Uzliesmoja sērkociņš, un zili brīnumi — krēsls pats palēca sānis un pārsteigto koncesionaru acu priekšā pēkšņi izkrita cauri grīdai.
— Debestiņ! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs, atsprāgdams pie sienas, kaut gan viņam nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt.
Šķindēdami izbira stikli, un saulessargs ar uzrakstu «Es vēlos iegūt Podkoļesinu», viesuļa ķerts, izlidoja pa logu uz jūru. Ostaps gulēja uz grīdas, viegli piespiests ar finiera plāksnēm.
Pulkstenis rādīja divpadsmit un četrpadsmit minūtes. Tas bija 1927. gada Krimas zemestrīces pirmais spēcīgais grūdiens.
Deviņas balles stiprais grūdiens, kas visai pussalai sagādāja neaprakstāmu postu, no koncesionaru rokām izrāva dārglietas.
—- Biedri Bender! Ko tas nozīmē? — šausmās kliedza Ipolits Matvejevičs.
Ostaps vairs nevaldīja pār sevi: zemestrīce bija izjaukusi viņa nodomus. Tas bija vienīgais tāda veida gadījums visā viņa bagātīgajā praksē.
— Ko tas nozīmē? — Vorobjaņinovs brēca.
No ielas atskanēja kliedzieni, zvanīšana un soļu dipoņa.
— Tas nozīmē, ka mums nekavējoties jāmūk ārā, kamēr vē! siena nav uzgāzusies virsū. Ātrāk! Ātrāk! Dodiet roku, aitasgalva.
Un viņi metās uz izeju. Par lielu izbrīnu pie durvīm, kas veda no skatuves uz šķērsielu, augšpēdus gulēja pilnīgi vesels un nebojāts Garnbsa krēsls. Iesmilkstējies kā suns, Ipolits Matvejevičs to krampjaini sagrāba.
— Dodiet platknaibles! — viņš uzsauca Ostapam.
— Kraupainais idiots! — dvesa Ostaps. — Tūlīt iegrūs griesti, bet viņš te rīkojas kā prātā jucis! Ātrāk brīvā gaisā!
— Platknaibles! — rēca prātu zaudējušais Ipolits Matvejevičs.
— Nu, velns ar jums! Lauziet kaut sprandu šeit ar visu savu krēslu! Bet man dzīvība dārgāka par visu!
Ar šiem vārdiem Ostaps metās uz durvīm. Ipolits Matvejevičs ierējās un, paķēris krēslu, skrēja pakaļ Ostapam.
Tiklīdz viņi bija nokļuvuši šķērsielā, zeme briesmīgi sagrīļojās, no teatra jumta bira dakstiņi un tai vietā, kur nupat bija stāvējuši koncesionari, jau mētājās hidrauliskās spiedes lūžņi.
— Nu, tagad dodiet šurp krēslu, — Benders aukstasinīgi sacīja. — Jums, es redzu, jau apnicis to turēt!
— Nedošu! — iespiedzās Ipolits Matvejevičs.
— Ko tas nozīmē? Dumpis uz kuģa? Atdodiet krēslu! Dzirdat?
— Tas ir mans krēsls! — Vorobjaņinovs klaigāja kā ūpis, pārkliegdams vaidus, raudas un brīkšķus, kas atskanēja no visām pusēm.
— Tādā gadījumā saņemiet honorāru, vecais lupatlāci!
Un Ostaps ar savu dzelžaino plaukstu iegāza Vorobjaņinovam pa kaklu.
Sai mirklī pa šķērsielu viņiem garām pabrauca ugunsdzēsēji ar lāpām, un to drebošajā gaismā Ipolits Matvejevičs ieraudzīja Bendera sejā tik šausmīgu izteiksmi, ka nekavējoties paklausīja un atdeva krēslu.
— Nu, tagad viss kārtībā, -— Ostaps sacīja, atviegloti uzelpodams, — dumpis apspiests. Bet tagad ņemiet krēslu un sekojiet man! Jūs atbildat par to, lai mēbele būtu vesela. Kaut arī bfitu piecdesmit balles stiprs grūdiens, krēsls jāsaglabā neskarts! Sapratāt?
— Sapratu.
Koncesionari visu nakti klīda pa ielām kopā ar panikā kritušiem ļaužu pūļiem, tāpat kā visi pārējie neuzdrošinādamies iet iekšā atstātajās mājās un gaidīdami jaunus grūdienus.
Rītausmā, kad bailes bija mazliet rimušās, Ostaps izvēlējās kādu vietiņu, kur tuvumā nebija ne sienu, kas varētu sabrukt, ne cilvēku, kas varētu traucēt, un ķērās pie krēsla uzšķēršanas.
Uzšķēršanas rezultāti pārsteidza abus konceslonarus. Krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs, neizturējis visus dienas un nakts pārdzīvojumus, iesmējās sīkiem žurkas smiekliņiem.
Sai mirklī atskanēja trešais grāviens, zeme plaši atvērās un aprija pirmā apakšzemes grūdiena paglābto, bet cilvēku roku pilnīgi sakropļoto Gambsa krēslu, kura puķītes cauri putekļu mākoņiem uzsmaidīja lecošajai saulei.
Ipolits Matvejevičs nometās četrrāpus un, pagriezis izmocīto seju pret duļķaini purpursarkano saules disku, sāka gaudot. Viņā klausoties, lielais kombinators krita ģībonī. Atguvies viņš sev līdzās ieraudzīja Vorobjaņinova violetiem rugājiem apaugušo zodu. Ipolits Matvejevičs gulēja nesamaņā.
— Galu galā, — Ostaps sacīja tāda cilvēka balsī, kas atveseļojas pēc tifa, — tagad mums ir palikušas simt iespējas no simta. Pēdējais krēsls (pie vārda «krēsls» Ipolits Matvejevičs atguva samaņu) nozuda Oktobra stacijas preču pagalmā un tātad nebūt nav izkritis zemei cauri. Kālab jānokar deguns? Sēde turpinās.
Kaut kur dārdēdami gāzās ķieģeļi. Stiepti kauca sirēna.
XL nodaja DĀRGLIETU GLABATUVE
Kādā no pēdējām lietainajām oktobra dienām Ipolits Matvejevičs bez svārkiem, ģērbies vienā mēness krāsas vestē, nobārst'tā ar sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, rosījās Ivanopuio istabā. Ipolits Matvejevičs strādāja uz pabdzes, jo galda istabā vēl arvien nebija. Lielais kombinators bija saņēmis no dzīvokļu biedrības lielu pasūtījumu mākslas nozarē — adrešu plāksnīšu izgatavošanu. Plāksnīšu izgatavošanu pēc šablona Ostaps uzdeva Vorob- jaņinovam, bet pats gandrīz veselu mēnesi kopš ierašanās Maskavā grozījās Oktobra stacijas rajonā, ar neiedomājamu dedzību dzīdams pēdējā krēsla pēdas, kurš katrā ziņā slēpa sevī mada- mas Petuchovas briljantus.
Savilcis pieri grumbās, Ipolits Matvejevičs izkrāsoja trafaretos uzrakstus uz plāksnītēm. Pusgadu auļodams pakaļ briljantiem, viņš bija zaudējis savas agrākās ierašas.
Pa naktīm Ipolitam Matvejevičam sapņos rādījās kalnu virsotnes, ko greznoja mežonīgi transparenti, acu priekšā šaudījās Iznurenkovs, trīcinādams savas resnās, brūnās ciskas, apgāzās