— Ho-ho! — Ostaps iebilda, dejodams ar krēslu viesnīcas «Orients» lielajā mauru stilā iekārtotajā numurā. — Nemāciet mani dzīvot. Es tagad esmu dusmīgs. Man ir nauda. Tomēr esmu augstsirdīgs. Dodu jums divdesmit rubļus un trīs dienas pilsētas izlaupīšanai! Es rīkojos tāpat kā Suvorovs! Izlaupiet pilsētu, Kisa! Līksmojiet!
Un Ostaps, gūžas gorīdams, ātrā tempā sāka dziedāt:
Kad vakarzvani skanēt sāk, Tad prātā man daudz domu nāk.
Draugi nepārtraukti žūpoja veselu nedēļu. Vorobjaņinova ad- miraļa uzvalks pārklājās ar daudzkrāsainiem vīna traipiem, bet Ostapa uzvalkā tie saplūda vienā lielā, varavīkšņainā plankumā.
— Sveicināts! — astotās dienas rītā sacīja Ostaps, kuram pēc paģirām bija ienācis prātā palasīt «Austrumu Blāzmu». — Klausieties jūs, žūpa, ko gudri cilvēki raksta avīzēs! Klausieties!
TEĀTRU CHRONIKA
Vakar, 3. septembrī, pabeidzis viesizrādes Tiflisā, Mas-, kavas Kolumba teātris aizbrauca viesizrādēs uz Jaltu. Teātris nodomājis palikt Krimā līdz Maskavas ziemas sezonas sākumam.
— Ahā! Ko es jums teicu! — Vorobjaņinovs iesaucās.
— Ko jūs man teicāt! — atcirta Ostaps.
Tomēr viņš apmulsa. Šī nolaidība bija ļoti nepatīkama. Varēja taču dārglietu medību kursu nobeigt Tiflisā, bet tagad vajadzēja vēl dzīties uz Krimas pussalu. Ostaps tūlīt ķērās pie lietas. Tika nopirktas biļetes līdz Batumi un pasūtītas vietas uz tvaikoņa «Pestels» otrajā klasē, kuģis atgāja no Batumi uz Odesu 7. septembrī pulksten 23 pēc Maskavas laika.
Naktī no desmitā uz vienpadsmito septembri, kad «Pestels* spēcīgas vētras dēļ neiegriezās Anapā, bet devās atklātā jūrā un uzņēma kursu tieši uz Jaltu, Ipolits Matvejevičs redzēja sapni.
Sapnī viņš redzēja, ka, tērpies admiraļa uzvalkā, viņš stāv savas Stargorodas mājas balkonā un zina, ka apakšā stāvošais pūlis no viņa kaut ko gaida. Liels ceļamais krāns nolaida pie viņa kājām melni dābolainu cūku.
Atnāca sētnieks Tichons angļu uzvalkā un, saķēris cūku aiz pakaļkājām, sacīja:
— Fik, kaut tevi jupis! Vai tad «Nimfa» spēj dol bārkstis!
Ipolita Matvejeviča rokās gadījās duncis. Viņš iegrūda to cūkai sānos, un no lielās, platās brūces izbira un ripoja pa cementa grīdu briljanti. Tie lēkāja un grabēja arvien skaļāk. Pēdīgi to graboņa kļuva nepanesama un baiga.
Ipolits Matvejevičs pamodās no spēcīga viļņa trieciena pa iluminatoru.
Jaltā viņi iebrauca pilnīgi rāmā bezvēja laikā, saulainā, mokoši tveicīgā rītā. Atguvies no jūras slimības, muižniecības vadonis dižojās kuģa priekšgalā līdzās zvanam, kuru greznoja slavu ligatura. Dzīvespriecīgā Jalta gar pašu krastmalu bija nostādījusi savus mikroskopiskos veikaliņus un peldošos restorānus. Piestātnē stāvēja ekipāžās ar samta sēdekļiem zem robotiem audekla saulessargiem, «Krimas ceļi» un biedrības «Krimas šoferis» automobiļi un autobusi. Brūnas jo brūnas meitenes grozīja izplestos saulessargus un māja ar lakatiņiem.
