— Šoreiz neko, — atbild audzinātāja. — Ir tikai...
Viņa uzmanīgi atver durvis un pasauc:
— Nāciet abas iekšā! Nebīstieties!
Istabā ienāk divas mazas meitenes. Viņas paliek stāvot tālu viena no otras.
— Tad ta joki! — nomurmina virēja.
Kamēr Muteziusa kundze pārsteigta skatās uz bērniem, Ulrikas jaunkundze turpina:
— Jaunās vārds ir Lote Kernere, viņa ir no Minhenes.
— Vai jūs esat radinieces?
Abas meitenes tik tikko manāmi, bet pārliecināti papurina galvu.
— Viņas līdz pat šai dienai viena otru nekad nav redzējušas! — Ulrikas jaunkundze piebilst. — Vai nav dīvaini?
— Kas tur dīvains? — jautā virēja. — Kā viņas var būt redzējušas viena otru? Tak viena ir no Minhenes, otra no Vīnes.
Muteziusa kundze laipni saka:
— Divas meitenes, kas ir tik līdzīgas viena otrai, noteikti kļūs labas draudzenes. Nestāviet taču kā svešinieces, bērni! Nāciet, sniedziet viena otrai roku!
— Nē! — izsaucas Luīze un sakrusto rokas aiz muguras.
Muteziusa kundze parausta plecus, kaut ko pārdomā un beidzot nosaka:
— Varat iet,
Luīze skrien uz durvīm, atrauj tās vaļā un izdrāžas ārā. Lote pakniksē un grib lēnām iziet no istabas.
— Vienu acumirkli, Lotiņ, — ierunājas vadītāja. Viņa atver lielu grāmatu. — Es tūlīt ierakstīšu tavu vārdu. Un kad un kur tu esi dzimusi. Un kā sauc tavus vecākus.
— Man ir tikai māmiņa, — čukst Lote.
Muteziusa kundze iemērc tintnīcā spalvaskātu.
— Nu, vispirms pierakstīsim, kad tu esi dzimusi.
Lote iet pa gaiteni, uzkāpj augšā pa kāpnēm, atver kādas durvis un nonāk skapju istabā.
Viņas koferis vēl nav izkravāts. Viņa sāk izvietot savas kleitas, kreklus, priekšautus un zeķes viņai ierādītajā skapī. Pa atvērto logu ieplūst tāli bērnu smiekli.
Lote tur rokā jaunas sievietes fotogrāfiju. Viņa maigi to aplūko un rūpīgi noglabā zem priekšautiem. Grasīdamās skapi aizslēgt, viņa pēkšņi ierauga durvju iekšpusē spoguli. Nopietni un pētījoši Lote sevi aplūko, it kā redzētu pirmo reizi. Tad ar pēkšņu apņēmību atsviež bizes uz muguras un sabužina matus tā, ka viņas matu cekuls kļūst līdzīgs Luīzes cekulam.
Kaut kur noklaudz durvis. Ātri, kā nedarbos pieķerta, Lote nolaiž rokas.
Luīze ar draudzenēm sēž uz dārza mūra sētas, un virs deguna viņai iegūlusies dusmu krunka.
— Es to neciestu, — saka Trūda, viņas klases biedrene no Vīnes. — Ņem un tik nekaunīgi ierodas ar tavu ģīmi!
— Ko tad lai es daru? — dusmīgi jautā Luīze.
— Saskrāpē to viņai! — ierosina Monika.
— Labāk nokod viņai degunu! — dod padomu Kristīne.
— Uzreiz tiksi vaļā no visām nepatikšanām. — To sacīdama, Kristīne omulīgi šūpo kājas.
— Tā sagandēt brīvdienas! — murmina Luīze, patiesi sarūgtināta.
— Viņa taču nav vainīga, — paskaidro tuklvaidze Stefija.
— Ja kāds ierastos un izskatītos pēc manis... Trūda smejas.
