— Masalas?
— Nekas tamlīdzīgs, — rūc ārsts.
Rēzija ienāk istabā un norij asaras.
— Nu, noņemiet taču beidzot cepuri! — diriģents nervozi saka.
— Ak jā, protams! Atvainojiet! — Viņa noņem cepuri un tur rokā.
Mājas ārsts abus jautājoši uzlūko.
— Bērns acīmredzot pārdzīvo kādu smagu garīgu krīzi, — viņš ieminas. — Jūs par to zināt? Nē? Vai jums vismaz ir kāda nojauta?
Rēzija saka:
— Es tiešām nezinu, vai tam ir kāds sakars, bet... Šodien pēcpusdienā viņa izgāja. Tāpēc ka viņai ar kādu vajadzēja runāt. Un pirms aiziešanas viņa jautāja, kā vislabāk nokļūt Kobencla alejā.
— Kobencla alejā? — vaicā ārsts un paskatās uz diriģentu.
Palfijs ātri iziet blakus istabā un piezvana.
— Vai šodien pēcpusdienā Luīze bija pie tevis?
— Jā, — atsaucas sievietes balss. — Bet kāpēc viņa tev to stāsta?
Uz to viņš neatbild, bet jautā tālāk:
— Un ko viņa gribēja?
Gerlahas jaunkundze saīgusi iesmejas.
— To lai viņa pati tev pastāsta!
— Lūdzu, atbildi!
Laime, ka viņa neredz diriģenta seju!
— Taisnību sakot, viņa atnāca, lai man aizliegtu kļūt par tavu sievu, — Irēne aizkaitināta atbild.
Viņš kaut ko nomurmina un noliek klausuli.
— Kas tad viņai kait? — Gerlahas jaunkundze jautā. Tad viņa pamana, ka saruna pārtraukta. — Zvērēns tāds! — viņa pusbalsī saka. — Cīnās visiem līdzekļiem. Liekas gultā un tēlo slimu!
Ārsts atvadās un dod vēl dažus norādījumus. Diriģents viņu pie durvīm aiztur.
— Kas bērnam kait?
— Nervu drudzis. Es rīt no rīta atkal pienākšu. Ar labu nakti! — Diriģents ieiet bērnistabā, apsēžas pie gultas un saka Rēzijai: — Jūs varat būt brīva! Ejiet gulēt!
— Bet ir taču labāk...
Viņš to uzlūko.
Viņa aiziet. Vēl arvien viņai rokā ir cepure.
Diriģents glāsta mazo, karsto sejiņu. Bērns drudža miegā satrūkstas un strauji pagriežas uz sāniem.
Tēvs pārlaiž skatienu istabai. Uz pults sēdekļa guļ sakravāta skolas soma. Turpat blakus sēž Kristele, lelle.
Nu viņš sēž tumsā un glāsta lelli kā bērnu. Tādu bērnu, kurš nebīstas no viņa rokas.
Devītā nodaļa
«Minhenes Ilustrētā» žurnāla galvenais redaktors doktors Bernavs nopūšas:
— Klusais laiks, mana mīļā! Kur lai mēs ņemam aktuālu titulbildi un pie tam nezogam?
Kernera kundze, kas stāv pie viņa rakstāmgalda, saka:
— «Jaunā prese» ir atsūtījusi jaunās peldēšanas meistares fotouzņēmumus...
— Vai viņa ir glīta?
Jaunā sieviete pasmaida.
— Peldēšanai pietiekoši.
Doktors Bernavs bezcerīgi atmet ar roku. Tad viņš kaut ko meklē uz sava galda.
— Es taču nesen no kāda jocīga lauku fotogrāfa saņēmu uzņēmumus. Tur bija nobildēti dvīņi! — Viņš rokas pa aktu vākiem un avīzēm. — Burvīgu, mazu meitenīšu pāris! Nu pilnīgi vienādas! Ei, kur jūs man esat palikuši, mazie sievišķīši? Tādi joki lasītājiem vienmēr patīk. Klāt pieliksim piemērotu parakstu. Ja nav nekā aktuāla, tad lai ir jauki dvīnīši! Nu beidzot! — Viņš ir atradis aploksni ar fotouzņēmumiem, apskata tos un atzinīgi pamāj. — Būs darīts, Kernera kundze! — Viņš tai pasniedz fotogrāfijas. Pēc brīža doktors Bernavs beidzot paceļ uz augšu acis, jo viņa līdzstrādniece neko nesaka, — Kas tad nu! — viņš iesaucas. — Kernere, jūs stāvat kā Lata sieva, kas pārvērsta sālsstabā. Atjēdzieties! Vai jums nelabi?
— Mazliet, doktora kungs! — Viņas balss dreb, — Nu jau ir atkal labāk. — Viņa skatās uz fotogrāfijām. Izlasa nosūtītāju: «Jozefs Eipeldauers, fotogrāfs Ezerkalnos pie Kalnezera.>
Galvā viņai viss griežas.
— Izmeklējiet piemērotāko bildi un saceriet parakstu, lai mūsu lasītāji dabū sirsnīgi pasmieties! Jūs jau to lieliski protat!
— Varbūt tomēr labāk mums tās neievietot? — viņa dzird sevi sakām.
— Un kādēļ gan ne, cienītā kolēģe?
— Es šos uzņēmumus neatzīstu par īstiem.
— Kopā sakopēti, vai? — doktors Bernavs smejas. — Te nu jūs noteikti parādāt Eipeldauera kungam par daudz goda. Tik slīpēts viņš nav. Tātad ātri pie darba, dārgā kundze! Parakstam vēl laiks līdz rītam. Tekstu es dabūšu izlasīt, pirms jūs to nodosiet salikšanai. — Viņš pamāj ar galvu un noliecas pār citu darbu.
Viņa aiztaustās līdz savai istabai, atkrīt atzveltnes krēslā, noliek sev priekšā fotogrāfijas un spiež rokas pie deniņiem.
Domas viņas galvā griežas kā karuselis. Viņas abi bērni! Bērnu vasaras nometne? Brīvdienas! Protams! Bet kāpēc gan Lotiņa nav nekā par to stāstījusi? Kāpēc Lotiņa bildes neatveda līdzi? Kad abas meitenes fotografējās, viņas taču to nedarīja bez nodoma. Viņas būs atklājušas, ka ir māsas! Un tad būs apņēmušās nekā par to neteikt. To jau var arī saprast, jā, tiešām gan. Ai, cik viņas līdzīgas! Pat ne daudzinātā mātes acs... Ak, jūs manas abas, abas, abas mīlulītes!
Ja tagad doktors Bernavs pabāztu pa durvīm galvu, viņš ieraudzītu laimes un sāpju pārņemtu seju, pār kuru līst asaras — asaras, kas liek pagurt sirdij, it kā caur acīm izplūstu pati dzīvība.
Laimīgā kārtā doktors Bernavs nepabāž pa durvīm galvu.
Kernera kundze pūlas savaldīties. Tieši tagad jātur galva augšā! Kas gan var notikt? Kas notiks, kam jānotiek? Jārunā ar Lotiņu.
Mātei pārskrien ledainas tirpas. Kāda doma kā neredzama roka rausta viņas ķermeni šurp un turp.
Vai tā vispār ir Lote, ar ko viņa grib runāt?
Kernera kundze ir atnākusi pie Linnekogelas jaunkundzes — skolotājas dzīvoklī.