Draugi pirmie izkāpa svelmainajā krastmalā. Ieraugot konce- sionarus, no sagaidītaju un ziņkārīgo pūļa izspraucās pilsonis či- čunča uzvalkā un ātri devās prom no ostas teritorijas. Bet bija jau par vēlu. Lielā kombinatora mednieka acs ātri pazina pilsoni čičunča uzvalkā.
— Pagaidiet, Vorobjaņinov! — Ostaps uzsauca.
Un viņš metās uz priekšu tik ātri, ka desmit soļus no izejas panāca čičunča vīru. Ostaps acumirklī atgriezās ar simt rubļiem rokās.
— Vairāk nedod. Starp citu, es sevišķi arī nespiedu, jo tad viņam nebūs ar ko atgriezties mājās.
Un tiešām Kisļarskis tūlit automobilī aizmuka uz Sevastopoli, bet no turienes trešajā klasē uz Stargorodu.
Visu dienu koncesionari pavadija viesnīcā, kaili sēdēdami uz grīdas un ik mirkli skriedami vannas istabā zem dušas. Taču ūdens tecēja silts kā pretīga tēja. No tveices nekur nebija glābiņa. Likās, ka Jalta tūlīt izkusis un ietecēs jūrā.
Ap pulksten astoņiem vakarā, nolādēdami visus krēslus uz pasaules, kompanjoni uzspīlēja kājās karstos puszābakus un devās uz teātri.
Izrādīja «Precības». Tveices izmocītais Stepans, stāvēdams uz rokām, gandrīz vai pakrita. Agafja Tichonovna skrēja pa stiepli, sasvīdušajās rokās turēdama saulessargu ar uzrakstu: «Es vclos iegūt Podkoļesinu.» Sai mirklī, tāpat kā visu dienu, viņa vēlējās tikai vienu: aukstu ūdeni ar ledu. Publikai ari gribējās dzert. Tādēļ vai varbūt arī tāpēc, ka Stepans, kas rija karstu olu kulteni, radīja pretīgumu, izrāde publikai nepatika.
Koncesionari bija apmierināti, jo viņu krēsls kopā ar trim jauniem grezniem rokoko stila atzveltnes krēsliem stāvēja savā vietā.
Paslēpušies kādā ložā, draugi pacietīgi gaidīja bezgalīgi garās izrādes beigas. Publika beidzot izklīda, un aktieri aizskrēja atvēsināties. Teātrī neviena nepalika, izņemot koncesijas uzņēmuma biedrus — paju īpašniekus. Visa dzīvā radība bija izskrējusi uz ielas zem spirdzinošā lietus, kas beidzot gaza ka ar spaiņiem.
— Sekojiet man, Kisa, — Ostaps nokomandēja. — Ja kas gādās, mes esam teatra izeju neatraduši provincieši.
Viņi aizlavījās līdz skatuvei un, švirkstinādami sērkociņus un tomēr uzgruzdamies hidrauliskajai spiedei, pārmeklēja visu skatuvi.
Lielais kombinators uzskrēja pa kāpnēm augšā butaforiju telpas.
— Nāciet šurp! — viņš sauca.
Un Vorobjaņinovs, rokas vicinādams, devās augšā.
— Vai redzat? — Ostaps jautāja, uzraudams sērkociņu.
Tumsā pavīdēja Gambsa krēsla stūris un saulessarga maliņa
ar uzrakstu: «… vēlos .. .»
— Lūk! Lūk, kur mūsu nākotne, tagadne un pagātne. Raujiet sērkociņus, Kisa. Es to tūlīt uzšķērdīšu.
Un Ostaps iebāza roku kabatā pēc instrumenta.
— Nu-u, — viņš sacīja, izstiepis roku pret krēslu, — vēl vienu sērkociņu, muižniecības priekšniek.