— Kāds mazs skuķēns?
— Viņu saucot — Luīze Palfija.
— Ā! — stiepti nosaka cienītā jaunkundze. — Uzved viņu augšā!
Istabene nozūd. Jaunā dāma pieceļas, pamet skatienu spogulī, un viņai jāpasmaida par savu saspringti nopietno sejas izteiksmi. «Luīze Millere nāk pie lēdijas Milfordes,» viņa uzjautrināta domā, jo ir ļoti izglītota.
Kad meitene ienāk istabā, Gerlahas jaunkundze kalponei pavēclass="underline"
— Uzvāri mums šokolādi! Un atnes pildītās vafeles! — Tad viņa mīlīgi pievēršas viešņai. — Cik jauki, ka tu mani apciemo! Te nu ir redzams, cik es esmu neuzmanīga. Jau sen man vajadzēja tevi ielūgt. Vai tu neatģērbsies?
— Pateicos, — saka mazā. — Es nepalikšu ilgi.
— Tā? — Irēne Gerlaha it nemaz nezaudē savu laipni labvēlīgo sejas izteiksmi. — Bet atsēsties tev, cerams, būs laiks?
Meitene uzmetas uz krēsla malas un ne acu nenolaiž no dāmas.
Dāmai situācija sāk likties neciešami muļķīga. Taču viņa savaldas. Kā nekā šis un tas ir likts uz spēles. Uz spēles, kurā viņa grib uzvarēt un uzvarēs.
— Vai tu nejauši gāji garām?
— Nē, man jums kaut kas jāsaka.
Irēne Gerlaha apburoši smaida.
— Esmu pati uzmanība. Lūdzu!
Bērns noslīd no krēsla, nostājas istabas vidū un paskaidro:
— Tētiņš teica, ka jūs gribot viņu precēt.
— Vai tiešām tā viņš teica? — Gerlahas jaunkundze dzidri iesmejas. — Vai viņš drīzāk neteica, ka viņš grib mani precēt? Bet tas jau nav svarīgi. Tātad, jā, Luīziņ, tavs tētis un es — mēs gribam apprecēties. Un tu un es — mēs noteikti labi sapratīsimies. Par to es esmu cieši pārliecināta. Tu ne? Pagaidi vien — kad mēs kādu laiku būsim nodzīvojušas kopā, mēs būsim labākās draudzenes. Mēs abas patiesi centīsimies. Uz to še mana roka!
Bērns kāpjas atpakaļ un nopietni saka!
— Jūs nedrīkstat precēt tētiņu!
Mazā noteikti iet par tālu.
— Un kādēļ gan ne?
— Tādēļ, ka jūs to nedrīkstat.
— Ne sevišķi izsmeļošs paskaidrojums, — Gerlahas Jaunkundze asi piebilst. Ar laipnību še neko nepanāks, — Tu gribi man aizliegt kļūt par tava tēva sievu?
— Jā!
— Tas nu ir kas nedzirdēts! — Jaunā dāma uztraucas. — Esmu spiesta tevi lūgt iet uz mājām. Un es vēl padomāšu, vai par šo dīvaino apciemojumu nepastāstīt tavam tēvam. Ja es neko nestāstīšu, tad tikai tāpēc, lai mūsu vēlākajai draudzībai, kurai es vēl arvien gribu ticēt, neliktu ceļā nopietnus šķēršļus. Uz redzēšanos!
Pie durvīm meitene vēlreiz pagriežas atpakaļ un saka!
— Lai paliek viss pa vecam! Lūdzu, lūdzu... Tad Gerlahas jaunkundze ir viena.
Tam jādara gals. Precības jāpaātrina. Un jārūpējas par to, lai bērns tiktu ievietots internātā. Nekavējoties! Te var līdzēt tikai stingra audzināšana ārpus mājas.
— Kas jums vajadzīgs?
Kalpone stāv ar paplāti rokās.
— Es atnesu šokolādi un pildītās vafeles. Kur tad ir tā mazā meitenīte?
