Luīze atzīmē: «Pavārgrāmata... virtuves skapis... apakšējais plaukts pa kreisi...»
Tad viņa atspiežas uz elkoņiem un saka:
— No vārīšanas man ir briesmīgas bailes! Bet, ja pirmajās dienās man izies greizi, vai es varbūt varu teikt, ka brīvdienās esmu aizmirsusi vārīt, ko?
Lote vilcinādamās pamāj.
— Bez tam tu jau vari man tūlīt rakstīt, ja kaut kas neiet, kā vajag. Es iešu katru dienu uz pastu un jautāšu, vai nav kas pienācis.
— Es arī, — saka Luīze. — Tikai raksti gan labi bieži! Un «Imperiālā» ēd dūšīgi! Tētiņš vienmēr ļoti priecājas, kad man garšo!
— Ļoti muļķīgi, ka tieši pildītas pankūkas ir tavs mīļākais ēdiens! — Lotiņa rūc. — Nu, bet tur nekā nevar līdzēt! Teļa šnicele un gulašs gan būtu labāki!
— Ja tūliņ pirmajā dienā tu apēdīsi trīs pankūkas vai arī četras vai piecas, vēlāk varēsi teikt, ka ar tām esi pārēdusies visam mūžam!
— Tā var! — atbild māsa, kaut gan viņai, tikai iedomājoties vien par piecām pankūkām, iekšā viss sagriežas otrādi. Bet par to viņa nebēdā!
Tad abas meitenes atkal noliecas pār savām burtnīciņām un pārmaiņus noklausās viena otras skolas biedreņu vārdus, klases vietu sadalījumu, skolotājas paražas un pareizo ceļu uz skolu.
— Ar ceļu uz skolu tev būs vieglāk nekā man, — saka Luīze. — Tu tikai pasaki Trūdai, lai viņa pirmajā dienā atnāk tev pakaļ! To viņa dažreiz dara. Nu, un tad tu omulīgi soļo viņai līdzās un iegaumē ielu stūrus un visu pārējo!
Lote pamāj ar galvu. Piepeši viņa satrūkstas.
— Vēl ko es tev nemaz neesmu pateikusi — tikai neaizmirsti māmiņu noskūpstīt, kad viņa tevi vakarā apguldīs!
Luīze raugās tālumā.
— Tas man nav jāpieraksta. To es nekādā ziņā neaizmirsīšu.
Vai jūs manāt, kas še notiek? Dvīņu māsas vēl arvien negrib vecākiem atklāt, ka zina patiesību. Viņas nevēlas, ka vecāki tūliņ pieņem izšķirošus lēmumus. Viņas nojauš, ka viņām uz to nav tiesību. Un baidās, ka vecāki varētu viņu laimi būt māsām atkal tūlīt un galīgi iznīcināt. Bet tieši ar to viņas nekādi nespētu samierināties: aizbraukt atpakaļ, no kurienes ieradušās, it kā nekas nebūtu noticis! Dzīvot tālāk tai pasaules pusē, ko bez viņu ziņas ierādījuši vecāki! Nē! Īsi un skaidri — gatavojas sazvērestība. Fantastiskais plāns, ko uzbūrušas ilgas un piedzīvojumu kāre, ir šāds: abas meitenes nolemj samainīt kleitas, frizūras un samainīties pašas! Luīze ar rūpīgi sapītām bizēm (un arī citādi viņa centīsies būt kārtīga!), it kā viņa būtu Lote, «atgriezīsies mājās» pie mātes, kuru viņa pazīst tikai no fotogrāfijas. Turpretim Lote ar vaļējiem matiem, jautra un dzīvespriecīga, cik jau nu vien viņa spēs tāda būt, brauks pie tēva uz Vīni.
Sagatavošanās nākamajiem piedzīvojumiem bija pamatīga. Burtnīcas pilnas piezīmju. Viņas viena otrai rakstīs uz pieprasījumu, ja būs nepieciešams vai ja atgadīsies svarīgi, neparedzēti notikumi. Varbūt abu vērīgajiem prātiem galu galā pat izdodas uzminēt, kāpēc vecāki dzīvo šķirti. Un varbūt viņas tad kādā jaukā dienā, kādā brīnumjaukā dienā abas kopā ar abiem vecākiem... bet tik tālu viņas neuzdrošinās domāt, kur nu vēl par to runāt.
Dārza svētkos aizbraukšanas priekšvakarā viņām ir ģenerālmēģinājums. Lote atnāk kā cirtainā, draiskā Luīze. Luīze ierodas kā kārtīgā Lote — ar biželēm. Un abas savas lomas tēlo lieliski. Neviens neko nemana! Pat ne Trūda, Luīzes skolas biedrene no Vīnes. Abām neizsakāmu jautrību sagādā vienai otru skaļi saukt savā atdāvinātajā vārdā. Lote pārgalvībā met kūleņus. Un Luīze izliekas tik maiga un klusa, ka pat mušai nevarētu pāri nodarīt.
Laterniņas mirgo vasarīgajos kokos. Vītnes šūpojas vakara vējā. Svētki un brīvdienas tuvojas noslēgumam. Pie laimes rata liek izdalīti laimesti. Stefijai, nabadzītei, krīt galvenais laimests — skrituļslidas. (Labāk mazs mierinājums, nekā nekāds!)
Beidzot māsas, uzticīgas savām lomām, guļ samainītajās gultās un no uztraukuma sapņo par briesmīgām lietām. Loti, piemēram, Vīnē uz stacijas perona sagaida viņas tēva pārcilvēciska lieluma fotogrāfija, turpat blakus baltu cepuri galvā stāv viesnīcas pavārs ar ķerru, kas pilna kūpošu pildīto pankūku, — brrr!...
Otrā rītā mazā gaismiņā Egernas dzelzceļa stacijā Ezerkalnos pie Kalnezera no pretējām pusēm pienāk divi vilcieni. Desmitiem mazu meitenīšu čalodamas sakāpj vagonos. Lote dziļi izliecas ārā pa logu. No otrā vilciena pa kādu logu māj Luīze. Meitenes viena otru drošina ar smaidu. Sirdis pukst strauji. Lampu drudzis aug. Ja tagad nešņāktu un nerīstītos lokomotīve — mazās meitenītes varbūt tomēr vēl pēdējā acumirklī...
Bet nē, te noteicējs ir vilcienu saraksts. Stacijas priekšnieks paceļ savu zizli. Vilcieni vienlaicīgi sāk kustēties. Bērnu rokas māj.
Lote kā Luīze brauc uz Vīni.
Un Luīze kā Lote brauc uz Minheni.
Piektā nodaļa
Minhene. Galvenā dzelzceļa stacija, sešpadsmitais perons. Lokomotīve ir apstājusies un kampj gaisu. Braucēju straumē izveidojušās atkalredzēšanās salas. Mazas meitenītes apskauj savus starojošos vecākus. Līksmi aizkustinošajā rosmē visi aizmirst, ka vēl atrodas tikai stacijā, nevis mājā.