— Tas ir vairāk nekā dīvains jautājums, ko jūs man uzdodat! — Linnekogelas jaunkundze saka. — Vai es uzskatu par iespējamu, ka jūsu meita nav jūsu meita, bet kāda cita meitene? Piedodiet, bet...
— Nē, es neesmu jukusi, — apgalvo Kernera kundze un uzliek uz galda kādu fotogrāfiju.
Linnekogelas jaunkundze aplūko bildi. Tad apmeklētāju. Tad atkal bildi.
— Man ir divas meitas, — apmeklētāja klusu saka. — Otra dzīvo pie mana šķirtā vīra Vīnē. Fotogrāfija pirms dažām stundām gluži nejauši nonāca manās rokās. Es nezināju, ka bērni brīvdienās ir satikušies.
Linnekogelas jaunkundze plāta muti kā zivs bez ūdens. Galvu purinādama, viņa atgrūž fotogrāfiju no sevis projām, it kā baidīdamās, ka tā neiekož. Beidzot viņa jautā:
— Un abas meitenes līdz tam viena par otru nekā nebija zinājušas?
Jaunā sieviete papurina galvu.
— Nē, mans vīrs un es — mēs toreiz tā bijām vienojušies, jo domājām, ka tā ir vislabāk.
— Un arī jūs par vīru un savu otro bērnu nekad nebijāt dzirdējusi?
— Nekad.
— Vai viņš ir atkal apprecējies?
— To es nezinu. Maz ticams. Viņš domāja, ka nav piemērots ģimenes dzīvei.
— Ļoti dīvains gadījums, — skolotāja saka. — Vai tiešām bērniem būtu ienākusi prātā muļķīgā doma samainīties? Kad es sev acu priekšā redzu Lotiņas rakstura pārvērtību un tad vēl rokrakstu, Kernera kundze, rokrakstu! Es to tikko varu aptvert! Bet tas daudz ko izskaidro!
Māte pamāj un stingri lūkojas vienā punktā.
— Neņemiet ļaunā manu atklātību, — Linnekogelas jaunkundze turpina, — es nekad neesmu bijusi precējusies, esmu audzinātāja, un man nav bērnu, bet es vienmēr domāju: sievietes, īstās, precētās, par daudz rēķinās ar saviem vīriem! Patiesībā taču svarīgs ir tikai viens: bērnu laime!
Kernera kundze sāpīgi pasmaida.
— Vai jūs domājat, ka mani bērni ilgā, nelaimīgā laulībā būtu bijuši laimīgi?
Linnekogelas jaunkundze domīgi saka:
— Es jums neko nepārmetu. Jūs vēl šodien esat ļoti jauna. Kad jūs apprecējāties, jūs bijāt tīrais bērns. Visu savu mūžu jūs būsiet jaunāka, nekā es jebkad esmu bijusi. Tas, kas der vienam, citam var būt nederīgs.
Apmeklētāja pieceļas.
— Un ko jūs darīsiet?
— Ja es to zinātu! — jaunā sieviete saka.
Minhenē Luīze stāv pastā pie lodziņa.
— Nē, — nožēlodams saka ierēdnis, kas izsniedz sūtījumus uz pieprasījumu. — Nē, Neaizmirstules jaunkundze, šodien atkal nekā.
Luīze viņu nedroši uzlūko.
— Ko gan tas varētu nozīmēt? — viņa noraizējusies murmina
— Varbūt «neaizmirstule» ir pārvērtusies par «aizmirstuli»? Ierēdnis mēģina jokot.
— Tas nevar būt, — viņa it kā pati sev saka. — Rīt es atkal apjautāšos.
— Laipni lūdzu, — viņš smaidīdams atbild.
Kernera kundze pārnāk mājās. Degoša ziņkāre un saltas bailes cīnās viņas sirdī, tā ka viņai gandrīz vai elpa aizraujas.
Bērns virtuvē steidzīgi rīkojas. Kastroļu vāki klab. Katliņā sautējas gaļa.
— Šodien gan labi smaržo! — māte saka. — Kas tad būs, hm?
— Cūku ribiņas ar skābiem kāpostiem un ceptiem kartupeļiem, — meita lepni atsaucas.
— Cik ātri tu esi iemācījusies vārīt! — māte šķietami nevainīgi saka.
— Patiesi? — mazā priecīgi attrauc. — Es nekad nebūtu domājusi, ka es... — Viņa izbijusies apraujas un iekož sev lūpā. Tagad tikai neuzlūkot māti!
Māte stāv atspiedusies pret durvīm un ir bāla. Bāla kā siena.
Bērns stāv pie atvērtā virtuves skapja un ņem ārā traukus. Šķīvji šķind kā pie zemestrīces.
Te māte ar pūlēm atver muti un saka:
— Luīze!
Blaukš!
Uz grīdas guļ šķīvju lauskas.
Tas Luīzei bija par daudz. Viņas acis ir bailēs ieplešas.
— Luīze! — sieviete vēlreiz atkārto un plaši izpleš rokas.
— Māmiņ!
Bērns kā slīcējs apķeras mātei ap kaklu un sirsnīgi šņukst.
Māte noslīgst uz ceļiem un trīcošām rokām glāsta Luīzi.
— Mans bērns, mans mīļais bērns!
Viņas ir notupušās uz ceļiem starp saplēstajiem šķīvjiem. Uz pavarda sadeg cūku ribiņas. Ož pēc piedegušas gaļas. No kastroļiem šņākdams gāzes liesmās šļakst ūdens.
Sieviete un mazā meitenīte no visa tā nekā nemana. Viņas, kā to dažreiz mēdz teikt, bet kas reti atgadās, neatrodas «šai pasaulē».
Ir aizritējušas stundas. Luīze ir izsūdzējusi grēkus. Un māte tos viņai ir piedevusi. Tā bija gara, visu aptveroša grēksūdze, un tā bija pavisam īsa grēku piedošana — viens skatiens, viens skūpsts — vairāk nekas nebija vajadzīgs.
Tagad viņas sēž uz dīvāna. Bērns cieši, pavisam cieši pieglaudies mātei. Ak, cik tas ir jauki, ka beidzot pateikta patiesība! Luīze jūtas tik viegla, tik viegla kā spalviņa! Jāturas māmiņai cieši klāt, lai vējš neaizpūš.
— Jūs nu gan man esat divas viltīgas sieviņas, — māte saka. Luīze lepni smejas. (Vienu noslēpumu viņa tomēr vēl nav izpaudusi: ka Vīnē, kā Lote noraizējusies rakstīja, pēdējā laikā parādījusies kāda Gerlahas jaunkundze!)
Māte nopūšas.
Luīze norūpējusies viņu uzlūko.
— Nu jā, — māte saka. — Es domāju, ko tagad darīt. Vai mēs varam izlikties, it kā nekas nebūtu noticis?
Luīze noraidoši purina galvu.
— Lotiņa noteikti ļoti ilgojas pēc tevis. Un tu pēc viņas, vai ne, māmiņ?
Māte pamāj.
— Un es arī, — atzīstas mazā. — Pēc Lotiņas un...
— Un pēc tēva, ko?
Luīze pamāj. Steidzīgi un tajā pašā laikā bikli.
— Ja es zinātu, kāpēc Lotiņa vairs neraksta.
— Jā, — murmina māte, — esmu par to ļoti nobažījusies.
Desmitā nodaļa