Bet tas tikai piedeva jaunus spēkus gandrīz jau pagurušajam svētajam tēvam Fjodoram. Viņš sadūšojās un ar dažiem lēcieniem jau atradās kādas desmit asis augstāk par visaugstāko uzrakstu.
— Atdod desu! — Ostaps lūdzās. — Atdod desu, muļķi! Es visu piedošu!
Taču svētais tēvs Fjodors nekā vairs nedzirdēja. Viņš atradās līdzenā laukumiņā, kurā līdz šim vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies nokļūt. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma melancholiskas šausmas. Viņš saprata, ka norāpties no šīs klints nekādi nevarēs. Klints perpendikulāri pacēlās virs šosejas, un par atpakaļceļu nebija ko domāt. Viņš paskatījās lejā. Tur plosījās Ostaps, un aizas pašā dibenā lāgiem paspīdēja muižniecības priekšnieka zelta pensnejs.
— Es atdošu desu! — sauca svētais tēvs Fjodors. — Noceliet mani!
Atbildes vietā dārdēja Tereka un no Tamaras pils atskanēja kaisli brēcieni. Tur mita pūces.
— Noce-ēliet mani! — žēlabainā balsī sauca svētais tēvs Fjodors.
Viņš redzēja visas kon- cesicnaru izdarības. Tie skraidīja klints piekājē un, spriežot pēc žestiem, nekrietni lamājās.
Pēc stundas, atgūlies uz vēdera un nokāris galvu pār klints malu, svētais tēvs Fjodors ieraudzīja, ka Benders un Vorobjaņinovs aiziet Krusta kalnu pārkā- pes virzienā. Atri uznāca nakts. Šausmīgā tumsā un ellišķīgā dunoņā zem pašiem padebešiem drebēja un raudāja svētais tēvs Fjodors. Viņš vairs negribi bēja pasaulīgās bagātības. Viņš vēlējās tikai vienu: nokļūt lejā, uz zemes.
Naktī viņš gaudoja tā, ka reizēm pat pārspēja Tereku, bet no rīta uzkoda tējdesu ar maizi un sātaniski smejas pa r garambraucošajiem k automobiļiem. Dienas atlikušo daļu viņš pava- Hl dīja, vērodams kalnus un debesu spīdekli — sauli. Bet nākošajā naktī viņš ieraudzīja valdnieci Tamaru. Valdniece atlidoja pie viņa no savas pils un koķeti sacīja:
— Būsim kaimiņi.
— Cienīgmāt, — dziļi izjusti atbildēja svētais tēvs Fjodors. — Ne jau savtīgos nolūkos . . .
— Zinu, zinu, — piezīmēja valdniece, — tikai sievas gribas dzīts.
— Kā jūs to zināt? — brīnījās svētais tēvs Fjodors.
— Es visu zinu. Būtu kādreiz pienācis, kaimiņ. Saspēlētu uz sešdesmit seši! Vai ne? _
Viņa iesmējās un aizlaidās, naksnīgajās debesīs bārstīdama spožas uguntiņas.
Trešajā dienā svētais tēvs Fjodors lasīja sprediķi putniem. Viņš nezin kāpēc tos gribēja pievērst luterānismam.
— Putni, — viņš skanīgā balsī tos uzrunaja, — publiski nožēlojiet savus grēkus!
Ceturtajā dienā viņu no apakšas jau rādīja ekskursantiem.
— Pa labi — Tamaras pils, — stāstīja pieredzes bagāti pavadoņi, — bet pa kreisi stāv dzīvs cilvēks, nav zināms, no kā tas pārtiek un kā tur nokļuvis.
— Ir gan mežonīga tauta! — brīnījās ekskursanti. — Kalnu bērni!
Peldēja mākoņi. Virs svētā tēva Fjodora riņķoja ērgļi. Pats drosmīgākais no tiem nozaga atlikušo tējdesu un ar spārna vēzienu putošajā Terekā iemeta kādas pusotras mārciņas maizes.
Svētais tēvs Fjodors padraudēja ērglim ar pirkstu un, starojoši smaidīdams, čukstēja:
Dievputniņam nav ne miņas, Kas ir darbs un kas ir raizes. Nepiemīt tam tādas dziņas — Ilgam laikam uzkrāt maizes.
Ērglis pablenza uz svēto tēvu Fjodoru, iekliedzās «ku-ku- re-ku» un aizlaidās.
— Ek ērglīt, ērglīt, tu esi liels maita!
Pēc desmit dienām no Vladikaukazas ieradās ugunsdzēsēju komanda ar attiecīgām ierīcēm un nocēla svēto tēvu Fjodoru.
Kad viņu nesa zemē, viņš plaukšķināja rokas un nepatīkamā balsī dziedāja:
Par pasaul's valdnieci tu kļūsi — Tu mana viena vienīgā!
Un drūmais Kaukazs daudzkārtīgi atskandēja M. Ļermontova vārdus un A. Rubinšteina muziķu.
— Ne jau savtīgos nolūkos, — brandmeistaram sacīja svētais tēvs Fjodors, — bet tik vien . . .
Un garīdznieku, kas uz ugunsdzēsēju kāpnēm nevaldāmi smējās, aizveda uz psichiatrisko slimnīcu.
XXXIX nodaĻa ZEMESTRĪCE
— Kā jūs domājat, muižniecības priekšniek, — Ostaps jautāja, kad koncesionari tuvojās Cionas ciematam, — kādā veidā šai panīkušajā apvidū divu verstu augstumā varētu kaut ko nopelnīt?
Ipolits Matvejevičs klusēja. Vienīgā nodarbošanās, ar kura» palīdzību viņš spētu sadabūt sev iztikās līdzek|us, bija ubagošana, taču šeit, kalnu spirālēs un dzegās, nebija kam lūgt.
Starp citu, arī šeit ubagoja, taču tā bija pavisam cita ubagošana — alpiska: ikvienu ciematiem garām braucošu autobusu vai vieglo mašīnu sagaidīja bērni, kas garām aizslīdošās auditorijas priekšā izpildīja dažas tūres no lezginkas; pēc tam tie visi skrēja pakaļ mašīnai un sauca:
— Dod naudu! Naudu dod!
Pasažieri meta pieckapeiku gabalus un aizbrauca, paceldamies Krusta kalnu pārkāpē.
— Droša lieta, — Ostaps sacīja, — kapitali ieguldījumi nav vajadzīgi, ienākumi nelieli, taču mūsu stāvoklī ļoti vērtīgi.
Otrā dienā ap pulksten diviem Ipolits Matvejevičs lielā kombinatora uzraudzībā garāmbraucošo pasažieru priekšā izpildīja savu pirmo deju. Sī deja vairāk gan līdzinājās mazurkai, taču pasažieri, Kaukāzā kalnu mežonīgā skaistuma apstulboti, to noturēja par lezginku un apbalvoja izpildītāju ar trīs pieckapeikām. Nākošās mašīnas priekšā, kas bija autobuss un brauca no Tiflisas uz Vladikaukazu, dejoja un lēkāja pats techniskais direktors.
— Dod naudu! Naudu dod! — viņš dusmīgi iekliedzās.
Smejošie pasažieri bagātīgi apveltīja viņa lēkāšanu. Ostaps
ceļa putekļos salasīja trīsdesmit kapeikas. Bet pēkšņi Cionas bērni apbēra savus konkurentus ar akmeņu krusu. Glābdamies no apšaudes, ceļinieki ātrā solī devās uz tuvāko aulu, kur nopelnīto naudu iztērēja par sieru un čureku.