laivas, slīka cilvēki, no debesīm bira ķieģeļi un, plaši atvērusies, zeme laida acīs sēra dūmus.
Ostaps, ik dienas būdams kopā ar Ipolitu Matvejeviču, ne^ manīja viņā nekādu pārmaiņu. Taču Ipolits Matvejevičs bija neparasti pārvērties. Ari gaita Ipolitam Matvejevičam vairs nebija tāda kā agrāk un acu izteiksme kļuvusi mežonīga, ataugušās ūsas vairs nestāvēja paralēli zemes virsmai, bet gan pilnīgi perpendikulāri kā vecam runcim.
Citāda kļuvusi arī Ipolita Matvejeviča daba. Viņa raksturā bija radušās agrāk nepazītas īpašības: noteiktība un cietsirdība. Sīs jaunās jūtas viņā pakāpeniski ieaudzināja trīs epizodes: brīnišķīgā izglābšanās no vasjukiešu amatieru smagajām dūrēm, pirmā ubagošanas debija pie Pjatigorskas «Puķu dārza» un beidzot zemestrīce, pēc kuras Ipolits Matvejevičs kļuva mazliet dīvains un pret savu kompanjonu glabāja slepenu naidu.
Pēdējā laikā Ipolits Matvejevičs atradās ļoti spēcīgu aizdomu varā. Viņš baidījās, ka Ostaps atplēsīs krēslu viens pats un, paņēmis visas dārglietas, aizbrauks, pametot viņu likteņa varā. Skaļi izteikt savas aizdomas viņš neuzdrošinājās, jo pazina Ostapa smago roku un nelokāmo raksturu. Ik dienas, sēdēdams pie loga un ar vecu, izrobotu bārdas nazi tīrīdams apžuvušos burtus, Ipolits Matvejevičs šausmīgi cieta. Katru dienu viņš baiļojās, ka Ostaps vairs nepārnāks un viņš, bijušais muižniecības priekšnieks, nomirs Maskavā bada nāvē pie kāda sapuvuša žoga.
Taču Ostaps pārnāca katru vakaru, kaut gan nekādas priecīgas ziņas neatnesa. Viņa enerģija un dzīvesprieks bija neizsmeļami. Cerības viņu nepameta nevienu mirkli.
Gaitenī atskanēja soļu dipoņa, kāds uzgrūdās ugunsdrošajam skapim, un finiera durvis viegli atsprāga vaļā kā vēja pāršķirta grāmatas lapa. Uz sliekšņa stāvēja lielais kombinators. Viņš bija slapjš no galvas līdz kājām, vaigi kvēloja kā sarkani āboli. Ostaps smagi elpoja.
— Ipolit Matvejevič! — viņš iesaucās. — Klausieties, Ipolit Matvejevič!
Vorobjaņinovs jutās pārsteigts. Vēl nekad techniskais direktors viņu nebija saucis vārdā un tēva vārdā. Un pēkšņi viņš saprata …
— Vai ir? — viņš izdvesa.
— Tur jau ir tā lieta, ka ir. Ek Kisa, velns lai jūs parauj!
— Nekliedziet, visu var dzirdēt.
— Pareizi, pareizi, var vēl noklausīties, — Ostaps ātri čukstēja. — Ir, Kisa, ir, un, ja vēlaties, es tūlīt to varu jums nodemonstrēt. Tas atrodas dzelzceļnieku klubā, jaunajā klubā … Vakar bija atklāšana … Kā es atradu? Blēņas? Ārkārtīgi grūta lieta! Ģeniālā kombinācijā, spīdoši izvesta līdz galam! Piedzīvojums no antikās pasaules … Vārdu sakot, augsta klase!
Nenogaidījis, kamēr Ipolits Matvejevičs uzvilks svārkus, Ostaps izskrēja gaitenī. Vorobjaņinovs viņam piebiedrojās jau kāpnēs. Abi, satraukti apbērdami viens otru ar jautājumiem, traucās pa slapjajām ielām uz Kalančevas laukumu. Viņi pat neat- skarta, ka var aizbraukt ar tramvaju.
