— Vai tu skaiti lūgšanu? — Luīze jautā.
Lote pamāj.
Tad arī Luīze sāk kustināt lūpas.
— Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī visu to, ko tu mums esi devis! — viņa pusbalsī murmina.
Lote neapmierināta purina bizes.
— Tas neder, — viņa nedroši saka. — Bet man nekas cits nenāk prātā. — Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī...
Ja mēs paši par sevi nedomātu, — Palfija kungs blakusistabā saka, visu laiku raudzīdamies grīdā, — tad, bez šaubām, vislabāk būtu, ja bērni vairs netiktu izšķirti.
— Noteikti, — piebilst jaunā sieviete. — Mums viņus nekad nevajadzēja vienu no otra atraut.
Viņš vēl arvien lūkojas grīdā.
— Mums daudz kas jāizlabo. — Viņš nokrekšķinās. — Es tāpēc esmu ar mieru, ka tu — ka tu ņem abus bērnus pie sevis uz Minheni.
Viņa piespiež roku pie sirds.
— Varbūt, — viņš turpina, — tu man atļausi, ka meitenes mani četras nedēļas gadā apciemo? — Kad viņa nekā neatbild, viņš piebilst: — Vai varbūt trīs nedēļas? Vai vismaz divas nedēļas? Jo, kaut gan tu man neticēsi, abi bērni man ir ļoti mīļi.
— Kāpēc lai es tev neticētu? — viņš dzird sievu sakām.
Viņš parausta plecus.
— Es to pārāk maz esmu pierādījis!
— Tomēr! Pie Lotiņas slimības gultas, — viņa saka. — Un kā tu zini, ka abi bērni kļūtu laimīgi, kā mēs to vēlētos, ja viņi uzaugtu bez tēva?
— Bez tevis tas ne tik neietu!
Ak, Ludvig, vai tu patiešām neesi pamanījis, pēc kā bērni ilgojas un ko viņi tikai nav uzdrīkstējušies izteikt?
Protams, es esmu to ievērojis! — Viņš pieiet pie loga.
— Protams, es zinu, ko viņi grib! — Viņš nepacietīgi rausta loga aizvirtni. — Viņi grib, lai arī tu un es paliekam kopā!
— Tēvu un māti viņi grib, mūsu bērni! Vai tas ir daudz prasīts? — jaunā sieviete pētījoši jautā.
— Nē! Bet ir arī pieticīgas vēlēšanās, kas nav izpildāmas! Viņš stāv pie loga kā zēns, kas ielikts kaktā un aiz spīta vairs negrib nākt ārā.
— Kāpēc nav izpildāmas?
Pārsteigts viņš apgriežas.
— To tu man jautā? Pēc visa, kas ir bijis?
Viņa to nopietni uzlūko un pamāj ar galvu — tik tikko manāmi. Tad viņa saka:
— Jā, pēc visa, kas ir bijis!
Luīze stāv pie durvīm, vienu aci piespiedusi atslēgas caurumam. Lote stāv turpat blakus un tur abas mazās dūrītes, īkšķus žņaudzīdama, tālu nost no sevis.
— Ā! Ā! Ā! — murmina Luīze. — Tētiņš skūpsta māmiņu! Lotiņa gluži pretēji savam paradumam strauji pagrūž māsu sānis un savukārt palūr pa atslēgas caurumu.
— Nu? — jautā Luīze. — Vēl vienmēr?
— Nē, — čukst Lotiņa un starojoša izslejas. — Tagad māmiņa skūpsta tētiņu!
Un dvīņu māsiņas gavilēdamas apskaujas.
Divpadsmitā nodaļa
Benno Gravundera kungs, vecs, pieredzējis Vīnes pirmā iecirkņa dzimtsarakstu nodaļas darbinieks, slēdz kādas laulības, kas viņu, par spīti visai pieredzei, tomēr brīžiem it kā izsit no sliedēm. Līgava ir līgavaiņa šķirtā sieva. Abas viena otrai briesmīgi līdzīgās desmitgadīgās meitenes ir līgavas un līgavaiņa bērni. Viens laulību liecinieks, kāds gleznotājs, vārdā Antons Gabele, ir bez kaklasaites. Toties otrajam lieciniekam, kādam padomniekam profesoram doktoram Stroblam, ir suns! Un suns priekšistabā, kur tam īstenībā bija jāpaliek, sataisīja tādu traci, ka vajadzēja viņu vest iekšā un atļaut viņam piedalīties laulībās! Suns par laulību liecinieku!
Nē, tas ir kas nedzirdēts!
Lotiņa un Luīze godbijīgi sēž savos krēslos un ir laimīgas kā pasakā. Un viņas ir ne tikai laimīgas, bet arī lepnas, varen lepnas. Jo pašas ir šīs brīnišķīgās, neaptveramās laimes vaininieces. Kas gan būtu noticis ar nabaga vecākiem, ja nebūtu bijuši bērni, ko?
Redziet, kā! Un nebija jau tas arī tik viegli — visā slepenībā tēlot likteni! Piedzīvojumi, asaras, bailes, izmisums, slimība — nekas viņām netika aiztaupīts, itin nekas!...
Pēc laulību ceremonijas Gabeles kungs sačukstas ar Palfija kungu. Pēc tam abi mākslinieki slepeni samirkšķinās. Bet, par ko viņi sačukstas un samirkšķinās, to zina tikai viņi paši un neviens cits.
Šķirtene Palfija, jaunlaulātā Palfija, savu veco un jauno kungu un pavēlnieku dzirdēja tikai nomurminām: «Vēl par agru?» Tad, pagriezies pret sievu, viņš vienkārši turpina:
— Man ir laba ideja. Zini ko? Mēs vispirms aizbrauksim uz skolu un pieteiksim Loti.
— Loti? Bet Lote jau nedēļām ilgi... Piedod, tev, protams, taisnība!
Diriģenta kungs maigi uzlūko diriģenta kundzi.
— Es domāju gan.
Kiliāna kungs, meiteņu skolas direktors, ir patiesi izbrīnījies, kad diriģents Palfijs ar sievu piesaka otru meitu, kura uz mata līdzinās pirmajai. Bet kā vecs skolotājs viņš ir pieredzējis daudz ko tādu, kas nav bijis mazāk dīvains, un tā galu galā viņš atkal atgūst mieru.
Pēc tam, kad jaunā skolniece pēc visiem likumiem ir ievesta lielā grāmatā, viņš omulīgi atlaižas rakstāmgalda krēslā un saka:
— Kā jauns palīgskolotājs es reiz kaut ko piedzīvoju, tas man jums un abām meitenītēm jāpastāsta! Ap lieldienām manā klasē ieradās jauns zēns. Kāds nabadzīgs zēns, bet ļoti kārtīgs un, kā es drīz vien ievēroju, ļoti uzcītīgs. Mācības viņam veicās labi. Aritmētikā īsā laikā viņš pat bija par visiem labākais. Tas ir: ne vienmēr! Sākumā es pie sevis prātoju: «Kas zina, kāds gan tam iemesls!» Bet vēlāk nodomāju: «Tas taču savādi! Dažreiz viņš rēķina kā pa diedziņu un neielaiž nevienu vienīgu kļūdu, citas reizes viņam iet gausāk un bez tam ar kļūdām!»