Tad viņa atmet galvu atpakaļ un mātes rūpībā aiziet apsargāt savu un viņa bērnu miegu.
Stundu vēlāk pie kādas mājas Kerntnera bulvārī no automašīnas izkāpj jauna, eleganta dāma un uzrunā saīgušo durvju sargu.
— Diriģenta kungs? — viņš rūc. — Nezi vai viš ir augše!
— Studijā ir gaisma. Tātad ir. Ņemiet!
Viņa sargam iespiež saujā naudu un aizsteidzas garām uz kāpnēm.
Tas aplūko naudas zīmi un iečāpo atpakaļ savā dzīvoklī.
— Tu? — augšā pie durvīm jautā Ludvigs Palfijs.
— Uzminēji! — dzēlīgi attrauc Irēne Gerlaha un ienāk studijā. Viņa apsēžas, aizkūpina cigareti un nogaidoši raugās diriģentā.
Viņš neko nesaka.
— Kāpēc tu pa tālruni liec teikt, ka neesi runājams? — viņa jautā. — Vai tev liekas, ka tas ir ļoti interesanti?
— Es neesmu licis teikt, ka neesmu runājams.
— Bet?
— Es nebiju spējīgs ar tevi runāt. Es par to nevarēju domāt. Bērns bija smagi slims.
— Bet tagad taču tam klājas labāk. Citādi jau tu būtu Rotenturma ielā.
Viņš pamāj ar galvu.
— Jā, viņai klājas labāk. Bez tam tur ir mana sieva.
— Kas?
— Mana sieva. Mana šķirtā sieva. Viņa šeit ieradās ar otru bērnu.
— Ar otru bērnu? — atbalso jaunā, elegantā dāma.
— Jā, mums ir dvīņi. Vispirms Luīziņa bija pie manis. Bet pēc brīvdienām otra. Taču to es nemaz nebiju ievērojis. Es to zinu tikai kopš vakardienas.
Dāma ļauni smejas.
— To tava šķirtene ir viltīgi izkārtojusi!
— Viņa jau arī to zina tikai kopš vakardienas, — diriģents nepacietīgi piebilst.
Irēne Gerlaha ironiski savelk skaisti nokrāsotās lūpas.
— Pikanta situācija, vai ne? Vienā dzīvoklī ir sieviete, ar kuru tu vairs neesi precējies, otrā cita, ar kuru tu vēl neesi precējies.
Viņu sagrābj niknums.
— Daudz ir tādu dzīvokļu, kuros ir sievietes, ar kurām es vēl neesmu precējies!
— Ā! — Viņa pieceļas. — Asprātīgs tu arī vari būt?
— Piedod, Irēne, esmu nervozs.
— Piedod, Ludvig, es arī.
Blaukš! Durvis ir aizcirtušās, un Gerlahas jaunkundze ir aizgājusi!
Pēc tam kad Palfija kungs kādu laiciņu ir noraudzījies uz durvīm, viņš pieiet pie flīģeļa, pašķirsta savas bērnu operas notis un, izvilkdams kādu nošu lapu, apsēžas pie taustiņiem.
Kādu laiku viņš spēlē no lapas. Nopietnu, vienkāršu kanonu vienā no vecajām baznīcas skaņkārtām. Tad viņš to variē. No doriešu skaņkārtas uz c-mollu. No c-molla uz es-dūru. Un pamazām no parafrāzes izlobās jauna melodija. Tik vienkārša un aizkustinoša melodija, it kā divas mazas meitenītes to dziedātu ar savām gaišajām, skaidrajām bērnu balsīm. Kādā vasarīgā pļavā. Pie vēsa kalnu ezera, kurā spoguļojas zilā debess. Tā debess, kuras saule vienlīdzīgi silda un apspīd visus radījumus, nešķirojot labajos, ļaunajos un tādos, kuriem viss ir vienalga.
Vienpadsmitā nodaļa
Laiks, kas, kā zināms, dziedē brūces, dziedē arī slimības. Lotiņa ir atkal vesela. Viņa atkal nēsā bizes un matu lentes. Un Luīzei, tāpat kā agrāk, ir vaļējas cirtas, un viņa tās purina pēc sirds patikas.
Meitenes palīdz māmiņai un Rēzijai iepirkties un virtuves darbos. Viņas kopā rotaļājas bērnistabā. Viņas kopā dzied, kad Lotiņa vai pat tētiņš sēž pie klavierēm. Viņas apciemo Gabeles kungu blakus dzīvoklī. Vai arī izved ārā Peperlu, kad ārsta kungam ir pieņemšanas stundas. Suns ir samierinājies ar divām Luīziņām, pie kam savu īpašību mīlēt mazas meitenītes
viņš vispirms dubultoja un tad šīs simpātijas sadalīja uz pusēm. Ir jāprot izlīdzēties.
Bet dažreiz, jā, tad māsas bailīgi raugās viena otrai acīs. Kas tagad būs?
Četrpadsmitajā oktobrī abām meitenēm ir dzimšanas diena, Viņas ar vecākiem sēž bērnistabā. Divos svečturos katrā deg pa desmit svecēm. Viņi ēd mājas cepumus un dzer šokolādi. Tētis nospēlē brīnumjauku «Dzimšanas dienas maršu dvīnīšiem». Tad viņš uz klavieru ķebļa apgriežas apkārt un jautā:
— Kāpēc mēs jums galu galā nekā nedrīkstējām dāvināt?
Lotiņa dziļi ievelk elpu un saka:
— Tāpēc, ka mēs vēlamies kaut ko tādu, ko nevar nopirkt!
— Ko tad jūs vēlaties? — jautā māmiņa.
Tagad ir Luīzes kārta dziļi ievilkt elpu. Tad viņa, no uztraukuma drebēdama, paskaidro:
— Lote un es — mēs no jums dzimšanas dienā vēlamies, lai mēs no šī brīža vienmēr drīkstētu palikt kopā! — Beidzot tas ir pateikts!
Vecāki klusē. Lote gluži klusu saka:
— Tad jums visu mūžu mums vairs nekad nekas nebūs jādāvina. Ne uz vienu dzimšanas dienu. Un ne uz vieniem Ziemassvētkiem.
Vecāki vēl aizvien klusē.
— Jūs taču to vismaz varētu pamēģināt! — Luīzei acīs ir asaras. — Mēs noteikti būsim ļoti paklausīgas. Vēl daudz paklausīgākas nekā tagad. Un vispār viss būs daudz, daudz jaukāk!
Lote pamāj.
— To mēs jums apsolām!
— Ar godavārdu un visu citu, — steidzīgi piemetina Luīze.
Tēvs pieceļas no klavieru sēdekļa.
— Vai tev nebūtu nekas pretī, Luīzelote, ja mēs ieietu blakusistabā mazliet parunāties?
— Jā, Ludvig, — atbild viņa šķirtā sieva. Un abi ieiet blakusistabā. Durvis aiz viņiem aizveras.
— Turēsim īkšķus! — uztraukta čukst Luīze. Četras mazas rokas sažņaudz un spiež četrus mazus īkšķīšus. Lote bez skaņas kustina lūpas.