— Vācieties pie velna!
Tā kā diriģenta kungam ir jādiriģē opera, viņš nepārnāk vakariņās. Kā vienmēr tādās reizēs, Rēzija pasēž pie galda kopā ar meiteni,
— Tu šodien nekā neēd, — Rēzija pārmetoši piezīmē, — Un izskaties ļoti slikti, taisni bail skatīties. Kas tev kait?
Lote papurina galvu un klusē.
Saimniece satver bērna roku un izbijusies palaiž to vaļā.
— Tev taču ir drudzis! Tūlīt ej gultā! — Tad viņa elsdama pūzdama ienes pilnīgi apātisko radījumu bērnistabā, izģērbj un apgulda.
— Nekā nestāstīt tētiņam, — mazā murmina. Viņai klab zobi. Rēzija sakrauj spilvenus un pēļus citu uz cita. Tad viņa skrien pie telefona un zvana mājas ārstam Strobla kungam.
Vecais kungs apsola tūlīt ierasties. Viņš ir tikpat uztraukts, cik Rēzija. Viņa zvana uz Valsts operu.
— Labi! — viņai atbild. — Starpbrīdī mēs to diriģenta kungam pateiksim.
Rēzija atkal iedrāžas guļamistabā. Bērns mētā pa gaisu rokas un nesakarīgi, nesaprotami murmina. Segas, spilveni un pēļi guļ uz grīdas.
Kaut jel mājas ārsts atnāktu! Ko lai iesāk? Kompreses? Bel kādas? Aukstas? Karstas? Slapjas? Sausas?
Starpbrīdī diriģents Palfijs, tērpies frakā, sēž dziedātājas ģērbtuvē. Viņi iedzer pa malkam vīna un runā par teātri. Teātra ļaudis vienmēr runā par teātri. Tas nu reiz tā ir. Klauvē.
— Iekšā!
Ienāk skatuves meistars.
— Beidzot es jūs atrodu, profesora kungs! — iesaucas vecais, uztrauktais vīrs. — Zvanīja no Rotenturma ielas. Meitas jaunkundze pēkšņi saslimusi. Tūlīt paziņots mājas ārstam Strobla kungam, un viņam jau droši vien jābūt pie slimnieces.
Diriģenta kungs izskatās bāls.
— Paldies tev, Herlička, — viņš klusu saka. Skatuves meistars aiziet.
— Cerams, nebūs nekas ļauns, — ieminas dziedātāja. — Vai mazajai masalas jau bijušas?
— Nē, — viņš atbild un piece]as. — Atvaino, Mici. — Kad durvis aiz viņa ir aizvērušās, viņš sāk skriet.
Viņš zvana.
— Hallo, Irēne!
— Jā, mīlulīt? Vai tad jau ir beigas? Es tik drīz vēl nebūšu saposusies.
Viņš steidzīgi paziņo, ko nupat dzirdējis. Tad viņš piebilst:
— Es baidos, ka mēs šodien nevarēsim satikties.
— Protams, ne. Cerams, nebūs nekas ļauns. Vai mazajai masalas jau bijušas?
— Nē, — viņš nepacietīgi atbild. — Es tev piezvanīšu rīt no rīta. — Tad viņš nokar klausuli.
Atskan zvans. Starpbrīdis beidzies. Opera un dzīve rit tālāk.
Beidzot opera ir galā. Rotenturma ielā diriģents drāžas pa kāpnēm augšā. Rēzija viņu ielaiž. Viņai vēl galvā cepure, jo viņa ir bijusi dežurējošā aptiekā.
Ārsts sēž pie gultas.
— Nu kā ir? — tēvs čukstus jautā.
— Ne visai labi, — atbild ārsts. — Bet jūs mierīgi varat runāt skaļi. Es viņai izdarīju iešļircinājumu.
Lotiņa guļ spilvenos sarkana kā vēzis un smagi elpo. Sejā viņai lasāmas ciešanas, it kā mākslīgais miegs, ko sagādājis vecais ārsts, viņai darītu sāpes.