— Tas ir instrumentiņš, kas pats mērī, — teica jauneklis, atdodams astrolabu pircējam, — būtu tikai ko mērīt.
Atbrīvojies no komplicētā instrumenta, jauneklis ēdnīcā «Gardais stūrītis» paēda pusdienas un devās apskatit pilsētu. Viņš izstaigāja Padomju ielu, izgāja uz Sarkanarmijas ielas (bijušās Lielās Puškina ielas), šķērsoja Kooperativa ielu un atkal atradās Padomju ielā. Bet šī vairs nebija tā Padomju iela, pa kuru viņš nupat bija staigājis: pilsētā bija divas Padomju ielas. Ne mazums par to pabrīnījies, jaunais cilvēks nokļuva Ļenas notikumu ielā (bijusī Deņisova iela). Līdzās skaistai divstāvu savrupmājai Nr. 28 ar izkārtni
PSRS, KPFSR STARGORODAS GUBERŅAS SOCIĀLĀS NODROSINASANAS NODAĻAS INVALIDU NAMS Nr. 2
jaunais cilvēks apstājās un palūdza sētniekam, kas sēdēja uz akmens soliņa pie vārtiņiem, atļauju piesmēķēt.
— Sakiet man, tētiņ, — ievilcis dūmu, jautāja jaunais cilvēks, — vai līgavas jūsu pilsētā ir?
Vecīgais sētnieks par šādu jautājumu nemaz nebija izbrīnījies.
— Dažam ari ķēve ir līgava, — viņš atbildēja, labprāt ielaizdamies sarunā.
— Vairāk man jautājumu nav, — ātri noteica jaunais cilvēks.
Un tūlīt uzdeva jaunu jautājumu:
— Tāda māja un bez līgavām?
— Mūsu līgavas, — sētnieks iebilda, — jau sen viņpasaulē ar lukturiem meklē. Pie mums te ir valsts nabagmāja: vecenes dzīvo pilnā pansijā.
— Sa'protu. Tās, kuras dzimušas vēl pirms vēsturiskā materialisma?
— Tas gan tiesa. Kad nu piedzimušas, tad arī piedzimušas.
— Bet kas šai mājā bija pirms vēsturiskā materialisma?
— Kad bija?
— Nu toreiz, vecos laikos.
— Ahā, vecos laikos šeit dzīvoja mans kungs.
— Buržujs?
— Pats tu buržujs! Es tev saku ■— muižniecības vadonis.
— Tātad proletārietis.
— Pats tu proletārietis! Es taču sacīju — vadonis.
Saruna ar gudro sētnieku, kas vāji orientējās sabiedrības šķiriskajā uzbūvē, būtu turpinājusies vēl dievs zin cik ilgi, ja jaunais cilvēks tūlīt negrābtu vērsi aiz ragiem.
— Ziniet ko, vectētiņ, — viņš teica, — nebūtu slikti iedzert kādu lāsīti sīvā.
— Nu pacienā.
Uz stundu abi pazuda, bet, kad atgriezās, sētnieks jau bija jaunā cilvēka visuzticamākais draugs.
— Nu, tad es pie tevis pārnakšņošu, — jaunais draugs_ teica.
— Manis pēc kaut vai visu mūžu dzīvo, tu esi labs cilvēks. _
Tik ātri sasniedzis savu mērķi, viesis izveicīgi nokāpa_ set-
nieka dzīvoklī, noāva apelsina krāsas puszābakus un izstiepās uz sola, pārdomādams rītdienas darbības plānu.
Jauno cilvēku sauca — Ostaps Benders. No savas biogrāfijās viņš parasti pastāstīja tikai vienu detaļu: «Mans tēvs,» viņš teica, «bija Turcijas pavalstnieks.» Turcijas pavalstnieka dēls savā dzīvē bija mainījis daudzas nodarbības. Rakstura možums, kas viņam traucēja veltīt sevi kādam noteiktam darbam, pastāvīgi viņu mētāja no vienas valsts malas uz otru un tagad bija novedis Stargorodā bez zeķēm, bez atslēgas, bez dzīvokļa un bez naudas.
