Tomēr pamazām perons kļūst tukšs.
Un beidzot tur stāv vairs tikai viens vienīgs bērns ar bizītēm un matu lentēm. Līdz vakardienai meitenīte nēsāja cirtas. Līdz vakardienai tas vārds bija Luīze Palfija.
Mazā meitenīte galu galā apsēžas uz kofera un cieši sakož zobus. Svešas pilsētas stacijā gaidīt savu māti, kuru pazīst tikai no fotogrāfijas un kura nenāk, — tā nav nekāda bērnu spēle.
Luīzelotes Palfijas kundze, dzimusi Kernere, kura kopš sešarpus gadiem (kopš izšķiršanās ar vīru) atkal saucas Luīzelote Kernere, sakarā ar jaunienākušo aktuālo materiālu ir aizkavēta «Minhenes Ilustrētā» žurnāla redakcijā, kur viņa strādā par māksliniecisko redaktori.
Beidzot viņa ir sadabūjusi taksometru. Beidzot izcīnījusi perona biļeti. Beidzot vienā skriešanā sasniegusi sešpadsmito peronu.
Perons ir tukšs. Nē! Pašā viņā galā kāds bērns sēž uz kofera! Jaunā sieviete joņo kā viesulis pa peronu uz priekšu.
Kādai mazai meitenītei, kas sēž uz kofera, trīc ceļi. Neapjaustas jūtas sagrābj bērna sirdi. Šī jaunā, laimē starojošā, šī patiesi esošā, virmojošā, dzīvības pilnā sieviete taču ir viņas māte!
— Māmiņ!
Luīze drāžas sievietei pretī un, pamezdama rokas gaisā, krīt viņai ap kaklu.
— Mana saimniecīte, — caur asarām čukst jaunā sieviete. — Beidzot, beidzot tu atkal esi pie manis!
Mazā bērna mute sirsnīgi skūpsta viņas glezno seju, maigās acis, lūpas, matus, eleganto cepurīti. Jā, arī cepurīti.
Vīnes viesnīcas «Imperiāls» restorānā, tāpat arī virtuvē, valda patīkams satraukums. Pastāvīgo viesu un darbinieku mīlule, operas diriģenta Palfija meita, ir atkal ieradusies!
Lote, piedodiet, Luīze sēž, kā visi to paraduši redzēt, pati savā krēslā ar abiem augstajiem spilveniem un varonīgi ēd pildītās pankūkas.
Pastāvīgie viesi viens pēc otra pienāk pie galda, noglauda mazās meitenes cirtas, maigi uzsit viņai uz pleca, pajautā, kā paticis vasaras nometnē, piebilst, ka Vīnē pie tētiņa tomēr droši vien ir visjaukāk, uzliek uz galda visādas dāvanas: cepumus, šokolādi, konfektes, krāsainos zīmuļus, jā, viens izvelk no kabatas mazu, vecmodīgu rokdarbu kastīti un samulsis paskaidro, ka tā viņam vēl esot no mirušās vecmāmiņas, tad viņi pamāj ar galvu diriģentam un dodas atpakaļ pie saviem galdiņiem. Šodien viņiem atkal reiz ēdiens labi garšos, tiem vientuļajiem tēvočiem!
Bet vislabāk tas, protams, garšo diriģenta kungam pašam. Viņam, kas aizvien tik ļoti izjutis visu «īsto mākslinieku» vientulības nepieciešamību un savu bijušo laulību vienmēr uzskatījis par nelaimīgu klupienu pilsoniskajā dzīvē, — viņam šodien ir pavisam nemākslinieciski silti un mājīgi ap sirdi. Un, kad meita, kautri smaidīdama, satver viņa roku, it kā baidīdamās, ka tēvs citādi varētu aizbēgt, diriģentam, kaut gan viņš ēd gaļu, nevis klimpas, kaklā iespiežas kamols!
Ak, un tur jau atkal iepeld viesmīlis Francis ar jaunu pankūku!
