Lotiņa apātiski guļ gultā. Viņa ir iemigusi. Viņa daudz guļ. «Vājums,» šodien pusdienas laikā bija teicis ārsts Strobls. Diriģenta kungs sēž pie bērna gultas un nopietni lūkojas uz mazo, šauro sejiņu. Dienām ilgi viņš vairs neiziet no istabas. Diriģēšanā viņu atvieto. No bēniņiem viņam nonesta saliekamā gulta. Blakus zvana telefons. Rēzija uz pirkstgaliem ienāk istabā.
— Tālsaruna ar Minheni! — viņa čukst. — Vai jūs varat runāt?
Viņš klusu pieceļas un pamāj viņai palikt pie bērna, kamēr viņš atgriezīsies. Tad viņš iziet blakus istabā. No Minhenes? Kas gan tas varētu būt? Laikam koncertdirekcija Kellers un Ko. Ak, kaut tie liktu viņu mierā!
Viņš paņem klausuli un atsaucas. Tiek savienots.
— Šeit Palfijs!
— Šeit Kernere! — no Minhenes atsaucas sievietes balss.
— Kā? — viņš apjucis jautā. — Kas? Luīzelote?
— Jā! — tālā balss atbild. — Piedod, ka es tev piezvanīju. Bet es esmu noraizējusies par bērnu. Cerams — tas nav slims?
— Ir, — viņš klusu atbild. — Bērns ir slims!
— Ak! — Tālā balss skan ļoti izbijusies. Savilcis pieri grumbās, Palfija kungs jautā:
— Bet es nesaprotu, kā tu...
— Mums bija tāda nojauta, man un — Luīzei!
— Luīzei! — Viņš nervozi iesmejas. Tad viņš samulsis klausās. Klausās un apjūk arvien vairāk. Purina galvu. Uztraukts izlaiž pirkstus cauri matiem.
Tālā sievietes balss steidzīgi pastāsta, ko var pastāstīt milzīgā steigā.
— Vai jūs vēl runājat? — apjautājas centrāles jaunkundze.
— Jā, pie joda! — diriģents kliedz. Zināms, var jau arī iedomāties jucekli, kas valda viņa galvā.
— Kas tad bērnam kait? — jautā viņa šķirtās sievas rūpju nomāktā balss.
— Nervu drudzis, — viņš atbild. — Krīze esot pārvarēta, — ārsts saka. Bet ir ļoti liels fizisks un garīgs nogurums.
— Labs ārsts?
— Nu protams! Ārsts Strobls. Viņš Luīzi pazīst jau no mazotnes. — Vīrietis apjucis iesmejas. — Piedod, tā jau ir Lote. Viņš tātad to nepazīst. — Diriģents nopūšas.
Minhenē nopūšas kāda sieviete. Divi pieaugušie nezina, ko iesākt. Viņu sirdis un mēles ir paralizētas. Un viņu smadzenes, liekas, viņu smadzenes arī.
Šajā nospiedošajā, bīstamajā klusumā ieskanas skaļa bērna balss.
— Tētiņ! Mīļo, mīļo tētiņ! — atskan no tālienes. — Te runā Luīze. Labdien, tētiņ! Vai mēs lai braucam uz Vīni? Steidzoši?
Izšķirošie vārdi ir pateikti. Abu pieaugušo saltā nospiestība kūst kā ledus pavasarī.
— Labdien, Luīziņ! — tēvs ilgu pilns iesaucas. — Tā ir laba doma!
— Vai ne? — Bērns laimīgi smejas.
— Kad tad jūs varat būt šeit? — viņš vaicā.
Tagad atkal atskan jaunās sievietes balss.
— Es tūlīt uzzināšu, cikos rīt atiet pirmais vilciens.
— Lidojiet ar lidmašīnu! — viņš kliedz. — Tad jūs būsiet ātrāk šeit. «Kā gan es tā varēju kliegt?» viņš domā. «Bērnam taču jāguļ!»
Kad Palfijs atgriežas bērnistabā, Rēzija viņam atkal atbrīvo ierasto vietu pie gultas un grib uz pirkstgaliem iziet.
— Rēzij! — viņš čukst.
Viņi abi paliek stāvot.
— Rīt ieradīsies mana sieva.
— Jūsu sieva?
— Cst! Ne tik skaļi! Mana šķirtā sieva, Lotiņas māte.
— Lotiņas?
Viņš smaidīdams atmet ar roku. No kurienes lai viņa to zinātu?
— Luīziņa arī atbrauks!
— Kā tā? Te taču guļ Luīziņa!
Viņš papurina galvu.
— Nē, tā ir viņas dvīņu māsiņa.
— Dvīņu māsiņa? — Diriģenta kunga ģimenes apstākļi sniedzas pāri Rēzijas saprašanai.
— Parūpējieties par to, lai mums būtu ko ēst! Par guļvietām mēs vēl parunāsim.
— Ak tu žē! — viņa murmina, klusu iziedama pa durvīm.
Tēvs skatās uz nogurušo, aizmigušo bērnu, kura mitrā piere spīd. Viņš to uzmanīgi noslauka ar drāniņu.
Šī tātad ir otra mazā meitiņa! Viņa Lotiņa! Kāda gan drosme un gribasspēks bija mājojuši bērnā, iekams viņu pārvarēja slimība un izmisums! No tēva gan viņai šī varonība nav. Bet no kā?
No mātes?
Atkal zvana telefons. Rēzija pabāž istabā galvu:
— Gerlahas jaunkundze! — Palfija kungs nepagriezies noraidoši papurina galvu.
Svarīgu ģimenes apstākļu dēļ Kernera kundze saņem no doktora Bernava atvaļinājumu. Pa telefonu viņa sazinās ar lidostu un patiesi arī dabū divas vietas lidmašīnā nākošās dienas rītam. Tad tiek sakravāts koferis.
Nakts liekas bezgala gara, lai tā būtu cik īsa būdama. Bet arī šķietami bezgalīgās naktis paiet.
Kad otrā rītā mājas ārsts Strobla kungs Peperla pavadībā pienāk pie mājas Rotenturma ielā, tieši tajā brīdī piebrauc taksometrs.
Maza meitenīte izkāpj no mašīnas — un tūlīt Peperls kā apsēsts lec bērnam klāt! Viņš rej, viņš griežas kā vilciņš, viņš smilkst no prieka, viņš atkal lec klāt.
— Labdien, Peperl! Labdien, ārsta kungs!
Ārsta kungs aiz pārsteiguma aizmirst atņemt sveicienu. Pēkšņi viņš pielec, ja arī ne tik graciozi kā viņa Peperls, bērnam klāt un kliedz:
— Vai tu galīgi esi zaudējusi prātu? Tūlīt gultā! Luīze un suns iejoņo vārtos.
Kāda jauna dāma izkāpj no automašīnas.
— Tas bērns grib nomirt, vai? — sašutis kliedz ārsts,
— Viņa nav tas bērns, ko jūs domājat, — jaunā dāma laipni saka. — Tā ir māsa.
Rēzija atver durvis. Ārpuse elsdams stāv Peperls ar kādu bērnu.
— Labdien, Rēzij! — bērns iesaucas un metas ar suni uz bērnistabu.
Izbijusies Rēzija tiem nolūkojas paka] un pārmet krustu.
Tad stenēdams pa kāpnēm svempjas augšā vecais ārsts. Viņš nāk kopā ar ļoti skaistu sievieti, kura nes ceļojuma koferi.