Gulēdams smacīgi siltajā sētnieka dzīvoklī, Ostaps Benders domās noslīpēja divus viņa iespējamās karjeras variantus.
Varēja apprecēt daudz sievu un mierīgi braukāt no pilsētas uz pilsētu, stiepjot līdzi jaunu čemodānu ar kārtējai sievai nogran- tētām dārgām mantām. Bet varēja arī jau rīt aiziet uz Stargo- rodas bērnu komisiju un ierosināt viņiem uzņemties vēl neuzgleznotās, bet toties ģeniāli iecerētās gleznas «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam» izplatīšanu pēc mākslinieka Repina populārās gleznas parauga «Aizkrācieši raksta vēstuli sultanam». Izdošanās gadījumā šis variants varētu ienest kādus četrsimt rubļus. Abus variantus Ostaps bija izdomājis, pēdējo reizi uzturoties Maskavā. Variants par daudzsievību radās pēc vakara avīzē izlasītās tiesu chronikas, kur skaidri bija teikts, ka kāds poligamists sodīts tikai ar diviem gadiem bez stingras izolācijās. Variants Nr. 2 dzima Bendera galvā, kad viņš ar kontramarku bija iekļuvis RKMA [1] izstādē un to apskatījis.
Tomēr abiem projektiem bija savi trūkumi. Iesākt poligamista karjeru bez brīnišķīga, pelēki lāsumota uzvalka bija neiespējami. Bez tam vajadzīgi kaut vai desmit rubļi, lai varētu paspīdat un savaldzināt. Varēja, protams, apprecēties ari zaļajā ceļojuma uzvalkā, jo Bendera vīrišķīgais spēks un skaistums bija pilnīgi neatvairāms provinciālajām Grietiņām precību gados, bet tā būtu, kā izteicās pats Ostaps, «zemākā klase, melnstrādnieka darbs». Ar gleznu arī nebija nemaz tik vienkārši — varēja rasties_ tīri techniskas grūtības. Vai būs ērti gleznot b. Kaļiņinu kažokādas cepurē un baltā tūbas apmetnī un b. Cičerinu — līdz jostas vietai kailu? Drošības pēc, protams, varētu visas personas gleznot parastos uzvalkos, bet tas vairs nebūtu tas.
— Nebūs tāda efekta! — Ostaps skaļā balsī noteica.
Te viņš pamanīja, ka sētnieks jau labu brīdi kaut ko dedzīgi runā. Izrādījās, ka sētnieks nogrimis atmiņās par bijušo majas īpašnieku:
—_ Policijas priekšnieks viņu sveicināja … Tu atnāc pie viņa, nu tapat, kā sacīt,apsveikt ar Jauno gadu — tev trijnieku iedod … Uz lieldienām tāpat, kā sacīt — atkal trijnieku. Ja vēl dzimšanas diena viņu, kā sacīt, apsveic … Un skaties, apsveikuma naudas vien gadā sanāk rublīšu piecpadsmit… Solījās mani pat ar medali apbalvot. «Es,» viņš saka, «vēlos, lai mans sētnieks butu ar medali.»
— Nu un kā tad iznāca, vai iedeva?
— Tu pagaidi . .. «Man,» viņš saka, «sētnieka bez medaļas nevajag.» Uz Sanktu Pēterburgu aizbrauca pēc medaļa. Nu, pirmoreiz, kā sacīt, neizdevās. Cinavnieku kungi negribēja. «Cars,» saka, «uz ārzemēm aizbraucis, tagad nevar.» Kungs pieteica gaidīt. «Tu,» saka, «Tichon, gaidi, bez medaļas nepaliksi.»
— Bet tavu kungu nožmiedza, vai? — Ostaps pēkšņi pavaicāja.
— Neviens nav žmiedzis. Pats aizbrauca. Ko viņš te ar zaldātiem būtu iesācis… Bet vai tagad par sētnieka darbu dod medaļas?