Lote purina cirtas.
— Es vairs nevaru, Franča kungs!
— Bet, Luīziņ! — pārmetoši iebilst viesmīlis. — Tā taču vēl ir tikai piektā!
Pēc tam, kad Franča kungs, mazliet apbēdināts, ar piekto pankūku ir aizzēģelējis atpakaļ uz virtuvi, Lote saņem dūšu un saka:
— Vai zini ko, tētiņ, — no rītdienas es vienmēr ēdīšu to, ko tu ēd!
— Kā tad tā! — iesaucas diriģenta kungs. — Un ja nu es ēdīšu žāvētu gaļu? Tu taču to nevari ciest. Tev jau no tās kļūst nelabi!
— Ja tu ēdīsi žāvētu gaļu, — viņa satriekta saka, — es labprāt atkal ēdīšu pankūkas. — (Nav nemaz tik vienkārši būt savas pašas māsai!)
Un tad?
Un tad ierodas mājas ārsts Strobls ar Peperlu, Peperls ir suns.
— Skaties, Peperl, — ārsts smaidīdams saka, — kas atkal ir atgriezies! Ej un pasaki Luīziņai labdien! — Peperls pavicina asti un teciņus dodas pie Palfija galda, lai Luīziņai, savai senajai draudzenītei, pateiktu labdien.
Še tev nu bija! Kad Peperls ir pienācis pie galda, viņš aposta mazo meiteni un, nepateicis labdien, steidzīgi aizcilpo atpakaļ pie ārsta kunga.
— Dumjš lops! — ārsts dusmīgi saka. — Nepazīst vairs savu labāko draudzenīti! Tikai tāpēc vien, ka viņa dažas nedēļas pabijusi uz laukiem! Un ļaudis vienmēr gudri runā par dzīvnieku nemaldīgo instinktu! — Bet Lotiņa pie sevis nodomā: «Labi, ka ārsti nav tik saprātīgi kā Peperls.»
Diriģenta kungs un viņa meita, apkrāvušies ar pastāvīgo viesu dāvanām, koferi, lelli un peldu somu, ir ieradušies mājās Rotenturma ielā. Un Rēzija, Palfija saimniecības vadītāja, nevar vien norimt aiz atkalredzēšanās priekiem. Bet Lote no Luīzes zina, ka Rēzija ir viltīga kā lapsa un viņas izdarības ir visīstākais teātris. Tēvs, protams, neko nemana. Vīrieši nekad neko nemana.
Viņš izzvejo no kabatas portfeļa biļeti, iedod to meitai un saka:
— Šovakar es diriģēšu Humperdinka «Ansīti un Grietiņu»! Rēzija tevi aizvedīs uz teātri un pēc izrādes aizies tev atkal pakaļ.
— O! — Lote staro. — Vai es tevi no savas vietas varēšu redzēt?
— Zināms.
— Un vai tu dažreiz paskatīsies uz mani?
— Nu pats par sevi saprotams!
— Un vai es drīkstēšu tev mazliet pamāt, kad tu skatīsies?
— Es pat pamāšu pretī, Luīziņ!
Tad zvana telefons. Otrā galā runā sievietes balss. Tēvs atbild īsi. Bet, tiklīdz viņš nolicis klausuli, viņam tomēr ļoti jāsteidzas. Vēl pāris stundu viņam jābūt vienam, jā, un jākomponē. Jo galu galā viņš nav tikai diriģents vien, bet arī komponists. Un mājā komponēt viņš nu reiz nevar. Nē, šim nolūkam viņam ir studija Kerntnera bulvārī. Tātad...
— Uz redzēšanos rīt pusdienas laikā «Imperiālā»!
— Un es drīkstu tev operā pamāt, tētiņ?
— Zināms, bērns. Kāpēc gan ne?
Skūpsts uz nopietnās bērna pieres! Cepure uz stūrainās mākslinieka galvas! Durvis aizcērtas!