— Kā tad, ka dod. Varu tev izgādāt.
Sētnieks ar cieņu paskatījās Benderā.
— Es bez medaļas nevaru. Man tāds dienests.
— Uz kurieni tad tavs kungs aizbrauca?
— Kas to lai zin! Cilvēki stāsta — uz Parizi aizbraucis.
— Ahā! . . . Baltās akacijas ziedi emigrācijā . . . Tātad viņš ir emigrants?
— Pats tu esi emigrants… Uz Parizi, cilvēki stāsta, aizbraucis. Bet māju paņēma vecenēm. Tās kaut vai katru dienu vari apsveikt — ne griveņiku nedabūsi! .. . Ek! Tas tik bija kungs! …
Šai mirklī virs durvīm ieklinkšķējās sarūsējušais zvans. Sētnieks krekšķēdams aiztenterēja līdz durvīm, atvēra tās un ārkārtīgā uzbudinājumā kāpās atpakaļ.
Uz augšējā pakāpiena stāvēja melnūsains un melnmatains Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Viņa acis zem pensneja mirdzēja agrākā spožumā.
— Kungs! — dedzīgi iebļāvās Tichons. — No Parizecl
Ipolits Matvejevičs, apmulsis, ka sētnieka dzīvoklī mi* kāds
sveša persona, kuras kailās, violetās pēdas viņš tikai tagad bij< ieraudzījis aiz galda malas, galīgi apjuka un gribēja begt_ prom bet Ostaps Benders veikli pielēca kājās un zemu paklanījas Ipo lita Matvejeviča priekšā.
— Kaut ari pie mums nav Parize, tomēr laipni lūdzam mūsu būdā!
— Labdien, Tichon, — Ipolits Matvejevičs bija spiests atbildēt, — es nemaz neesmu ieradies no Parizes. Kas tev nāk prātā?
Bet Ostaps Benders, kura garais, dižciltīgais deguns skaidri juta cepeša smaržu, neļāva sētniekam ne iepīkstēties.
— Lieliski, — pamirkšķinājis ar aci, viņš sacīja, — jūs neesat ieradies no Parizes. Protams, jūs esat atbraucis no Kologri- vas aociemot savu nelaiķi vecomāti.
Tā runādams, viņš maigi apņēma ap vidu galīgi apstulbušo sētnieku un izbīdīja viņu aiz durvīm, pirms tas bija sapratis, kas noticis, bet, kad viņš atguvās, tad apjēdza tikai to, ka no Parizes atbraucis kungs, ka viņu, Tichonu, izlikuši no sētnieka dzīvokļa un viņam kreisajā rokā sažņaugts papīra rublis.
Runīgi noslēdzis aiz sētnieka durvis, Benders pagriezās pret Vorobjaņinovu, kas vēl arvien stāvēja istabas vidū, un sacīja:
— Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Mans uzvārds Benders? Varbūt esat dzirdējis?
— Neesmu dzirdējis, — nervozi atbildēja Ipolits Matvejevičs.
— Nu jā, no kurienes tad Parizē būtu pazīstams Ostapa Bendera vārds? Vai Parizē tagad ir silts? Laba pilsēta. Mana māsīca uz turieni izprecēta. Nesen ierakstītā vēstulē man atsūtīja zīda lakatiņu . . .
— Kas par blēņām! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Kādi lakatiņi? Es atbraucu nevis no Parizes, bet no …
— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! No Moršanskas.
Ipolitam Matvejevičam vēl nekad nebija bijušas darīšanas ar tik temperamentīgu jaunu cilvēku kā Benders, un tāpēc viņš jutās slikti.
— Nu, ziniet, es iešu, — viņš sacīja.
— Uz kurieni tad jūs iesiet? Jums nav kur steigties. GPU pati pie jums atnāks.
Ipolits Matvejevičs nezināja, ko atbildēt, atpogāja mēteli ar noplukušu samta apkakli un apsēdās uz sola, naidīgi raudzīdamies Benderā.
— Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja vārgā balsī.
— Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt sapratīsiet. Acumirkli! — Ostaps uzvilka basajās kājās apelsina krāsas puszābakus un, staigādams pa istabu, sāka tincināt:
— Kādu robežu jūs pārgājāt? Polijas? Somijas? Rumanijas? Droši vien dārgs prieks. Kāds mans paziņa nesen pargaja robežu,
viņš dzīvo Slavutā mūsu pusē, bet viņa sievas vecāki — otrā pusē. Ģimenes domstarpību dēļ viņš sastrīdējies ar sievu, bet šī bijusi viegli aizvainojama. Iespļāvusi viņam ģīmī un aizmukusi pāri robežai pie vecākiem. Sis mans paziņa padzīvojis dienas trīs viens pats un skatās — slikti būs: pusdienu nav, istaba netīra un nolēmis salīgt mieru. Izgājis naktī un devies pāri robežai pie sievastēva. Robežsargi viņu saņēmuši ciet, piesējuši lietu, ietupinājuši uz sešiem mēnešiem, bet vēlāk izslēguši no arodbiedrības. Tagad, stāsta, sieva, muļķe tāda, atskrējusi atpakaļ,, bet vīrs sēž aiz restēm. Viņa tam paciņas nesot… Vai jūs arī pārgājāt poļu robežu?
— Goda vārds, — izdvesa Ipolits Matvejevičs, pēkšņi juzdamies atkarīgs no runīgā jaunā cilvēka, kas bija nostājies viņam ceļā uz briljantiem, — goda vārds, es esmu K.PFSR pavalstnieks. Galu galā es varu uzrādīt pasi…
— Pie pašreizējās poligrāfijas attīstības Rietumos iespiest padomju pasi ir tāds nieks, ka par to runāt smieklīgi… Kāds mans paziņa nonāca tik tālu, ka iespieda pat dolārus. Jūs taču zināt, cik grūti viltot amerikaņu dolārus? Tur papīrs ar tādām, ziniet, daudzkrāsainām dzīsliņām. Spīdoši jāpārzin technika. Viņš tos sekmīgi ieplūdināja Maskavas melnajā biržā, bet vēlāk izrādījās, ka viņa vectētiņš, slavens valūtas specs, tos uzpircis Kijevā un galīgi izputējis, jo dolāri taču tomēr bija viltoti. Tā ka jūs ar savu pasi arī varat pārrēķināties.
Ipolits Matvejevičs, noskaities, ka kavējas enerģiska briljantu meklēšana un viņš spiests nīkt sētnieka smirdošajā mitekli un klausīties bezkaunīga jaunekļa tarkšķēšanā par savu paziņu tumšajiem darījumiem, tomēr nekādi neuzdrošinājās iet prom. Viņš jutās stipri neērti, iedomājoties vien, ka nepazīstamais jaunais cilvēks var izpļāpāt visai pilsētai, ka atbraucis bijušais muižniecības vadonis. Tad visam beigas, un varbūt pat vēl ietupinās.
— Jūs tomēr nevienam nestāstiet, ka esat mani saticis, — lūdzoši sacīja Ipolits Matvejevičs, — var vēl patiešām iedomāties, ka esmu emigrants.
— Tā! Tā! Tas ir konģeniali! Vispirms aplūkosim aktivu: tur ir emigrants, kas atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Pasivā: viņš baidās, ka viņu varētu paņemt ciet GPU.