— Cik labi, ka viņš jūs piešmauca, — tēvs spriež. — Bez viņa māmiņa nekad nebūtu uzzinājusi jūsu noslēpumu. Un bez viņa šodien nebūtu kāzu.
Luīze pēkšņi apgriežas un palūkojas atpakaļ uz operu. Bet no Gerlahas jaunkundzes nav vairs ne vēsts.
Lote māmiņai saka:
— Mēs uzrakstīsim Eipeldauera kungam vēstuli un pateiksimies viņam.
Atkalizceptais jaunais pāris ar dvīņiem kāpj augšā pa kāpnēm Rotenturma ielā. Atvērtajās durvīs jau gaida Rēzija savā svētdienas tērpā, smaida pār visu plato zemnieces ģīmi un pasniedz jaunajai sievai lielu puķu pušķi.
— Es jums ļoti pateicos, Rēzij, — jaunā sieva saka. — Un es priecājos, ka jūs gribat pie mums palikt!
Rēzija pamāj ar galvu kā lelle no leļļu teātra, tikpat enerģiski un tikpat stīvi. Tad viņa stomīdamās paskaidro:
— Man jau vajadzēja atpakaļ uz mājām. Pie tēva kunga. Bet man Lotiņas jaunkundzīte tik dikti mīļa!
Diriģenta kungs smejas: — Pret mums trim pārējiem jūs sevišķi pieklājīga neesat, Rēzij!
Rēzija bezpalīdzīgi parausta plecus.
Bet Palfija kundze izlīdzinoši iejaucas.
— Mēs taču nevaram mūžīgi stāvēt kāpņu telpā!
— Laipni lūdzu! — Rēzija atrauj durvis.
— Vienu acumirkli! — diriģenta kungs omulīgi saka. — Man vispirms jāieiet otrajā dzīvoklī!
Visi, izņemot viņu pašu, sastingst. Jau kāzu dienā viņš atkal grib iet uz studiju Kerntnera bulvārī! (Nē, Rēzija gan nemaz nesastingst. Viņa drīzāk klusu pie sevis smejas!)
Palfija kungs pieiet pie Gabeles kunga dzīvokļa durvīm, izvelk no kabatas atslēgu un vienā mierā atslēdz.
Lotiņa pieskrien pie viņa. Pie durvīm ir piestiprināta jauna plāksnīte, un uz jaunās plāksnītes skaidri lasāms: Palfijs.
— Ak, tētiņ! — viņa bezgala laimīga izsaucas.
Te jau arī Luīze stāv viņai blakus, izlasa plāksnīti, saķer māsu aiz apkakles un aiz prieka sāk ar viņu diet. Vecās koka kāpnes līgojas visos stūros.
— Nu pietiek, — diriģenta kungs beidzot iesaucas. — Tagad labi aši ar Rēziju uz virtuvi un palīdziet viņai! — Viņš paskatās pulkstenī. — Pa to laiku es māmiņai izrādīšu savu dzīvokli.
Un pēc pusstundas mēs ēdīsim. Kad būs tik tālu, piezvaniet. Viņš saņem aiz rokas jauno sievu.
Pie pretējām durvīm Luīze pakniksē un saka:
— Uz labu kaimiņu satikšanu, diriģenta kungs!
Jaunā sieva noņem cepuri un novelk mēteli.
— Kāds pārsteigums! — viņa klusu ierunājas.
— Patīkams pārsteigums? — viņš vaicā. Viņa pamāj.
— Tā jau sen bija Lotiņas vēlēšanās, pirms tā kļuva arī manējā, — viņš vilcinādamies stāsta. — Gabele visos sīkumos izstrādāja kaujas plānu un nokārtoja mēbeļu pārvešanu.
— Tad tāpēc mums vispirms vajadzēja braukt uz skolu?
— Jā. Flīģeļa transports mazliet ieilga.
Viņi ieiet darbistabā. Uz flīģeļa stāv no rakstāmgalda atvilktnes augšāmcēlusies jaunas sievietes fotogrāfija no kāda pagājuša, neaizmirstama laika. Viņš apliek sievai apkārt roku.
— Trešajā stāvā pa kreisi mēs būsim laimīgi četratā un trešajā stāvā pa labi — es viens pats, bet ar jums aiz sienas.
— Tik daudz laimes! — Viņa tam pieglaužas.
— Katrā ziņā vairāk, nekā mēs to pelnām, — viņš nopietni saka. — Bet ne vairāk, kā mēs spējam panest.
— Es nekad nebūtu ticējusi, ka kaut kas tāds ir iespējams.
— Kas?
— Ka zaudētu laimi var atgūt — tāpat kā nokavētu mācību stundu.
Viņš rāda uz kādu bildi pie sienas. No rāmja uz vecākiem raugās Gabeles zīmēta, maza, nopietna bērna sejiņa.
— Par katru mūsu jaunās laimes sekundi, — viņš saka, — mums jāpateicas mūsu bērniem.
Luīze, aizsējusi priekšautu, stāv uz krēsla un ar spraudītēm piestiprina Pie sienas «Minhenes Ilustrētā» titullapu.
— Skaisti. — Rēzija godbijīgi saka.
Lotiņa tāpat virtuves priekšautā čakli rosās ap pavardu.
Rēzija izslauka sev no acu kaktiņa asaru, klusu pašņaukājas un tad vaicā, vēl arvien stāvēdama fotogrāfijas priekšā:
— Kura tad no abām jūs katra esat?
Mazās meitenes apjukušas viena otru uzlūko. Tad viņas skatās uz piesprausto fotogrāfiju. Tad no jauna viena uz otru.
— Ak tā... — Lotiņa nedroši iesāk.
— Es, liekas, sēdēju pa kreisi, kad Eipeldauera kungs knipsēja, — Luīze domīgi saka.
Lote neticīgi purina galvu.
— Nē, es sēdēju pa kreisi. Vai arī?
— Jā, jūs jau nu pašas nezināt, kura katra esat! — visā balsī kliedz Rēzija un sāk smieties.
— Nē, mēs tiešām nezinām, — sajūsmināta iesaucas Luīze. Un nu smejas visas trīs tā, ka viņu smiekli ielaužas blakus dzīvoklī. Tur jaunā sieva gandrīz vai izbijusies vaicā:
— Vai šādā troksnī tu varēsi strādāt?
Viņš pieiet pie flīģeļa un, paceldams vāku, saka:
— Tikai šādā troksnī! — Un, kad blakus dzīvoklī smiekli sāk norimt, viņš spēlē savai sievai priekšā duetu es-dūrā no bērnu operas, mūzika aizskan līdz kaimiņu dzīvokļa virtuvei. Tur visas trīs rīkojas tik klusu, cik klusu vien iespējams.
Kad dziesma ir izskanējusi, Lotiņa kautri jautā:
— Kā tas galu galā ir, Rēzij? Tagad, kad tētiņš un māmiņa ir atkal ar mums kopā, Luīzei un man taču vēl var būt māsiņas un brālīši?
— Jā — zināms! — Rēzija pārliecināti saka. — Vai tad jūs tādus vēlaties?
— Protams, — Luīze enerģiski atbild.
— Puikas vai meitenes? — interesējas Rēzija.
— Puikas un meitenes! — Lote saka. Bet Luīze no visas sirds iesaucas:
— Un tikai dvīņus!
Erich Kastner DAS DOPPELTE LOTTCHEN Altberliner Verlag Lucie Groszer
DIVAS LOTIŅAS
Ērihs Kestners