Skolas direktora kungs uz brīdi apklust un labsirdīgi pamirkšķina Luīzei un Lotei.
— Beidzot es izgudroju īpašu metodi. Piezīmju grāmatiņā es atzīmēju, kad zēns bija rēķinājis labi un kad slikti. Un te nu atklājās kaut kas pavisam traks. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās viņš rēķināja labi, otrdienās, ceturtdienās un sestdienās — slikti.
— Nē, tas nu ir gan kaut kas! — Palfija kungs saka. Un abas mazās meitenes ziņkārīgi grozās savos krēslos.
— Sešas nedēļas es to vēroju. Nekad tas nemainījās. Pirmdienās, trešdienās, piektdienās — labi! Otrdienās, ceturtdienās, sestdienās — slikti! Kādu vakaru es devos pie vecākiem uz māju un pastāstīju viņiem savu mīklaino novērojumu. Viņi skatījās viens uz otru — pa pusei apjukuši, pa pusei uzjautrināti, un tad vīrs teica: «Tas, ko skolotāja kungs novērojis, ir pa daļai taisnība.» Tad viņš ar diviem pirkstiem pasvilpa. Un tūlīt no blakusistabas izskrēja divi zēni. Divi viena auguma un arī citādi pilnīgi vienādi zēni. «Viņi ir dvīņi,» ierunājās sieva. «Zeps ir labais rēķinātājs, Tonijs ir tas otrs!» Kad es biju kaut cik attapies, es jautāju: «Jā, mīļie cilvēki, kāpēc tad jūs abus nesūtāt skolā?» Un tēvs man atbildēja: «Mēs esam trūcīgi, skolotāja kungs. Zēniem par abiem ir tikai viens labs uzvalks.»
Palfiju laulātais pāris smejas. Kiliāna kungs smaida. Luīziņa iesaucas:
— Tā tik ir ideja! Tā mēs arī darīsim!
Kiliāna kungs padraud ar pirkstu.
— Pamēģiniet tikai. — Gestneres jaunkundzei un Brukbauras jaunkundzei jau tāpat būs pietiekami grūti jūs vienu no otras atšķirt.
— It īpaši, — sajūsmināta piebilst Luīze, — kad mēs vienādi sakārtosim matus un samainīsimies vietām.
Direktors sasit virs galvas plaukstas un vispār izliekas, it ka būtu tuvu izmisumam.
Briesmīgi! — viņš saka. — Un kā tas vēl būs kādreiz vēlāk, kad jūs būsiet jaunas dāmas un kāds jūs gribēs precēt?
— Ta kā mēs izskatāmies vienādas, — domīgi ieminas Lotiņa, — mēs iepatiksimies vienam un tam pašam vīrietim!
— Un arī mums noteikti patiks viens un tas pats! — iesaucas Luīze. — Tad mēs gluži vienkārši precēsim viņu abas! Tā būs vislabāk! Pirmdienās, trešdienās un piektdienās es būšu viņa sieva. Un otrdienās, ceturtdienās un sestdienās būs Lotiņas kārta!
— Un, ja gadījumā viņš jums neliks rēķināt, viņš vispār nemanīs, ka viņam ir divas sievas, — diriģenta kungs smiedamies saka.
Direktors Kiliāna kungs pieceļas.
— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi piebilst.
Palfija kundze smaida.
— Viens labums tādam sadalījumam tomēr ir! Svētdienās viņš būs brīvs!
Kad jaunizceptais, pareizāk, atkalizceptais laulātais pāris ar dvīņiem iet pāri skolas pagalmam, ir tieši brokastu starpbrīdis. Drūzmējas un grūstās simtiem mazu meiteņu. Luīze un Lote tiek neticīgi apbrīnotas.
Beidzot Trūdai izdodas izspiesties līdz dvīņiem. Smagi elpodama, viņa skatās no vienas uz otru.
— Kas tad tas! — viņa saka. Tad viņa aizvainota griežas pie Luīzes: — Vispirms tu man aizliedz še skolā par to runāt, un tagad jūs gluži vienkārši ierodaties!
— Es tev to aizliedzu, — izlabo Lote.
— Tagad tu to mierīgi vari pastāstīt visiem, — Luīze laipni paziņo. — No rītdienas mēs nāksim abas!
Tad Palfija kungs kā ledlauzis spiežas cauri pūlim un izvada savu ģimeni pa skolas vārtiem ārā. Bet Trūda pa to laiku kļūst par vispārējās ziņkāres upuri. Viņa tiek uzstumta pīlādža kokā. Šeit no augšas viņa pastāsta ziņkārīgajam meiteņu pūlim visu, ko zina.
Zvans. Starpbrīdis beidzies. Vismaz tā vajadzētu domāt.
Skolotājas ieiet klasēs. Klases ir tukšas. Skolotājas pieiet pie logiem un sašutušas raugās lejup skolas pagalmā. Skolas pagalms ir pārpildīts. Skolotājas ielaužas direktora kabinetā, lai visas kopā sūdzētos.
— Atsēdieties, cienītās dāmas! — viņš saka. — Skolas apkalpotājs man nupat ienesa «Minhenes Ilustrētā» jauno numuru. Titullapa var ļoti interesēt mūsu skolu. Vai es drīkstu lūgt, Brukbauras jaunkundze? — Viņš tai pasniedz žurnālu.
Un nu arī skolotājas, tāpat kā mazās meitenes skolas pagalmā, aizmirst, ka starpbrīdis jau sen beidzies.
Irēne Gerlahas jaunkundze eleganta kā vienmēr stāv operas tuvumā un samulsusi skatās «Minhenes Ilustrētā» titullapā, uz kuras redzamas divas mazas meitenītes ar biželēm. Kad viņa paceļ uz augšu acis, viņa raugās vēl ciešāk. Jo ielu krustojumā pietur taksometrs un taksometrā sēž divas mazas meitenītes ar kādu kungu, ko viņa ir labi pazinusi, un kādu dāmu, ar kuru viņa nekad negribētu iepazīties.
Lote iekniebj māsai.
— Tā, lūk, tur!
— Au-a! Kas tad?
Lote tik tikko dzirdami čukst:
— Gerlahas jaunkundze!
— Kur?
— Pa labi! Tā ar to lielo cepuri. Un ar laikrakstu rokā! — Luīze pašķielē uz eleganto dāmu. Vismīļāk viņa tai triumfējoši parādītu mēli.
— Kas jums abām ir?
Sasodīts — nu māmiņa tomēr kaut ko ir pamanījusi!
Te, par laimi, no automobiļa, kas gaida blakus taksometram, izliecas kāda cienījama veca dāma. Viņa sniedz māmiņai ilustrētu žurnālu un smaidīdama saka:
— Vai drīkstu jums pasniegt piemērotu dāvanu?
Palfija kundze paņem «Ilustrēto», ierauga titulbildi, smaidot pateicas un sniedz žurnālu savam vīram.
Automobiļi sāk kustēties. Veca dāma atvadoties māj.
Bērni uzrāpjas uz sēdekļa blakus tētiņam un apbrīno titulbildi.
— Ak, šis Eipeldauera kungs! — izsaucas Luīze. — Mūs tā iegāzt!
— Mēs taču domājām, ka esam saplēsušas visus fotouzņēmumus! — saka Lote.
— Viņam taču ir negatīvi! — māmiņa paskaidro. — Tā viņš vēl var nokopēt simtiem bilžu.