— Lotes Kerneres gulta stāvēs blakus Luīzes Pallijas gultai. Viņām būs jāpierod vienai pie otras.
Ir nakts. Visi bērni guļ. Izņemot divus. Šie divi ir pagriezuši viens otram muguru un izliekas cieši aizmiguši, īstenībā viņi guļ vaļējām acīm un raugās tukšumā.
Luīze dusmīgi skatās uz sudrabotajiem gredzeniem, kādus uz viņas gultas izveidojis mēness. Pēkšņi viņa sāk ausīties. Viņa dzird klusas, ar pūlēm aizturētas raudas.
Lote spiež rokas mutei priekšā. Ko tad māte atvadoties bija teikusi? «Es tik ļoti priecājos, ka tu dažas nedēļas būsi kopā ar daudziem priecīgiem bērniem! Tu savam vecumam esi par nopietnu, Lotiņ. Pārāk nopietna. Es zinu — tu neesi vainīga. Vainīga esmu es. Mans darbs. Esmu par maz mājās. Pārnāku nogurusi. Un tu pa to laiku neesi vis rotaļājusies kā citi bērni, bet gan mazgājusi, vārījusi ēdienu, klājusi galdu. Tad nu atgriezies, lūdzu, ar tūkstoš smieklu krunciņām, mana saimniecīte!»
Un te nu viņa guļ svešumā blakus dusmīgai meitenei, kas viņu ienīst, tāpēc ka viņa izskatās tai līdzīga. Lote klusu nopūšas. Te lai cilvēks iegūst smieklu krunciņas! Viņa tik tikko dzirdami šņukst.
Pēkšņi kāda maza, sveša roka neveikli noglāsta viņas matus. Lotiņa vai sastingst no bailēm. No bailēm? Luīzes roka turpina bikli glāstīt.
Pa lielo guļamtelpas logu skatās mēness un ir varen izbrīnījies. Tur blakus guļ divas mazas meitenes, kas neuzdrošinās viena otru uzlūkot, un viena no tām, tā, kura tikko kā bija raudājusi, ar roku uzmanīgi sniedzas pēc glāstītājas rokas.
«Viss kārtībā,» domā vecais, sudrabotais mēness, «Tagad es varu mierīgi norietēt!» Un viņš to arī dara.
Otrā nodaļa
Pat Ulrikas jaunkundze ir kaut ko nojautusi.
Vai pamiers starp abām meitenēm bija drošs un ilgstošs? Turklāt noslēgts bez pārrunām, bez vārdiem? Es gribētu tam ticēt. Bet no pamiera līdz mieram ir tālu. Arī bērniem. Vai par to jāšaubās?
Viņas neuzdrošinājās viena otru uzlūkot, kad abas otrā rītā pamodās, kad garajos, baltajos naktskreklos skrēja uz mazgāšanās telpu, kad pie blakus skapjiem ģērbās, kad uz blakus krēsliem sēdēja pie piena brokastīm un kad, dziesmas dziedādamas, viena otrai līdzās skraidīja gar ezeru un vēlāk ar audzinātājām gāja rotaļās un vija puķu vainadziņus. Tikai vienu vienīgu reizi viņu ašie, šaudīgie skatieni sastapās, bet tūlīt atkal izbijušies slīdēja katrs uz savu pusi.
Ulrikas jaunkundze sēž pļavā un lasa brīnišķīgu romānu, kur katrā lappusē ir runa par mīlu. Brīžiem viņa ļauj grāmatai noslīdēt zemē un sapņaini domā par Rādemahera kungu, inženieri, krustmātes apakšīrnieku; viņa vārds ir Rūdolfs. Ak, Rūdolf!
Pa to laiku Luīze ar draudzenēm spēlē bumbu. Taču ar visu sirdi viņa spēlei nenododas. Bieži viņa lūkojas apkārt, it kā kādu meklētu un nevarētu atrast. Trūda jautā:
— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?
— Nerunā muļķības! — atbild Luīze.
Kristīne pārsteigta viņu uzlūko:
— Kāpēc muļķības? Šķiet, tev bija uz viņu dusmas?
— Es taču nevaru katram, uz ko man ir dusmas, nokost degunu, — vēsi paskaidro Luīze. Un turklāt vēl piebilst: — Bez tam man uz viņu nemaz dusmu nav.
— Bet vakar tev bija gan, — neatlaižas Stefija.
— Un vēl kādas dusmas! — papildina Monika. — Pie vakariņām tu viņai zem galda tā iespēri, ka viņa gandrīz kauca.
— Nu redzi! — ar gandarījumu nosaka Trūda.
Luīza sabožas.
— Ja jūs tūlīt nebeigsiet, — viņa pikti iesaucas, — iesperšu arī jums abām. — To pateikusi, viņa apgriežas un aizskrien.
— Tā jau pati nezina, ko grib, — nosaka Kristīne un parausta plecus.
Lote viena pati sēž pļavā ar puķu vainadziņu galvā un vij vēl otru. Te pār viņas priekšautu pārslīd ēna. Viņa paceļ uz augšu acis.
Priekšā stāv Luīze un apjukusi, nedroši mīņājas no vienas kājas uz otru.
Lotes lūpās ievelkas tik tikko manāms smaids. Tik tikko saskatāms. Īstenībā tikai ar palielināmo stiklu.
Luīze pasmaida pretī.
Lote tur rokās vainadziņu, ko nupat novijusi, un kautri jautā:
— Vai gribi?
Luīze nometas uz ceļiem un dedzīgi saka:
— Jā, bet tikai tad, ja tu man to uzliec galvā.
Lote uzspiež vainadziņu uz Luīzes cirtām. Tad viņa pamāj ar galvu un piebilst:
— Skaisti!
Abas līdzīgās meitenītes nu sēž pļavā blakus, ir gluži vienas, klusē un viena otrai bikli uzsmaida. Tad Luīze dziļi ievelk elpu un jautā:
— Vai tu uz mani vēl dusmojies? Lote papurina galvu.
Luīze skatās zemē un izgrūž:
— Tas nāca tik pēkšņi. Autobuss! Un tad tu! Tādas izbailes!
Lote pamāj.
— Tādas izbailes, — viņa atkārto. Luīze paliecas uz priekšu.
— Īstenībā tas ir ļoti jocīgi, vai ne?
Lote pārsteigta ieskatās viņas nebēdnīgi zibošajās acīs.
— Jocīgi? — Tad klusu iejautajas: — Vai tev ir māsas un brāļi?
— Nav!
— Man arī nav, — saka Lote.
Abas meitenes ir ielavījušās mazgāšanās telpā un stāv liela spoguļa priekšā. Lote ar ķemmi un suku aizrautīgi cenšas saglauzt Luīzes cirtas.
Luīze kliedz «au!» un «ai!».
— Vai būsi mierīga! — ar mākslotu stingrību rājas Lote. — Kad tava māmiņa tev pin bizes, tu taču nekliedz!
— Man nemaz nav māmiņas! — rūc Luīze. — Tāpēc... au!... tāpēc jau es esmu tik skaļš bērns, tā mans tētis saka.
— Vai tad viņš tevi nekad neieper? — apjautājas Lote, sākdama pīt bizes.