Lote tur rokās apmēram trīsdesmit piecus gadus veca vīrieša fotogrāfiju un maigu skatienu raugās savā tēvā. Ak tad tāds viņš izskatās! Un tā, lūk, kļūst ap sirdi, ja tev ir īsts, dzīvs tēvs.
Luīze lasa priekšā, ko viņš raksta:
— «Mans mīļais, vienīgais bērns!» Kāds krāpnieks! — viņa iesaucas, paceldama acis. — Viņš taču labi zina, ka viņam ir dvīņi! — Tad viņa lasa tālāk: — «Vai Tu jau galīgi esi aizmirsusi, kāds izskatās Tavs mājas pavēlnieks, ja tik noteikti un pie tam vēl brīvdienu beigās gribi dabūt viņa fotogrāfiju? Sākumā es Tev gribēju nosūtīt vienu savas bērnības bildīti. Tādu, kur es kā kails zīdainis guļu uz lāčādas.
Bet Tu raksti, ka noteikti jābūt gluži jaunam uzņēmumam. Nu tad es tūlīt aizskrēju pie fotogrāfa, kaut gan man īstenībā nemaz nebija laika, un viņam sīki izskaidroju, kāpēc man fotogrāfija tik steidzami vajadzīga. Citādi, es viņam teicu, mana Luīze mani vairs nepazīs, kad es viņai aiziešu pretī uz staciju. To viņš, par laimi, saprata. Un tā nu Tu ģīmetni vēl laikā saņemsi. Ceru, ka Tu nometnē savas audzinātājas tā nedancini kā tēvu, kas Tevi tūkstoškārt sveicina un ilgojas pēc Tevis!»
— Brīnišķīgi! — saka Lote. — Un jautri! Bet uz fotogrāfijas viņš izskatās tik nopietns!
— Droši vien viņam bija kauns pie fotogrāfa smieties, — spriež Luīze. — Citu cilvēku priekšā viņš vienmēr rāda nopietnu seju. Bet, kad mēs esam vieni, viņš dažreiz ir ļoti jautrs.
Lote cieši tur rokā fotogrāfiju. — Un es to tiešām drīkstu paturēt?
— Protams, — atbild Luīze, — tāpēc es liku, lai man atsūta.
Tuklvaidze Stefija sēž uz sola, tur rokā vēstuli un raud. Bet tomēr neizdveš ne skaņu. Asaras nemitīgi rit pār apaļo nopietno bērna sejiņu. Garām iet Trūda, ziņkārīgi apstājas, apsēžas blakus un nogaidoši uzlūko Stefiju. Pienāk Kristīne un apsēžas otrā pusē. Tuvojas Luīze un Lote, abas apstājas.
— Vai tev kas kait? — jautā Luīze.
Stefija turpina klusu raudāt. Piepeši viņa nodur acis un vienmuļā balsī saka:
— Mani vecāki šķiras!
— Cik nekrietni! — iesaucas Trūda. — Vispirms viņi ņem un tevi aizsūta brīvdienās un pēc tam tā izrīkojas! Tev aiz muguras!
— Man liekas, tētis mīl citu sievieti, — Stefija šņukst.
Luīze un Lote steidzīgi iet tālāk. Tas, ko viņas nupat dzirdējušas, spēcīgi satrauc prātus.
— Mūsu tētim taču nav citas sievas? — jautā Lote.
— Nē, — atbild Luīze. — Tad jau es to zinātu.
— Varbūt ir kāda, ar kuru viņš nav precējies? — Lote vilcinādamās vaicā.
Luīze papurina cirtaino galviņu.
— Paziņas viņam, protams, ir. Arī sievietes. Bet «tu» viņš nesaka nevienai. Bet kā ir ar māmiņu? Vai māmiņai ir kāds — kāds labs draugs?
— Nē, — pārliecināti atbild Lote. — Māmiņai esmu es un darbs, nekā cita viņa no dzīves nevēlas — tā viņa saka.
Luīze neizpratnē uzlūko māsu.
— Jā, bet kāpēc tad viņi izšķīrās?
Lote padomā.
— Varbūt viņi tiesā nemaz nav bijuši? Tā, kā to vēlas Stefijas vecāki?
— Kāpēc tētis ir Vīnē un māmiņa Minhenē? — vaicā Luīze.
— Kāpēc viņi mūs pārdalījuši uz pusēm?
— Kāpēc, — Lote domīgi turpina, — viņi mums nekad nav stāstījuši, ka mēs nemaz neesam vienīgie bērni, bet gan dvīņi? Un kāpēc tev tētis nav pastāstījis, ka māmiņa ir dzīva?
— Un māmiņa tev noklusējusi, ka tētis ir dzīvs! — Luīze iespiež rokas sānos.
— Ir gan mums jauki vecāki, ko? Pagaidi vien, gan mēs viņiem abiem to reiz atgādināsim! Lai tad brīnās!
— To mēs nemaz nedrīkstam, — kautri ieminas Lote.
— Mēs jau esam tikai bērni!
— Tikai? — jautā Luīze un atmet galvu atpakaļ.
Ceturtā nodaļa
Brīvdienas tuvojas beigām. Skapjos tīrās veļas kaudzes sarukušas. Skumjas par to, ka būs jāatstāj bērnu vasaras nometne, un prieks par atgriešanos mājās aug vienādā mērā.
Muteziusa kundze ieplānojusi mazas atvadsvinības. Kādas meitenes tēvs, kuram pieder tirdzniecības nams, ir atsūtījis lielu kasti ar krāsainām laterniņām, vītnēm un daudzām citām lietām.
Nu audzinātājas un bērni čakli strādā, lai pienācīgi izrotātu verandu un dārzu. No koka uz koku viņi nēsā virtuves kāpnītes, iekar lapotnē raibas laterniņas, no zara uz zaru izstiepj vītnes un uz gara galda sagatavo loteriju. Citi uz mazām zīmītēm uzraksta ložu numurus. Galvenais laimests ir skrituļslidu pāris.
— Bet kur tad ir Cirtas un Bizes? — jautā Ulrikas jaunkundze. (Tā tagad saukā Luīzi un Loti!)
— Ak tās! — izsmejoši atsaucas Monika. — Tās jau droši vien atkal sēž kaut kur zālē, sadevušās rokās, lai vējš tās vienu no otras neaizpūš projām!
Dvīņu māsas nesēž vis kaut kur zālē, bet gan Meža kafejnīcas dārzā. Viņas nav arī sadevušās rokās — to darīt viņām nepavisam nav laika —, bet viņām abām priekšā ir piezīmju burtnīcas, abas tur rokā zīmuļus, un tieši šajā acumirkli Lote diktē Luīzei, kas cītīgi kricelē:
— Vislabāk māmiņai garšo nūdeļu zupa ar liellopu gaļu.
Liellopu gaļu pērc pie miesnieka Hubera. Pusmārciņu ribu, labi cauraugušas.
Luīze paceļ galvu.
— Miesnieks Hubers Makša Emanuēla ielā, Prinča Eižena ielas stūrī, — viņa nober.
Lote apmierināta pamāj.
— Pavārgrāmata ir virtuves skapī, apakšējā plauktā pa kreisi. Un grāmatā ir visas receptes, kādas es zinu.