ar Linnekogelas jaunkundzi, Lotes klases audzinātāju.
— Manam bērnam, — viņa teica, — jābūt bērnam, nevis neizaugušam pieaugušajam. Man labāk patīk, ka viņa ir priecīga, sirsnīga nebēdne, nekā par katru cenu paliek jūsu labākā skolniece!
— Bet agrāk Lote ļoti labi varēja abas īpašības apvienot, — Linnekogelas jaunkundze mazliet aizvainota paskaidroja.
— Kāpēc viņa to tagad vairs nevar, es nezinu. Daudz esmu aizņemta darbā un vispār pārāk maz zinu par savu bērnu. Kaut kādā veidā tam vajag būt sakarā ar vasaras brīvdienām.
Bet vienu es zinu un redzu: viņa to vairs nevar! Un tas ir svarīgi!
Linnekogelas jaunkundze enerģiski pabīdīja savas brilles.
— Man kā jūsu meitas skolotājai un audzinātājai diemžēl sprausti citi mērķi. Man jāmēģina un es mēģināšu atjaunot bērna iekšējo harmoniju!
Vai jūs tiešām domājat, ka mazliet neuzmanības aritmētikas stundā un daži tintes traipi burtnīcā .. .
— Labs piemērs, Kernera kundze! Burtnīca! Tieši Lotes rokraksts parāda, cik lielā mērā bērns, es gribētu teikt, pazaudējis garīgo līdzsvaru. Bet atstāsim pie malas rokrakstu. Vai jums liekas, ka viss ir kārtībā, ja Lote pēdējā laikā piekauj savas klases biedrenes?
— Klases biedrenes? — Kernera kundze tīši uzsvēra otra vārda galotni. — Cik es zinu, tad viņa ir situsi vienīgi Annijai Haberzecerei.
— Vienīgi?
— Un šī Annija Haberzecere pļauku ir godīgi pelnījusi. No kāda viņai tā taču galu galā ir jādabū!
— Bet Kernera kundze!
— Liels, nesaticīgs bērns, kas savas dusmas mēdz slepeni izgāzt uz mazākajiem klasē, jums nu gan nebūtu jāaizstāv.
— Kā, lūdzu? Patiesi? Par to es nekā nezinu!
— Tad tikai pajautājiet nabaga mazajai Ilzei Merkai. Varbūt viņa jums ko pastāstīs.
— Un kāpēc man Lote nekā neteica, kad es viņu nosodīju?
Tad Kernera kundze mazliet augstprātīgi atbildēja:
— Lai ar jums runātu, viņai gan laikam trūkst garīgā līdzsvara. — Un tad viņa aizdrāzās uz redakciju. Lai nokļūtu laikā, viņai vajadzēja ņemt taksometru. Divas markas trīsdesmit. Ak, naudiņa, naudiņa!
Sestdien pusdienas laikā māmiņa pēkšņi sakravāja mugursomu un teica:
— Uzauj slēgtās kurpes! Mēs brauksim uz Garmišu un atgriezīsimies rītvakar!
Luīze mazliet bažīgi jautāja:
— Māmiņ, vai tas nebūs par dārgu?
Kernera kundzes sirds mazliet iesmeldzās. Tad viņa pasmējās:
— Ja nepietiks naudas, es tevi pa ceļam pārdošu!
Bērns aiz laimes dejoja.
— Jauki! Tiklīdz tev nauda būs rokā, es no šiem ļaudīm aizmukšu. Un, kad tu mani trīs četras reizes būsi pārdevusi, mums būs tik daudz, ka tev vienu mēnesi nevajadzēs strādāt.
— Tik dārga tu esi?
— Trīs tūkstoši marku un vienpadsmit feniņu! Un mutes harmonikas es arī ņemšu līdz!
Tā tikai bija nedēļas nogale — kā avenes ar putu krējumu! No Garmišas viņas kājām ceļoja pāri Grainauai uz Bādezeru. Tad uz Eibezeru. Ar mutes harmonikām un skaļu dziedāšanu. Tad cauri lieliem mežiem no kalna lejup. Pāri brikšņiem un brakšņiem. Viņas uzgāja meža zemenes. Un skaistas, noslēpumainas puķes. Sārtās kalnu lilijas un daudzziedīgo violeto genciānu. Un sūnas ar mazām, smailām ķiverītēm galā. Un sīkās alpu vijolītes, kas tik jauki smaržoja, ka to nemaz aptvert nevar!
Vakarā viņas nonāca kādā ciematā, vārdā Grīss. Tur viņas noīrēja istabu ar vienu gultu. Un, kad māte ar meitu viesistabā no mugursomas bija ieturējušas krietnas vakariņas, viņas nolikās gulēt vienā gultā. Ārā, pļavās, mazu nakts mūziku sisināja sienāži...
Svētdienas rītā viņas devās tālāk. Uz Ervaldi. Un Lermosu. Cugšpice laistījās sudrabaini balta. Zemnieki svētdienas drānās nāca no baznīcas. Uz ciemata ceļa stāvēja govis, it kā salasījušās uz tenkošanu.
Tālāk ceļš veda pāri Terlam. Kas tā bija par kāpšanu, ak vai, ak vai! Pie kādām zirgu ganībām starp miljoniem lauku puķu viņas ēda vārītas olas un siermaizes. Un deserta vietā baudīja diendusu zālē.
Pēc tam caur avenājiem un starp riņķojošiem tauriņiem viņas kāpa lejā uz Eibezeru. Govju zvārguļi iezvanīja pēcpusdienu.
Viņas redzēja kalnu dzelzceļu, kas, likās, ielien mākoņos.
Kalnu ieplakā niecīgs gulēja ezers.
— It kā mīļais dieviņš tur būtu iespļāvis, — Luīze sapņaini teica.
Eibezerā viņas, protams, izpeldējās. Bet uz viesnīcas terases māmiņa izmaksāja kafiju un kūkas. Un tad bija pienācis pēdējais laiks soļot atpakaļ uz Garmišu.