Pēc brīža ienāk Lote ar kafiju, cukuru un krējumu, ielej — namamāte kas namamāte —, pavaicā, kas vēlas cukuru, piebīda viešņai krējumu, tad apsēžas blakus savam tētiņam un, laipni smaidīdama, saka:
— Es arī kompānijas pēc iedzeršu kādu malku.
Tētis viņai ielej kafiju un galanti jautā:
— Cik daudz krējuma, cienītā kundze?
Bērns šķelmīgi smejas.
— Pusi uz pusi, mans kungs!
— Lūdzu, cienītā kundze!
— Pateicos, cienītais kungs!
Viņi dzer. Klusē. Beidzot Lote uzsāk sarunu.
— Es nupat biju pie Gabeles kunga.
— Vai viņš tevi zīmēja? — vaicā tēvs.
— Tikai mazliet, — meitene saka. Vēl malks kafijas, tad Lote nevainīgi piebilst: — Viņam ir par maz gaismas. Galvenais, viņam tā vajadzīga no augšas. Tā kā šeit...
— Tad lai viņš sev noīrē darbnīcu ar gaismu no augšas, — trāpīgi piezīmē diriģents un nemaz nenojauš, ka stūrē tieši uz turieni, kur Lote to grib dabūt.
— To es jau viņam arī teicu, — viņa mierīgi paskaidro — Bet visas ir izīrētas, nu, tādas darbnīcas.
«Ir gan viltniece!» domā Gerlahas jaunkundze. Jo viņa, arī būdama Ievas meita, nu jau zina, kas Lotei prātā. Un patiesi...
— Komponēšanai taču gaisma no augšas nav vajadzīga, tētiņ. Vai ne?
— Nē, īstenībā nē.
Meitene dziļi ievelk elpu, saspringti raugās uz savu priekšautu un jautā, it kā viņai tikai nupat šis jautājums būtu ienācis prātā:
— Ja nu tu ar Gabeles kungu apmainītos, tētiņ? — Paldies dievam, tas ir pateikts! Lote slīpi no apakšas lūkojas tēvā. Viņas acis bailīgi lūdz. Tēvs, pa pusei saīdzis, pa pusei uzjautrināts, skatās no mazās meitenītes uz eleganto dāmu, kas tieši vēl pagūst uzburt sejā maigi ironisku smīnu.
— Tad Gabeles kungam būtu darbnīca, — meitene saka, un balss mazliet dreb. — Un gaismas, cik viņam vajag. Bet tu dzīvotu mums tieši blakus. Man un Rēzijai. — Lotes acis, ja tā var izteikties, tēva skatiena priekšā noslīgušas ceļos. — Tad tu būsi viens — gluži tāpat kā te. Un, kad tev negribēsies būt vienam, tu tikai pāriesi pāri gaitenim un būsi klāt. Tev pat nevajadzēs uzlikt cepuri. Un pusdienas mēs varēsim ēst mājās. Kad ēdiens būs gatavs, mēs trīsreiz piezvanīsim pie tavām durvīm. Mēs vienmēr vārīsim to, ko tu vēlēsies. Arī žāvētas gaļas ēdienus. Un, kad tu spēlēsi klavieres, mēs caur sienu klausīsimies... — Bērna balss skan aizvien klusāk. Tā izdziest.
Gerlahas jaunkundze strauji pieceļas. Viņai uz ātrāko jāiet mājās. Kā gan laiks skrien! Bet bija jau arī ti-i-k interesantas sarunas.
Diriģenta kungs pavada viešņu. Viņš noskūpsta smaržīgo sievietes roku.
— Tātad šovakar, — viņš saka.
— Varbūt tev nebūs laika?
— Kā tā, mīļā?
Viņa smaida.
— Varbūt tu tieši tad pārvāksies!
Viņš smejas.
