Šādās nodarbībās koncesionari vadīja savas dienas. Pārnakšņoja viņi kalniešu sakļās. Ceturtajā dienā viņi pa līkloču šoseju nonāca Kaišauras ielejā. Seit svelmēja karsta saule un kompanjonu kauli, kas pamatīgi bija izsalušies Krusta kalnu pārkāpē, ātri atsila.
Darjala klintis, kalnu pārkāpes nemīlīgumu un aukstumu nomainīja zaļumi un visdziļākās ielejas mājīgums. Ceļinieki soļoja virs Aragvas, nokāpa ielejā, kuru apdzīvoja cilvēki un kurā bija mājlopu un ēdamā pārpilnība. Seit jau varēja šo to izlūgties, šo to nopelnīt vai vienkārši nozagt. Tas bija Aizkaukazs.
Atguvuši labo omu, koncesionari soļoja mundrāk.
Pasanauros, tveicīgā, bagātā ciematā ar divām viesnīcām un dažiem veikaliem, draugi izlūdzās čureku un apgūlās krūmos iepretim viesnīcai «Francija», kuru daiļoja dārzs un divi ķēdēs piesieti lācēni. Viņi baudīja siltumu, garšīgu maizi un pelnīto atpūtu.
Taču drīz viņu atpūtu iztraucēja automobiļu sirēnu gaudas, jaunu riepu skrapsti uz cietās šosejas un jautri izsaucieni. Draugi pašķīra krūmus. Pie «Francijas» cits pēc cita piebrauca trīs viena tipa jauni automobiļi. Automobiļi klusu apstājās. No pirmās mašīnas izlēca Persickis. Viņam sekoja «Tiesa un sadzīve», kārtodams pieputējušos matus. No visām trim mašīnām bira ārā laikraksta «Darbgalds» automobiļu kluba biedri.
— Atpūta! — iesaucās Persickis. — Saimniek! Piecpadsmit šašlikus!
«Francijā» sakustējās nomiegojušies stāvi un atskanēja auna blēšana, kuru aiz kājām vilka uz virtuvi.
— Jūs nepazīstat šo jauno cilvēku? — Ostaps jautāja. — Tas ir «Skrjabina» reportieris, viens no mūsu transparenta kritiķiem. Tomēr ar kādu šiku viņi piebrauca! Ko tas nozīmē?
Ostaps piegāja pie šašliku ēdējiem un ļoti eleganti sasveicinājās ar Persicki.
— Bonžur! — sacīja reportieris. — Kur es jūs esmu redzējis, dārgais biedri? Ak jā! Atceros. «Skrjabina» mākslinieks! Vai nav tiesa?
Ostaps piespieda roku pie sirds un godbijīgi paklanījās.
— Paga, paga, — Persickis turpināja. Viņam bija ļoti laba reportiera atmiņa. — Vai tas nebijāt jūs, kam Maskavā, Sverd- lova laukumā, uzskrēja virsū ormaņa zirgs?
— Kā tad, kā tad! Un vēl — pēc jūsu trāpīga izteiciena es it kā tiku cauri ar vieglām izbailēm.
— Bet ko jūs šeit darāt, darbojaties mākslas laukā?
— Nē, esmu ekskursants.
— Kājām?
— Kājām. Speciālisti apgalvo, ka ceļojums pa Gruzijas Kara ceļu automobilī esot vienkārši muļķība.
— Ne vienmēr muļķība, mans dārgais, ne vienmēr! Lūk, mēs, piemēram, nebraucam nemaz tik muļķīgi. Mašīnas, kā redzat, pašiem savas, pasvītroju — pašu, kolektiva īpašums. Tieš i satiksme Maskava—Tiflisa. Benzins nodeg par grasi. Ērts un ātrs transporta līdzeklis. Mīkstas atsperes. Eiropa!
— Kur jūs to visu rāvāt? — Ostaps skaudīgi jautāja. — Simt tūkstošu vinnējāt?
