— Te būs atlikums! — sieva kliedz. Bet bērni viņu nedzird. Viņi skrien projām kā sadeguši.
— Nez ko šīs mazās muļķītes nodarījušas? — sieva rūc. Tad viņa ieiet mājā. Vecais medību suns tai iečāpo pakaļ.
Nometnē Lote steidzīgi rokas pa savu skapi. No veļas kaudzes apakšas viņa izvelk fotogrāfiju un parāda to pie visām miesām trīcošajai Luīzei.
Luīze kautri un nedroši aplūko ģīmetni. Tad viņas skatiens noskaidrojas. Acis ieurbjas sievietes sejā.
Lote gaidu pilna lūkojas draudzenē. Luīze, no laimes apreibusi, ļauj ģīmetnei izslīdēt no rokām un svētlaimīgi pamāj ar galvu. Tad viņa dedzīgi spiež sev klāt ģīmetni un čukst:
— Mana māmiņa!
Lote apliek roku Luīzei ap kaklu.
— Mūsu māmiņa! — Divas mazas meitenītes cieši pieglaužas viena otrai. Bet aiz šī noslēpuma, kas viņām nupat atklājies, gaida jaunas mīklas, citi noslēpumi.
Cauri visai mājai nodārd gongs. Bērni smiedamies un čalodami skrien pa kāpnēm lejup.
Luīze grib ģīmetni atlikt atpakaļ skapī. Bet Lote saka:
— Es tev to dāvinu!
Ulrikas jaunkundze stāv kantorī skolotājas rakstāmgalda priekšā, un no uztraukuma viņai uz vaigiem ir apaļi, koši sarkani plankumi.
— Es nevaru noklusēt, — viņa izgrūž. — Man jums jāuzticas! Ja es tikai zinātu, kas mums jādara!
— Nu, nu, — saka Muteziusa kundze, — kas tad nospiež jūsu sirdi, mana mīļā?
— Tie nemaz nav astroloģiski dvīņi!
— Kas nav astroloģiski dvīņi? — Muteziusa kundze smaidot jautā. — Anglijas karalis un drēbnieks?
— Nē! Luīze Palfija un Lote Kernere! Es noskaidroju uzņemšanas grāmatā! Viņas abas ir dzimušas vienā dienā Linčā. Tā nevar būt sagadīšanās!
— Droši vien tā nav sagadīšanās, mana mīļā. Arī man bija tādas aizdomas.
— Jūs tātad to zināt? — jautā Ulrikas jaunkundze un strauji ierauj elpu.
— Protams! Kad es mazajai Lotiņai pirmajā dienā noprasīju viņas dzimšanas datus un tos pierakstīju, es tos salīdzināju ar Luīzes dzimšanas laiku un vietu. Te bija nepārprotama līdzība. Vai nav tā?
— Jā, jā. Un kas tagad notiks?
— Nekas.
— Nekas?
— Nekas! Bet, ja jus neturēsiet mēli aiz zobiem, es jums, mana mīļā, ausis noraušu.
— Bet...
— Nekādu «bet»! Bērni neko nenojauš. Tie nupat ir nofotografējušies un sūtīs bildītes uz mājām. Ja pavedieni šādā ceļā atšķetināsies — labi! Bet jūs un es — mēs atturēsimies tēlot likteni. Es jums pateicos par jūsu rūpēm, mana mīļā. Un tagad, lūdzu, atsūtiet pie manis virēju!
Ulrikas jaunkundzes seja neizskatās sevišķi gudra, kad viņa atstāj kantori. Starp citu, tāda tā arī nekad nav bijusi.
Trešā nodaļa
Laiks iet uz priekšu. Tas jau arī neko labāku nezina.
Vai abas mazās meitenes atnesušas savus fotouzņēmumus no ciemata fotogrāfa Eipeldauera kunga? Sen jau! Vai Ulrikas jaunkundze ir ziņkāri apjautājusies, vai uzņēmumi nosūtīti uz mājām? Sen jau! Vai Luīze un Lote ir pamājušas ar galviņu un atbildējušas «jā»? Sen jau!
Un tikpat ilgi šie paši fotouzņēmumi, saplēsti smalkās druskās, guļ tumši zaļā Ezerkalnu Kalnezera dibenā. Meitenes Ulrikas jaunkundzei ir melojušas. Viņas savu noslēpumu grib paturēt sev. Grib to par abām paslēpt un varbūt par abām arī atklāt. Un, kas viņu noslēpumiem pienāk pārāk tuvu, tiek nesaudzīgi piekrāpts. Citādi nevar. Pat Lotiņai nav sirdsapziņas pārmetumu. Un tas daudz ko nozīmē.
Abas meitenes tagad viena otrai pieķērušās kā dadži. Trūda, Stefija, Monika, Kristīne un citas dažreiz uz Luīzi dusmojas, uz Loti ir greizsirdīgas. Bet ko tas līdz? Tas neko nelīdz. Kur gan viņas pašreiz varētu atrasties?
Viņas atrodas skapju istabā. Lote izņem no sava skapja divus vienādus priekšautus, vienu no tiem iedod māsai, otru apsien sev un saka:
— Šos priekšautus māmiņa nopirka pie Oberpolingera.
— Ahā! — saka Luīze, — tas ir tirdzniecības nams Neihauza ielā pie... kā gan tos vārtus sauc?
— Kārļa vārti.
— Pareizi, pie Kārļa vārtiem!
Viņas jau diezgan daudz zina viena par otru — gan par mājas dzīvi, dzīvokļiem un kaimiņiem, gan skolas biedrenēm un skolotājām! Luīzei taču viss ārkārtīgi svarīgs, kam vien ir kāds sakars ar māti! Un Lote pūlas visu, itin visu, ko zina māsa, uzzināt par tēvu.
Diendienā viņas ne par ko citu nerunā. Un vēl vakarā savās gultās viņas stundām ilgi sačukstas. Katra atklāj kādu citu, kādu jaunu kontinentu. Tas, ko līdz šim aptvēra viņu bērnības debesis, taču bija, kā pēkšņi izrādījās, tikai viņu pasaules viena puse!
Un, ja arī tiešām meitenes kādreiz no visas sirds negudro, kā šīs abas puses savienot, lai redzētu veselo, viņas satrauc cita doma, moka cits noslēpums: kāpēc vecāki vairs nav kopā?
— Vispirms, protams, viņi apprecējās, — vai simto reizi skaidro Luīze. — Tad viņiem piedzima divas mazas meitenītes. Un, tā kā māmiņas vārds ir Luīzelote, viņi vienu bērnu nosauca par Luīzi, otru par Loti. Tas taču ir ļoti skaisti! Tad jau viņiem vēl vajadzēja saprasties?
— Katrā ziņā, — saka Lote. — Bet pēc tam viņi noteikti ir sastrīdējušies. Un viens no otra aizgājuši. Un mūs gluži tāpat pārdalījuši kā pirms tam māmiņas vārdu!
— Īstenībā viņiem vispirms bija mums jāpajautā, vai viņi drīkst mūs dalīt uz pusēm.
— Toreiz jau mēs vēl nemaz nepratām runāt!
Abas māsas bezpalīdzīgi pasmaida. Tad viņas paņem viena otru zem rokas un ieiet dārzā.
Ir pienācis pasts. It visur — zālē, uz mūra sētas un uz dārza soliem — nometušās mazas meitenītes un lasa vēstules.