— Tu taču pati tam netici, ka vēl būtu kāds tāds muļķis, kas staigātu pa pasauli ar tādu ģīmi!
Stefija uzmet lūpu. Pārējās meitenes smejas. Pat Luīze sašķoba seju.
Te atskan gongs.
— Barošana! — izsaucas Kristīne. Un meitenes nolec no žoga.
Ēdamzālē Muteziusa kundze saka Ulrikas jaunkundzei: — Nosēdināsim mūsu mazās dubultnieces vienu otrai blakus. Varbūt šāda spēja iejaukšanās līdzēs.
Bērni čalodami plūst zālē. Tiek grūstīti ķeblīši. Dežurējošās meitenes pienes pie galdiem kūpošas zupas bļodas. Citas piepilda šķīvjus, ko tām sniedz pretī.
Ulrikas jaunkundze aiziet Luīzei un Trūdai aiz muguras, viegli uzsit Trūdai uz pleca un saka:
— Apsēdies blakus Hildai Sturmai!
Trūda pagriežas atpakaļ un grib kaut ko atbildēt.
— Bet...
— Bez iebildumiem, jā?
Trūda parausta plecus un, lūpu uzmetusi, pāriet uz citu vietu. Karotes šķind. Vieta blakus Luīzei ir tukša. Tieši jābrīnās, cik daudzus skatienus var sev piesaistīt tukša vieta.
Tad kā uz pavēli visu skatieni pavēršas uz durvīm. Ienākusi Lote.
— Te nu tu beidzot esi! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Nāc, es tev ierādīšu tavu vietu. — Viņa pieved kluso, nopietno bižainīti pie galda. Luīze nepaceļ acis, bet dusmīgi strebj zupu. Lote paklausīgi nosēžas Luīzei blakus un paņem karoti, lai gan viņai ir tāda sajūta, it kā būtu kakls aizžņaugts.
Pārējās meitenītes dziļi ieinteresētas nolūkojas savādajā pārī. Teļš ar divām trim galvām nevarētu būt interesantāks. Resnajai tuklvaidzei Stefijai no lieliem brīnumiem pat mute palikusi vaļā.
Luīze vairs ilgāk nespēj valdīties. Un viņa to arī nemaz negrib. No visa spēka viņa zem galda iesper Lotei.
Lote aiz sāpēm saraujas un cieši sakniebj lūpas.
Pie pieaugušo galda audzinātāja Gerda purina galvu un saka:
— Tas ir neiedomājami! Divas gluži svešas meitenes, un tāda līdzība!
Ulrikas jaunkundze domīgi piebilst: — Varbūt viņas ir astroloģiski dvīņi?
— Kas tie tādi? — jautā Gerdas jaunkundze. — Astroloģiski dvīņi?
— Esot tādi cilvēki, kas izskatoties pilnīgi vienādi, nebūdami pat tāli radinieki. Bet viņi ieradušies pasaulē vienā un tajā pašā sekundē!
Gerdas jaunkundze nomurmina:
— Ā!
Muteziusa kundze piekrītoši pamāj.
— Es reiz lasīju par kādu Londonas drēbnieku, kas izskatījies gluži pēc Anglijas karaļa Edvarda VII. Tik līdzīgs, ka tos abus varētu sajaukt. Vēl jo sevišķi tāpēc, ka drēbnieks nēsājis tādu pašu ķīļbārdiņu. Karalis licis atsaukt šo vīru Bekingemas pilī un ar viņu ilgi sarunājies.
— Un vai abi tiešām bija dzimuši vienā un tajā pašā sekundē?
— Jā. Nejauši to izdevies pilnīgi noteikti konstatēt.
— Un kas notika tālāk? — jautāja Gerda ieinteresēta.
— Drēbniekam uz karaļa vēlēšanos ķīļbārdiņa bija jānodzen.
Kamēr citi smejas, Muteziusa kundze domīgi raugās uz galdu, pie kura sēž abas mazās meitenes. Tad viņa paziņo: