Mazā meitene lēni pieiet pie loga un norūpējusies domā par dzīvi. Māte nedrīkst mājā strādāt. Tēvs nevar mājā strādāt.
Ar vecākiem ir grūti!
Bet, tā kā māte Loti ir audzinājusi par nosvērtu un praktisku cilvēciņu, viņa drīz vien met domāšanu pie malas, apbruņojas ar piezīmju burtnīcu un sāk pēc Luīzes norādījumiem sistemātiski, istabu pēc istabas, izpētīt skaisto vecvīniešu dzīvokli.
Pēc tam, kad pētnieciskais gājiens ir galā, viņa pēc sena paraduma nosēžas pie virtuves galda un uz tā nomestajā saimniecības grāmatā pārrēķina pēc kārtas visas izdevumu ailes,
Pie tam viņai duras acīs divas īpatnības. Pirmkārt, Rēzija, saimniecības vadītāja, gandrīz katrā lappusē ir kļūdījusies. Un, otrkārt, katru reizi tas noticis Rēzijai par labu.
— Ko tad tas nozīmē? — Virtuves durvīs parādās Rēzija.
— Es tavā grāmatā pārrēķināju izdevumus, — Lote klusu, bet noteikti saka.
— Kas tā būs par jaunu modi? — dusmīgi vaicāja Rēzija. — Rēķini skolā, kur tas piederas!
— Es tagad vienmēr tevi pārbaudīšu, — bērns laipni paskaidro un nolec no virtuves krēsla. — «Mēs mācāmies skolā, bet ne skolai,» skolotāja sacīja. — To teikusi, Lote lepni iziet pa durvīm. Rēzija apjukusi blenž nopakaļus.
Cienījamās mazākās un lielākās lasītājas un lasītāji! Tagad, man šķiet, pienācis laiks mazliet pastāstīt jums par Luīzes un Lotes vecākiem, it sevišķi par to, kas viņus savā laikā noveda līdz laulības šķiršanai. Ja šajā vietā grāmatā kāds pieaugušais paskatītos jums pār plecu un iesauktos: «Kas tas par cilvēku! Kā gan viņš iedrošinās stāstīt bērniem tādas lietas!» — tad izlasiet viņam priekšā sekojošo:
«Kad Šērlija Temple bija maza septiņus astoņus gadus veca meitenīte, viņa jau bija visā pasaulē slavena kinozvaigzne un kino producenti ar viņu pelnīja miljoniem dolāru. Bet, kad Šērlija ar savu māti gribēja aiziet uz kino un noskatīties kādu Šērlijas Temples filmu, viņu nelaida iekšā. Viņa vēl bija par jaunu. Tas bija noliegts. Viņa tikai drīkstēja filmēties. To viņai atļāva. Šim nolūkam viņa bija pietiekoši veca.»
Ja pieaugušais, kas lūkojas jums pār plecu, nav sapratis Šērlijas Temples piemēru — tā kopsakaru ar Luīzes un Lotes vecākiem un viņu šķiršanos —, tad nododiet viņam no manis sirsnīgu sveicienu un paziņojiet, ka es viņam lieku teikt: pasaulē ir ļoti daudz šķirtu vecāku un ļoti daudz bērnu, kas no tā cieš. Un ir daudz citu bērnu, kas cieš no tā, ka vecāki nešķiras! Bet, ja no bērniem prasa, lai viņi šādu stāvokli paciestu, tad nedrīkst ar viņiem par to vienkāršā un saprotamā valodā nepārrunāt!
Tātad diriģents Ludvigs Palfija kungs ir mākslinieks, un mākslinieki, kā zināms, ir dīvaini ļaudis. Viņš gan nenēsā cepuri ar platām malām un plīvojošas kaklasaites, tieši otrādi, viņš ir ģērbies pavisam pieklājīgi, tīri un gandrīz eleganti.
Bet viņa dvēseles dzīve! Tā ir sarežģīta. O! Viņa dvēseles dzīve — tādu var pameklēt! Kad viņam ir kāda muzikāla ideja, tad, lai to pierakstītu un mūzikā izteiktu, viņam tūlīt uz vietas jāpaliek vienam. Un gadās, ka šāda ideja rodas kādās lielās viesībās. «Kur palicis Palfijs?» mājastēvs tad jautā. Un kāds atbild: «Viņam droši vien atkal kas iešāvies prātā!» Mājastēvs saldskābi pasmaida, bet pie sevis nodomā: «Ir gan auša! Nevar taču ar katru iedomu skriet projām!» Diriģents Palfijs tomēr var!
Viņš aizskrēja projām arī pats no sava dzīvokļa toreiz, kad vēl bija precējies, gluži jauns, iemīlējies, godkārīgs, bezgala laimīgs un neprātīgs — viss vienā personā.
Un, kad dzīvoklī dienu un nakti brēca mazie dvīnīši un Vīnes filharmonijas mākslinieki pirmo reizi iestudēja viņa Pirmo klavierkoncertu, viņš atsūtīja pēc flīģeļa un lika to aizvest uz studiju Kerntnera bulvārī, ko viņš savā mākslinieka izmisumā bija noīrējis!
Un, tā kā viņam toreiz bija ļoti daudz ideju, viņš vairs tikai retumis atnāca pie savas jaunās sievas un raudošajiem dvīņiem.
Luīzelote Palfija, dzimusi Kernere, tikko divdesmit gadus veca, par to nepavisam nepriecājās. Un, kad līdz viņas tikko divdesmit gadus vecajām ausīm nonāca ziņas, ka vīra kungs savā studijā ne tikai raksta notis, bet arī ar operdziedātājām, kurām viņš ļoti patīk, iestudē lomas, viņa sašutumā iesniedza laulības šķiršanas pieprasījumu.
Tagad diriģentam, kas tik ļoti rūpējās par savu radošo vientulību, bija viss, ko viņš gribēja. Nu viņš varēja būt viens, cik ilgi vien patīk. Pēc šķiršanās pie viņa palikušo dvīnīti Rotenturma ielā audzināja krietna aukle. Par viņu pašu Kerntnera bulvāra studijā, kā viņš tik karsti bija vēlējies, neviens neinteresējās.
Bet tas nu viņam pēkšņi arī vairs nebija pa prātam. Ak, šie mākslinieki! Viņi patiesi nezina, ko grib! Tomēr viņš čakli komponēja un diriģēja un kļuva gadu no gada slavenāks. Bez tam, kad viņam viss apnika, viņš taču varēja aiziet uz otro māju un parotaļāties ar Luīzi, savu meitiņu.
Ikreiz, kad Minhenē notika koncerts, kurā atskaņoja jaunus Ludviga Palfija darbus, Luīzelote Kernere nopirka sev biļeti, sēdēja tad ar nodurtu galvu vienā no pēdējām, lētajām rindām un saklausīja sava šķirtā vīra mūzikā, ka viņš nav kļuvis laimīgs. Par spīti saviem panākumiem. Un par spīti savai vienatnei.
Sestā nodaļa