— Nesmejies par agru! Cik es tavu meitu pazīstu, tad viņa jau būs pasūtījusi mēbeļu saiņotājus.
Saniknota dāma joņo pa kāpnēm lejup.
Kad diriģents atgriežas atpakaļ darbnīcā, Lote jau mazgā kafijas traukus. Viņš uzsit uz flīģeļa pāris taktis. Tad lieliem soļiem staigā pa istabu šurp un turp. Sastingušu skatienu viņš raugās uz aprakstītajām partitūras lapām.
Lote ļoti cenšas neskandināt tases un šķīvjus. Kad viņa ir visu noslaucījusi un salikusi atpakaļ skapī, viņa uzliek cepurīti un klusu ieiet studijā.
— Ardievu, tētiņ... ardievu. Vai tu būsi vakariņās?
— Nē, šodien ne.
Bērns lēni pamāj ar galvu un atvadoties pastiepj roku.
— Klausies, Luīze, — man nepatīk, ja citi domā manā vietā, kaut arī tu esi mana meita! Es pats zinu, kā man ir vislabāk.
— Protams, tētiņ, — viņa klusu un mierīgi saka. Vēl arvien viņa tur ardievām izstieptu roku.
Viņš to beidzot tomēr paspiež un pie tam pamana, ka bērna skropstās mirdz asaras. Tēvam jāmāk būt stingram. Tāpēc viņš izliekas, it kā nekā sevišķa neredzētu, tikai īsi pamāj un piesēžas pie flīģeļa.
Lote ātri dodas uz durvīm, uzmanīgi tās atver — un ir nozudusi.
Diriģenta kungs pārlaiž roku pār matiem. Bērna asaras, arī tas vēl! Kad jākomponē bērnu opera! Pie velna! Tas nav izturams, kad tādam mazam radījumam acīs asaras. Tās mirdzēja meitenes skropstās kā rasas pilieni uz tieviem zāles stiebriem...
Diriģenta rokas uzsit dažus toņus. Klausīdamies viņš noliec galvu. Nospēlē skaņkārtu vēlreiz. Atkārto to sekvencē. Tā ir kādas jautras bērnu dziesmas molla variācija no viņa operas. Viņš izmaina ritmu. Viņš strādā.
Kāds gan labums no bērnu asarām? Jā, tādam māksliniekam ir labi! Tūlīt viņš paņems nošu papīru un rakstīs notis. Un beigās viņš, dziļi apmierināts, atzvelsies krēslā un berzēs rokas, tāpēc ka viņam izdevusies tik brīnišķīgi skumja dziesma c-mollā. (Vai patiešām tuvumā nav kāda, kas viņu šad un tad iepērtu?)
Atkal ir aizritējušas nedēļas. Irēne Gerlahas jaunkundze atgadījumu darbnīcā nav aizmirsusi. Bērna priekšlikumu tēvam apmainīt studiju Kerntnera bulvārī pret gleznotāja Gabeles dzīvokli viņa ir uztvērusi par to, kas tas arī īstenībā bija: par cīņas pieteikumu. Īsta sieviete — un Irēne Gerlaha, kaut gan Lote viņu necieš, ir īsta sieviete! — tā sevi neliks ilgi lūgties. Viņa pārzina savus ieročus. Viņa prot tos likt lietā. Viņa apzinās to iedarbību. Visas savas bultas viņa ir izšāvusi uz svārstīgo mērķi, diriģenta mākslinieka sirdi. Visas bultas ir trāpījušas centrā. Tās visas tagad ar savām atkarpēm stingri turas vīrieša — mīļotā ienaidnieka sirdī. Viņš ir iedzīts strupceļā.
— Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva, — viņš saka. Tas skan kā dusmīga pavēle.
Viņa glāsta tā matus, smaida un zobgalīgi ierunājas:
— Tad, mīlulīt, es rīt apģērbšu savu labāko kleitu un lūgšu no tavas meitas tavu roku.