— Simt ne simt, bet piecdesmit vinnējām.
— Uz acīti?
— Uz obligāciju, kas piederēja automobilistu klubam.
— Jā, — sacīja Ostaps, — un par to naudu jūs nopirkāt automobiļus?
— Kā redzat!
— Jā-ā. Varbūt jums vajadzīgs vecākais? Es pazīstu kādu jaunu cilvēku. Nedzērājs.
— Kāds vecākais?
— Nu, tāds . .. Vispārēja vadība, lietišķi padomi, apmācība ar uzskates līdzekļu palīdzību pēc kompleksās metodes… Ko?
— Es jūs saprotu. Nē, nevajag.
— Nevajag?
— Nē. Par nožēlošanu. Un mākslinieks arī nav vajadzīgs.
— Tādā gadījumā iedodiet desmit rubļus.
— Avdotin, — Persickis pasauca. — Esi tik labs un izsniedz šim pilsonim uz mana rēķina trīs rubļus. Paraksta nevajag. Sī persona norēķiniem nav pakļauta.
— Tas ir šausmīgi maz, — Ostaps iebilda, — bet es pieņemu. Es saprotu, cik grūts ir jūsu stāvoklis. Protams, ja jūs būtu vinnējis simt tūkstošu, tad droši vien man aizdotu veselus piecus rubļus. Bet jūs taču esat vinnējuši tikai piecdesmit tūkstošus rubļu nulle nulle kapeikas. Tomēr pateicos!
Benders godbijīgi pacēla cepuri. Persickis godbijīgi pacēla cepuri. Benders dziļi paklanījās. Persickis atbildēja ar ārkārtīgi laipnu paklanišanos. Benders atvadoties pamāja ar roku. Persickis, sēdēdams pie stūres, ari pamāja ar roku. Taču Persickis jautru biedru sabiedrībā lieliskā automobilī devās pretim mirdzošām tālēm, bet lielais kombinators palika uz putekļainā ceļa ar savu tūļīgo kompanjonu.
— Vai redzējāt šo mirdzumu? — Ostaps jautāja Ipolitam Matvejevičam.
— Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmums vai privatbiedrība «Motors»? — lietišķi apvaicājās Vorobjaņinovs, kas dažās ceļojuma dienās bija lieliski iepazinies ar visiem autotransporta veidiem. — Es jau grasījos padejot viņu priekšā.
— Jūs drīz kļūsiet galīgs stulbenis, mans nabaga draugs. Kas par tirdzniecības uzņēmumu? Sie ļaudis, dzirdiet, Kisa, vin-nē- ju-ši piecdesmit tūkstošus rubļu! Jūs pats redzējāt, Kisīt, cik viņi jautri un cik daudz sapirkušies dažādas mechaniskas drazas! Kad mēs dabūsim savu naudu, mēs to iztērēsim daudz racionalāk. Vai ne?
Un draugi, sapņodami par to, ko viņi nopirks, kad kļūs bagāti, atstāja Pasanaurus. Ipolits Matvejevičs dzīvi iztēlojās, kā viņš nopirks jaunas zeķes un aizbrauks uz ārzemēm. Ostapa sapņi bija plašāki. Viņa projekti bija grandiozi: viņš vai nu aizsprostos Zilo Nilu, vai arī ierīkos savrupu spēļu namu Rīgā ar filiālēm visā Limitrofijā.
Trešajā dienā pirms pusdienām, pagājuši garām garlaicīgajām un putekļainajām vietām: Ananurai, Dušetai un Cilkanai, ceļinieki tuvojās Mchetai — Gruzijas senajai galvaspilsētai. Seit Kura pagriezās uz Tiflisu.
Vakarā ceļinieki pagāja garām ZAIIES — Zemo Avčalas hidroelektrostacijai. Stikls, ūdens un elektrība mirdzēja dažādās krāsās. Tas viss atspoguļojās un vizēja straujajos Kuras ūdeņos.