Redzēdams, ka Ipolits Matvejevičs nekādi nav uzmundrināms, Ostaps saldi nožāvājās, ievilka savās platajās krūtīs gaisu, izstiepās vai līdz pašiem griestiem un sacīja:
— Nu, drauģelīt, sagatavojiet kabatas! Uz klubu mēs iesim pirms rītausmas. Tas ir vislabākais laiks. Sargi guļ un redz saldus sapņus, par ko tos bieži atbrīvo no darba, neizmaksājot algu par divām nedēļām uz priekšu. Bet tagad, dārgumiņ, ieteicu jums atpūsties.
Ostaps nolikās uz trim krēsliem, kas bija sanesti no dažadām Maskavas malām, un, laizdamies miegā, nomurmināja:
— Labāk gan par kambarsulaini! Pieklājīga alga … Kostīte … Dzeramnauda … Nu, nu, pajokoju … Sēde turpinās! Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!
Tie bija lielā kombinatora pēdējie vārdi.
Viņš iegrima dziļā, bezrūpīgā, atspirdzinošā un smagu sapņu nenomāktā miegā.
Ipolits Matvejevičs izgāja uz ielas. Viņa sirds bija izmisuma un naida pilna. Mēness lēkāja pa mākoņu ciņiem. Savrupmāju slapjie režģi spīdēja kā ieeļļoti. Gāzu lukturi, ūdens puteklīšu vaiņaga apvīti, meta nemierīgu gaismu. No dzertuves «Ērglis» izgrūda kādu piedzērušos. Tas iebļāvās nelabā balsi. Ipolits Matvejevičs saviebās un stingriem soļiem de^ās atpakaļ. Viņam bija tikai viena vēlēšanās: kaut ātrāk viss būtu galā.
Viņš iegāja istabā, stingri paskatījās uz guļošo Ostapu, noslaucīja pensneja stiklus un paņēma no palodzes bārdas nazi. Uz tā izrobotā asmeņa bija redzamas izkaltušas eļļas krāsas zvīņas. Viņš ielika bārdas nazi kabatā, vēlreiz pagāja garām Ostapam, neskatīdamies uz viņa pusi, bet dzirdēdams viņa elpošanu, un atkal iznāca gaitenī. Seit bija klusi un miegaini. Acīm redzot visi jau gulēja. Gaiteņa pilnīgajā tumsā Ipolits Matvejevičs pēkšņi neizsakāmi dzēlīgi pasmaidīja un juta, ka uz pieres sakustējās āda. Lai pārbaudītu šo jauno sajūtu, viņš atkal pasmaidīja. Pēkšņi viņš atcerējās, ka ģimnāzijā audzēknis Pihtjajevs-Kaku- jevs prata kustināt ausis.
Ipolits Matvejevičs aizgāja līdz kāpnēm un uzmanīgi ieklausījās. Uz kāpnēm neviena nebija. No ielas atskanēja važoņa zirga pakavu klaudzēšana, demonstrativi skaļa un noteikta, it kā kāds skaitītu uz kauliņiem. Muižniecības priekšnieks klusiņām kā kaķis atgriezās istabā, izņēma no Ostapa svārkiem, kas karājās uz krēsla atzveltnes, divdesmit piecus rubļus un platknaibles, uzlika galvā netīro admiraļa cepuri un atkal ieklausījās.
Ostaps gulēja klusi, nekrāca. Viņa deguns un plaušas strādāja ideāli, lieliski ieelpojot un izelpojot gaisu. Spēcīgā roka nokarājās līdz pašai grīdai. Ipolits Matvejevičs, juzdams pulsu deniņos, lēnām uzrotīja labās rokas piedurkni mazliet virs elkoņa, aptina kailo roku ar dvieli, aizgāja līdz durvīm, izņēma no kabatas bārdas nazi un, ar acīm izmērījis attālumus istabā, pagrieza izslē- dzēju. Gaisma nodzisa, bet istabu viegli apgaismoja ielas luktura zilganā gaisma.
— Jo labāk, — nočukstēja Ipolits Matvejevičs.
Viņš tuvojās galvgalim un, tālu atvēzējis roku ar bārdas nazi, no visa spēka ietrieca visu asmeni Ostapa kaklā, tūlīt izrāva nazi un atlēca pie sienas. Lielais kombinators izdvesa tādu skaņu, kādu izdod virtuves izlietne, uzsūkdama pēdējās ūdens lāses. Ipolitam Matvejevičam palaimējās nenotraipīties ar asinīm. Berzēdams ar svārku muguru mūra sienu, viņš aizzagās līdz zilgajām durvīm un vēlreiz uzmeta acis Ostapam. Viņa augums divas reizes noraustījās un atslīga pret krēslu atzveltnēm. Ielas gaisma apspīdēja melnu peļķi, kas bija radusies uz grīdas.
«Kas tā par peļķi?» Ipolits Matvejevičs nodomāja. «Jā, jā, asinis… Biedrs Benders nomiris.»
Vorobjaņinovs notina viegli nosmērēto dvieli, nometa to zemē, pēc tam uzmanīgi nolika bārdas nazi uz grīdas un aizgāja, klusi pieverot durvis.
Izgājis uz ielas, Ipolits Matvejevičs sarauca uzacis un, murminādams: «Visi briljanti ir mani, nevis tikai seši procenti,» — aizgāja uz Kalančevas laukumu.
Nonācis pie dzelzceļnieku kluba un noskatījis trešo logu no parādes durvīm, Ipolits Matvejevičs apstājās. Jaunās celtnes spo- guļlogi kā pērles pelēcīgi vīdēja rītausmas gaismā. Valgajā gaisā atskanēja manevrējošo lokomotivju padobjās balsis. Ipolits Matvejevičs veikli uzrāpās uz karnizes, pagrūda rāmi un klusi ielēca gaitenī.
Viegli orientēdamies pelēcīgas rītausmas piestrāvotajās kluba zālēs, Ipolits Matvejevičs iekļuva šachistu kabinetā un, aizķēris ar galvu Emanuila Laskera portretu, kas karājās pie sienas, piegāja pie krēsla. Viņš nesteidzās. Viņam nebija kur steigties. Neviens viņu nevajāja. Lielmeistars O. Benders gulēja mūžīgā miegā rožainajā savrupmājā Sivcevo Vražkā.
Ipolits Matvejevičs apsēdās uz grīdas, apķēra krēslu ar savam dzīslainajām kājām un ar dentista aukstasinībuņēmās izvilkt no krēsla misiņa naglas, nevienu nepalaizdams garām. Pie sešdesmit otrās naglas viņa darbs beidzās. Angļu katūns un maša brīvi gulēja uz krēsla polsterējuma.
Atlika tikai tos pacelt, lai ieraudzītu futrāļus, futralīšus un kastītes ar dārgakmeņiem.
«Tūlīt automobilī iekšā,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, kas bija izgājis lielā kombinatora dzīves gudrības skolu, «un uz staciju prom. Uz Polijas robežu. Par kādu akmentiņu mani pārvedīs pāri robežai, bet tur ..
Un, vēlēdamies jo ātrāk redzēt, kas notiks «tur», Ipolits Matvejevičs norāva no krēsla katunu un mašu. Viņa acis ieraudzīja atsperes, brīnišķīgas angļu atsperes un polsterējumu, lielisku pol- sterējumu, pirmskara kvalitates, kādu tagad nekur nevar atrast. Bet vairāk gan krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs mechaniski izvandīja visu polsterējumu un tā nosēdēja veselu pusstundu, ne- izlaizdams krēslu no krampjaini sažņaugtajām kājām, un truli atkārtoja: