— Kā klājas Lotiņai? — jaunā sieviete steidzīgi jautā.
— Man liekas — mazliet labāk, — Rēzija atbild. — Vai es drīkstu jums parādīt ceļu?
— Pateicos, es zinu! — Un svešā jau ir nozudusi bērnistabā.
— Kad jūs kaut cik būsiet attapusies, — ārsts jautri saka, — jūs man varbūt palīdzēsiet novilkt mēteli. Tikai nesteidzieties!
Rēzija satrūkstas.
— Lūdzu tūkstošreiz piedošanu, — viņa stostās.
— Ar manu vizīti jau šodien nav nekāda steiga, — viņš pacietīgi paskaidro.
— Māmiņ! — čukst Lote. Viņas acis, lielas un spožas, pievērstas mātei kā kādai gleznai no sapņu un burvību pasaules. Jaunā sieviete klusēdama glāsta bērna karsto roku. Viņa nometas pie gultas uz ceļiem un maigi apkampj drebošo būtni.
Luīze zibenīgi ātri palūkojas uz tēvu, kas stāv pie loga. Tad viņa rosās ap Lotiņas spilveniem, uzbužina tos, apgriež uz otru pusi, kārtodama parausta palagu. Tagad Luīze ir saimniecīte. Pa šo laiku viņa to ir iemācījusies!
Diriģenta kungs slepus vēro visas trīs. Māti un viņas bērnus. Viņa bērni tie jau, protams, arī ir. Un jaunā māte kādreiz, pirms gadiem, pat bija viņa jaunā sieva. Pagājušas dienas, aizmirstas stundas iznirst viņa acu priekšā. Tas bija sen, sen...
Peperls, kā zibens ķerts, guļ pie gultas kājgaļa un visu laiku skatās no vienas mazās meitenītes uz otru. Pat mazais, melni lakotais purna galiņš neizpratnē šaudās starp abām meitenēm šurp un turp, it kā šaubīdamies, ko nu darīt. Tā samulsināt jauku, bērnus mīlošu suni!
Klauvē.
Četri cilvēki istabā pamostas it kā no savāda nomoda miega. Ienāk ārsta kungs. Kā vienmēr jautrs un mazliet skaļš. Pie gultas viņš apstājas.
— Kā klājas slimniecei?
— Labi, — atbild Lotiņa un vārgi pasmaida.
— Vai mums šodien beidzot ir apetīte? — viņš rūc.
— Ja māmiņa vārīs! — čukst Lotiņa.
Māmiņa pamāj ar galvu un pieiet pie loga.
— Piedod, Ludvig, ka es tikai tagad tev pasaku labdien.
Diriģents spiež viņas roku.
— Es tev ļoti pateicos, ka esi ieradusies.
— Es lūdzu tevi! Tas taču bija pats par sevi saprotams! Bērns...
— Protams, bērns, — viņš atbild. — Un tomēr!
— Tu izskaties tā, it kā dienām ilgi nebūtu gulējis, — viņa vilcinādamās piebilst.
— Gan es to atgūšu. Es baidījos par... par bērnu!
— Tas jau drīz atkal būs vesels, — jaunā sieviete paļāvīgi saka. — Es to jūtu.
Pie gultas sačukstas. Luīze cieši pieliecas Lotiņai pie auss.
— Māmiņa par Gerlahas jaunkundzi nekā nezina. Mēs viņai to arī nekad nedrīkstam teikt.
Lotiņa bailīgi pamāj ar galvu.
Ārsta kungs to nevar būt dzirdējis, viņš pārbauda termometru. Kaut gan tieši ar ausīm viņš uz termometru neskatās. Ja nu viņš tomēr kaut ko būtu sadzirdējis, tad katrā ziņā neliks to ne vismazākā mērā manīt.
— Temperatūra ir gandrīz normāla, — viņš saka. — Ļaunākajam tu esi pāri! Sirsnīgi apsveicu, Luīziņ!
