— Nu nē! Esmu viņam pārāk mīļa!
— Tam taču nav nekā kopēja ar mīlestību, — gudri piezīmē Lote.
— Un bez tam viņam jau tāpat ir pilna galva.
— Tur jau pietiek, ja ir roka brīva! — Abas smejas.
Tad Luīzes bizes ir sapītas, un nu abas meitenes degošām acīm skatās spogulī. Sejiņas staro kā saulītes. Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās spogulī! Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās no spoguļa pretī.
— Kā divas māsas! — sajūsmināta čukst Lote.
Atskan pusdienu gongs.
— Tas tik būs joks! — iesaucas Luīze. — Nāc! — Abas izskrien no mazgāšanās telpas.
Viņas ir sadevušās rokās.
Pārējie bērni jau sen sēž. Tikai Luīzes un Lotes ķeblīši vēl brīvi.
Te atveras durvis un ienāk Lote. Viņa bez vilcināšanās apsēžas uz Luīzes ķeblīša.
— Ei, tu! — brīdina Monika. — Tā ir Luīzes vieta! Atceries sāpīgo spērienu!
Bet meitene tikai parausta plecus un sāk ēst. Durvis atkal atveras, un — ka tu izputētu! — tik tiešām Lote ienāk vēlreiz.
Ne aci nepamirkšķinājusi, viņa dodas uz pēdējo brīvo vietu un apsēžas.
Pārējās meitenes pie galda iepleš acis un mutes. Nu arī no blakus galdiņiem bērni raugās šurp. Viņi pieceļas un sadrūzmējas ap abām Lotēm.
Sasprindzinājums atslābst tikai tad, kad abas meitenes iesāk smieties. Nepaiet ne minūte, un visa zāle skanēt skan no bērnu smiekliem.
Muteziusa kundze sarauc pieri.
— Kas tas par traci? — Viņa pieceļas un ar cēli nosodošu skatienu iesoļo līksmajā pulkā. Bet, kad viņa ierauga abas bižainītes, dusmas izkūst kā sniegs saulē. Uzjautrināta viņa vaicā: — Kura tad no jums ir Luīze Palfija un kura Lote Kernere?
— To mēs neteiksim! — atbild viena no Lotēm, samirkšķinādama acis, un atkal atskan skaļi smiekli.
— Vai manu dieniņ! — jocīgā izmisumā izsaucas Muteziusa kundze. — Ko nu mēs iesāksim?
— Varbūt, — jautri dod padomu otrā Lote, — varbūt kāds var uzminēt?
Stefija vicina roku pa gaisu. Kā meitene, kas noteikti grib noskaitīt dzejoli.
— Izdomāju! — viņa iesaucas. — Trūda ar Luīzi mācās vienā klasē! Trūdai jāatmin!
Trūda vilcinādamās izspraucas priekšā, pētījoši noskatās no vienas Lotes uz otru un neziņā papurina galvu. Bet tad viņas sejai pārslīd šķelmīgs smaidiņš. Viņa spēcīgi parausta tuvāk stāvošo Loti aiz bizes — un nākamajā acumirklī noskan pļauka.
Vaigu saķērusi, Trūda sajūsmināta iesaucas:
— Tā bija Luīze! — (Ar to arī vispārējā jautrība šimbrīžam ir sasniegusi augstāko pakāpi.)
Luīze un Lote ir saņēmušas atjauju iet uz ciematu. Abas Lotes katrā ziņā jāiemūžina bildē. Lai fotokartītes varētu nosūtīt uz mājām. Tur nu gan brīnīsies!
Fotogrāfs, kāds Eipeldauera kungs, pēc pirmā pārsteiguma savu darbu nostrādāja nevainojami. Viņš izdarīja sešus dažādus uzņēmumus. Pēc desmit dienām fotokartītes būs gatavas.
Kad meitenes ir projām, fotogrāfs savai sievai saka:
— Zini ko, galu galā es nosūtīšu dažas kopijas kādam ilustrētam žurnālam. Tie dažreiz par tādām lietām interesējas.
Ārā, veikala priekšā, Luīze atkal atraisa savas muļķīgās biželes, jo kārtīgais matu sasukājums bojā viņas labsajūtu. Un, kad viņa no jauna var purināt savas cirtas, atgriežas arī viņas možums. Luīze uzaicina Loti uz glāzi limonādes. Lote stīvējas.
Bet Luīze enerģiski saka:
— Tev jāklausa! Tētis man vakar atsūtīja kabatas naudu. Ejam!
Tā viņas aizstaigā uz Meža kafejnīcu, apsēžas dārzā, dzer limonādi un pļāpā. Ir taču tik daudz ko stāstīt, jautāt un atbildēt, kad divas mazas meitenītes tikko kā sadraudzējušās!
Starp kafejnīcas galdiņiem knābādamas un klukstēdamas šurp un turp tekā vistas. Vecs medību suns aposta abas viešņas, un tam nav iebildumu pret viņu klātbūtni.
— Vai tavs tētis jau sen miris? — jautā Luīze.
— Es nezinu, — Lote atbild. — Māmiņa par viņu nekad nerunā — un jautāt man negribas.
Luīze pamāj.
— Es savu māmiņu vairs nemaz neatceros. Agrāk uz tētiņa flīģeļa stāvēja liela viņas ģīmetne. Reiz viņš pienāca klāt, kad es to aplūkoju. Un nākamā dienā ģīmetnes vairs nebija. Viņš laikam to ieslēdzis rakstāmgaldā.
Vistas kladzina. Medību suns snauž. Viena maza meitenīte, kurai vairs nav tēva, un viena maza meitenīte, kurai vairs nav mātes, dzer limonādi.
— Tu taču arī esi deviņus gadus veca? — jautā Luīze.
— Jā. — Lote pamāj ar galvu. — Četrpadsmitajā oktobri man apritēs desmit.
Luīze izslējās taisna kā svece.
— Četrpadsmitajā oktobrī?
— Četrpadsmitajā oktobrī.
Luīze paliecas uz priekšu un nočukst:
— Man arī.
Lote kļūst nekustīga kā lelle.
Aiz mājas dzied gailis. Medību suns ar muti ķersta biti, kas san viņa tuvumā. Caur atvērto virtuves logu dzird dziedam mežziņa sievu.
Abas meitenītes kā hipnotizētas raugās viena otrai acīs. Lote norīstās un no uztraukuma aizsmakusi jautā:
— Un kur tu esi dzimusi?
Luīze atbild klusu un vilcinādamās, it kā baidīdamās:
— Linčā pie Donavas!
Lote pārbrauc ar mēli pār sausajām lūpām.
— Es arī!
Dārzā ir pavisam kluss. Vienīgi koku galotnes kustas. Varbūt tās ar saviem spārniem skāra liktenis, kas tikko pārlaidās pār dārzu?
Lote klusu ierunājas:
— Man skapī ir ... māmiņas fotogrāfija.
Luīze pielec kājās.
— Parādi! — Viņa norauj otro meiteni no krēsla un velk no dārza laukā.
— Kas tad nu! — kāda balss sašutumā iesaucas. — Kas tās par jaunām paražām? — Tā ir mežziņa sieva. — Dzert limonādi un nemaksāt!
Luīze izbīstas. Trīcošiem pirkstiem viņa meklē savā mazajā maciņā, iespiež sievai rokā vairākkārt pārlocītu naudas zīmi un skrien atpakaļ pie Lotes.