Priecīgas un brūni iedegušas viņas sēdēja vilcienā. Un pretī sēdošais patīkamais kungs nekādi negribēja ticēt, ka jaunā meitene blakus Luīzei ir viņas māmiņa un pie tam vēl strādājoša sieviete.
Mājās viņas kā maišeļi ievēlās gultā. Pēdējais, ko bērns pateica, bija: — Māmiņ, šodien bija tik jauki, tik jauki, ka vēl nekad, nekad nav bijis!
Māmiņa vēl kādu laiku gulēja nomodā. Tik daudz viegli iegūstamas laimes viņa līdz šim bija laupījusi savai mazajai meitiņai! Nu, bet vēl nebija par vēlu. To visu varēja panākt!
Tad iemiga arī Kernera kundze. Viņas sejā rotājās smaids. Tas pārslīdēja viņas vaigiem kā vējš Eibezeram.
Bērns bija pārvērties. Un nu sāka pārvērsties arī jaunā sieviete.
Astotā nodaļa
Lotiņas klavieru māka atstāta novārtā. Viņas vaina tā nav. Bet tēvam tagad vairs nav laika stundu došanai. Varbūt tas ir sakarā ar darbu pie bērnu operas? Iespējams. Varbūt kas cits? Mazas meitenītes taču jūt, kad kaut kas nav kārtībā. Kad tēvi runā par bērnu operām un par Gerlahas jaunkundzi klusē — kā mazi zvērēni viņas saož, no kurienes draud briesmas.
Rotenturma ielā no dzīvokļa iznāk Lote un piezvana pie pretējām durvīm. Aiz tām dzīvo kāds gleznotājs, vārdā Gabele, patīkams, laipns kungs, kas Loti labprāt kādreiz gribētu zīmēt, ja viņai būtu laiks.
Gabeles kungs atver.
— Ā, Luīze!
— Šodien man ir laiks, — viņa saka.
— Vienu acumirkli, — viņš iesaucas, ieskrien savā darbistabā, paņem no dīvāna lielu lakatu un pārklāj uz molberta atrodošos gleznu. Pašreiz viņš glezno kādu klasisku antīkās senatnes ainu. Un tamlīdzīgi skati ne vienmēr piemēroti bērniem.
Tad viņš mazo ieved iekšā, nosēdina atzveltnes krēslā, paņem rokā bloku un sāk skicēt.
— Tu vairs tik bieži nespēlē klavieres! — viņš ieminas.
— Vai jūs tas ļoti traucēja?
— Nepavisam! Taisni otrādi! Tieši tā man pietrūkst.
— Tētiņam nav vairs tik daudz laika, — viņa nopietni saka. — Viņš komponē operu. Tā būs bērnu opera.
Gabeles kungam to prieks dzirdēt. Tad viņš kļūst īgns.
— Šie logi! — viņš šķendējas. — Itin neko nevar redzēt. Būtu vajadzīga darbnīca!
— Kāpēc tad jūs sev to nenoīrējat, Gabeles kungs?
— Tāpēc, ka neviena nav izīrējama. Darbnīcas ir retums!
Pēc brīža bērns saka:
— Tētiņam ir studija. Ar lieliem logiem. Un ar gaismu no augšas.
Gabeles kungs kaut ko norūc.
— Kerntnera bulvārī, — Lote papildina. Un vēl pēc brīža:
— Komponēšanai taču nemaz nevajag tik daudz gaismas kā gleznošanai, vai ne?
— Nē, — atbild Gabeles kungs.
Nu Lote taustās vēl vienu soli tālāk uz priekšu. Viņa domīgi saka:
— Īstenībā taču tētiņš varētu ar jums mainīties! Tad jums būtu lielāki logi un vairāk gaismas gleznošanai. Un tētiņam būtu savs dzīvoklis komponēšanai tepat, tieši blakus otrajam dzīvoklim!
Liekas, šī doma viņai sagādā ļoti lielu prieku.
— Vai tas nebūtu praktiski?
Pret Lotes domu gājienu Gabeles kungam būtu daudz kas iebilstams. Tā tomēr neklājas, tāpēc viņš smaidot paskaidro:
— Tas patiesi būtu ļoti praktiski. Tikai jautājums, vai tētis domā tāpat.
Lote pamāj ar galvu.
— Es viņam pavaicāšu! Tūlīt, bez kavēšanās.
Palfija kungs ir savā studijā, un viņam ir viesis. Dāma. Irēnei Gerlahas jaunkundzei «nejauši» vajadzējis tuvumā iepirkties, un tad viņa domājusi: «Uzskriešu žigli pie Ludviga, jā?»
Ludvigs ir nobīdījis pie malas partitūras lapas, pie kurām viņš strādā, un tērzē ar Irēni. Sākumā viņš kādu brīdi skaišas, jo par visu vairāk necieš, ja pie viņa iebrūk bez pieteikšanās un traucē darbā. Bet pamazām tomēr uzvar labsajūta sēdēt kopā ar šo tik daiļo dāmu un pa pusei aiz pārskatīšanās glāstīt viņas roku.
Irēne Gerlahas jaunkudze zina, ko viņa grib. Viņa grib precēt Palfija kungu.
Viņš ir slavens. Viņš tai patīk. Viņa tam patīk. Tātad pārāk lielas grūtības ceļā nestāv. Par savu nākošo laimi viņš gan vēl neko nezina. Bet ar laiku viņa māksliniekam to saudzīgi ieskaidros. Beidzot viņam liksies, ka viņš pats nācis uz domām par precēšanos.
Viens šķērslis tomēr vēl ir: aušīgais bērns! Bet, kad Irēne būs Ludvigam uzdāvinājusi vienu divus mazuļus, viss nokārtosies tā, kā viņa to vēlēsies. Irēne Gerlaha taču tiks galā arī ar šo nopietno, biklo radījumu!
Zvana.
Ludvigs atver.
Un kas stāv durvīs? Nopietnais, biklais radījums! Rokā puķu pušķis, viņa pakniksē un saka:
— Labdien, tētiņ! Es tev atnesu svaigas puķes! — Tad viņa iesoļo studijā, īsi pakniksē viešņai, paņem vāzi un nozūd virtuvē.
Irēne ļauni smīn.
— Kad redz tevi un tavu meitu, rodas iespaids, ka tu esi zem viņas tupeles.
Diriģenta kungs apjucis smejas.
— Viņai pēdējā laikā ir tāds īpašs rīkošanās veids, un bez tam tas, ko viņa dara, ir caur un cauri pareizi, tur nav ko iebilst!
Kamēr Gerlahas jaunkudze rausta savus skaistos plecus, atkal parādās Lote. Vispirms viņa noliek uz galda svaigās puķes. Tad viņa atnes traukus un, uzlikdama tases, saka tētim:
— Es ātri uzvārīšu kafiju. Mums taču jāpacienā tava viešņa.
Tētiņš un viņa viešņa apjukuši noraugās tai pakaļ. «Un es šo bērnu turēju par biklu!» domā Gerlahas jaunkundze. «Ai, kāda esmu bijusi muļķe!»