— Jūs esat apģērbies kā kurpnieks! — Ostaps līksmi čaloja. — Kas tā staigā, Kisa? Jums nepieciešama stērķelēta veļa, zīda zeķes un, protams, cilindrs. Jūsu sejā ir kaut kas cēls! Sakiet, lūdzu, jūs patiešām esat bijis muižniecības priekšnieks?
Parādījis muižniecības priekšniekam krēslu, kas stāvēja ša- chistu pulciņa istabā un kam bija visparastākais Gambsa krēsla izskats, kaut gan tas sevī slēpa milzīgas vērtības, Ostaps izvilka Vorobjaņinovu gaitenī. Seit nebija nevienas dzīvas dveseles. Ostaps piegāja pie loga, kas vēl nebija aizlīmēts, gatavojoties ziemai, un attaisīja abu rāmju aizbīdņus.
— Caur šito lodziņu, — viņš sacīja, — mēs šonakt jebkurā brīdī viegli un maigi iekļūsim klubā. Atcerieties, Kisa, trešais logs no parādes durvīm.
Draugi vēl ilgi klīda pa klubu kā ATIN[6] pārstāvji un nevarēja vien nobrīnīties par skaistajām zālēm un istabām.
— Ja es V.asjukos būtu spēlējis, — Ostaps sacīja, — sēdēdams uz šāda krēsla, es nebūtu zaudējis nevienu partiju. Entuziasms nepieļautu. Tomēr labāk iesim, vecīt, man vēl pagiabu- šies divdesmit pieci rubļi. Iedzersim alu un atpūtīsimies pirms nakts vizites. Vai alus jūs nešokē, muižniecības priekšniek? Nav nekāda nelaime. Rīt jūs laksiet šampanieti neierobežotā daudzumā.
Ejot no dzertuves uz Sivcevo Vražku, Benders trakoti uzjautrinājās un aizskāra garāmgājējus. Viņš apņēma ap pleciem mazliet iereibušo Ipolitu Matvejeviču un liegi sacīja:
— Jūs esat ārkārtīgi simpātisks vecītis, Kisa, bet vairāk par desmit procentiem es jums nedošu. Nudien, nedošu. Nu kālab jums, kālab jums vajadzīga tāda nauda?
— Kāpēc tad tā? Kāpēc tad tā? — uztraucās Ipolits Matvejevičs.
Ostaps sirsnīgi smējās un piekļāvās ar vaigu pie sava koncesijas drauga slapjās piedurknes.
— Nu ko jūs pirksiet, Kisa? Nu ko? Jums taču nav nekādas fantazijas. Nudien, piecpadsmit tūkstošu jums pietiek atliku likām. Jūs taču drīz mirsiet, jūs taču esat večukiņš. Jums taču nauda vispār nav vajadzīga … Ziniet, Kisa, es, liekas, jums nekā nedošu. Tā būtu blēņošanās. Pieņemšu jūs, Kisulīt, par privātsekretāru. Vai ne? Četrdesmit rubļu mēnesī. Kostīte mana. Četras brīvdienas .. . Vai ne? Darba tērps, dzeramnauda, sociālā apdrošināšana nāk klāt. .. Nu? Vai jūs apmierina mans priekšlikums?
Ipolits Matvejevičs atbrīvoja roku un ātri devās uz priekšu. Sie joki viņu padarīja vai ārprātīgu.
Ostaps panāca Vorobjaņinovu pie ieejas rožainajā savrupmājā.
— Jūs patiešām apvainojāties? — Ostaps jautāja. — Es tikai pajokoju. Savus trīs procentus jūs saņemsiet. Jānudien, jums pilnīgi pietiek ar trim procentiem, Kisa.
Ipolits Matvejevičs saīdzis iegāja istabā.
— Jā? Kisa, — Ostaps draiskuļoja, — piekrītiet saņemt trīs procentus! Nudien, piekrītiet! Cits būtu piekritis. Istaba jums nav jāpērk, Ivanopulo par laimi aizbrauca uz Tveru un paliks tur veselu gadu. Bet labāk tomēr iestājieties pie manis par kambarsulaini … Silta vietiņa.