Paldies, ārsta kungs, — īstā Luīze smiedamās atbild.
— Vai varbūt jūs domājat mani? — jautā Lotiņa, piesardzīgi iesmiedamās. Galva tomēr vēl sāp.
— Jūs man esat divas mazas intrigantes, — viņš rūc, — pavisam bīstamas! Pat manu Peperlu esat izvazājušas aiz deguna. — Viņš izstiepj abas rokas un ar katru savu lielo plaukstu maigi pārbrauc vienas meitenes galviņai.
Pēc tam ārsts enerģiski noklepojas, pieceļas un saka:
— Nāc, Peperl, taisies vaļā no abiem blēdīgajiem sievišķiem!
Peperls atvadoties pavicina asti. Tad viņš pieglaužas ārsta platajām bikšu starām tieši tajā brīdī, kad padomnieks diriģentam Palfija kungam skaidro:
— Māte ir tādas zāles, ko nevar nopirkt aptiekā! — Viņš pievēršas jaunajai sievietei. — Vai jūs varēsiet palikt tik ilgi, kamēr Luīziņa — ak nē jel! — es domāju, Lotiņa, atkal būs pilnīgi vesela?
— Varēšu, ārsta kungs, un es jau gribētu!
— Tātad, — piebilst vecais kungs, — bijušajam vīra kungam vajadzēs ar to samierināties.
Palfijs paver muti.
— Lai nu paliek, — ārsts izsmejoši saka. — Jūsu mākslinieka sirds, zināms, asiņos. Dzīvoklī tik daudz ļaužu! Bet pacietieties! Drīz jūs būsiet atkal viens.
Mājas ārsts — tas gan šodien nav uz mutes kritis! Durvis viņš atgrūž vaļā tik veikli, ka Rēzija, kas ārpusē klausās, dabū galvā punu. Viņa tur saķērusi sāpošo galvu.
— Piespiediet klāt tīru nazi! — viņš iesaka — ārsts no galvas līdz kājām. — Viss kārtībā! Vērtīgs padoms neko nemaksā!
Pār zemi nolaidies vakars. Arī Vīnē tāpat kā citur. Bērnistabā ir kluss. Luīze guļ. Lote guļ. Miegs viņai atdos veselību.
Kernera kundze un diriģents vēl pirms dažām minūtēm bija sēdējuši blakusistabā. Viņi daudz ko pārrunāja un vēl vairāk noklusēja. Tad viņš piecēlās un teica:
— Tā! Tagad man jāiet. — Turklāt, starp citu, ne bez pamata viņš sev likās mazliet komisks. Ja apdomā, ka blakus istabā guļ divas deviņus gadus vecas meitenītes, kas viņam ir no glītas sievietes, kura stāv viņa priekšā, un viņam pašam kā noraidītam dejas stundu kavalierim jāvācas projām! No sava paša dzīvokļa! Ja vēl tagad, tāpat kā vecajos, labajos laikos, būtu neredzami mājas gari — kā tie gan smietos!
Viņa to pavada līdz ārdurvīm.
Viņš vilcinās.
— Gadījumā, ja kļūtu sliktāk, es būšu studijā.
— Neraizējies, — viņa paļāvīgi saka. — Labāk neaizmirsti, ka tev daudz miega jāatgūst.
Viņš pamāj.
— Ar labu nakti!
Kamēr viņš lēnām kāpj pa kāpnēm zemē, viņa klusu iesaucas:
— Ludvig! — Viņš jautājoši pagriežas atpakaļ.
— Vai tu rīt nāksi brokastīs?
— Nākšu!
Kad Kernera kundze ir aizvērusi durvis un aizlikusi priekšā ķēdi, viņa vēl kādu brīdi domīgi paliek stāvot. Viņš patiesi kļuvis vecāks. Viņš gandrīz izskatās kā īsts vīrs, šis viņas bijušais vīrs!